Aktīvisti panāk "zelta rīsu" aizliegšanu Filipīnās - šis lēmums var novest tūkstošiem iedzīvotāju līdz nāvei

2021. gadā Filipīnas kļuva par pirmo valsti, kas atļāva “Zelta rīsu” komerciālu audzēšanu, kas radīti, lai cīnītos pret A vitamīna deficītu, kas ir galvenais bērnu invaliditātes un nāves cēlonis daudzviet pasaulē. Tomēr “Greenpeace” un vietējie zemnieki izvērsa kampaņu, kas aprīlī pārliecināja valsts apelācijas tiesu atcelt šiem rīsiem izsniegto atļauju. Aktīvisti apgalvo, ka “Zelta rīsi” nav droši, un “Greenpeace” uzvaru tiesā nodēvēja par “vēsturisku uzvaru”, raksta britu izdevums “The Guardian”. 

Daudzi zinātnieki iebilst, ka nav pierādījumu “Zelta rīsu” bīstamībai, vēl vairāk, tie var glābt dzīvības. “Tiesas lēmums ir katastrofa,” saka Bonnas universitātes profesors Matins Kvaims no “Golden Rice Humanitarian Board”, organizācijas valdes, kas strādā pie “Zelta rīsu” kultivēšanas. 

“Tas ir pretrunā zinātnei, ir pilnīgā pretrunā ar zinātni, kas nav atradusi nekādus pierādījumus par risku, kas saistīts ar “Zelta rīsiem”, un rezultāts būs tūkstošiem un tūkstošiem mirstošu bērnu,” apgalvo profesors. 

Filipīnu valdība apstrīdēs tiesas lēmumu, un lauksaimniecības eksperti spriež, ka, visticamāk, tas tiks atcelts tuvākajā nākotnē. Tomēr šai neveiksmei, visticamāk, joprojām būs plašas sekas. Citas valstis, piemēram, Indija un Bangladeša, kur arī ir plaši izplatīts A vitamīna deficīts, apsvērušas iespēju stādīt “Zelta rīsus”, bet tagad, visticamāk, atturēsies. “Situācija ir ārkārtīgi satraucoša,” saka “Golden Rice Humanitarian Board” loceklis Adrians Duboks. Pēc viņa vārdiem, “Zelta rīsus” nestāda peļņas gūšanai. “Neviens nemēģināja kontrolēt, ko lauksaimnieki audzē, vai kontrolēt to, ko cilvēki ēd. Tas tika darīts, lai glābtu dzīvības,” norāda Duboks.

A vitamīns ir atrodams lielākajā daļā pārtikas produktu rietumos, bet attīstības valstīs tas acīmredzami trūkst uzturā, un rezultāts ir ievērojama saslimstība un mirstība no parastajām bērnu infekcijām. Aplēses liecina, ka A vitamīna deficīts izraisa vairāk nekā 100 000 bērnu nāvi gadā, vēsta Pasaules veselības organizācija. Nodrošinot šo vitamīnu, var novērst galveno bērnu bērnu akluma cēloni.

Lai rastu risinājumu, 1990. gados darbu sāka Freiburgas universitātes Vācijā šūnu bioloģijas profesors Pīters Beijers un Šveices Augu zinātņu institūta pārstāvis Ingo Potrikus, izmantojot tolaik jauno gēnu manipulācijas tehnoloģiju. Viņi ievietoja gēnus parasto rīsu DNS, lai izveidotu variantu, kas satur beta karotīnu – oranžas krāsas pigmentu, kas organismam nepieciešams, lai ražotu A vitamīnu.

Rezultātā tapa “Zelta rīsi”, kas pierādījušies kā efektīvs A vitamīna avots. ASV, Austrālija un Jaunzēlande norāda, ka tie ir droši, tomēr joprojām asu pretestību izrāda zaļās kustība, kas protestē pret jebkādiem ģenētiski modificētiem kultūraugiem neatkarīgi no tā, kāds varētu būt iespējamais labums.

“Zelta rīsi bija pirmā transgēnā kultūra, kas tika radīta, lai dotu labumu cilvēkiem, nevis uzņēmumiem vai lauksaimniekiem, tomēr tās izmantošana jau no paša sākuma ir bloķēta,” laikrakstam “Observer” paudis Potrikus. “Es esmu ārkārtīgi noraizējies par Filipīnu tiesas lēmumu, ne tikai par tā ietekmi uz “Zelta rīsu” izmantošanu, bet uz citu transgēno graudaugu audzēšanu.” 

Šim viedoklim piekrīt daudzi zinātnieki. 2016. gadā vairāk nekā 150 Nobela prēmijas laureātu parakstīja atklātu vēstuli, kurā kritizēja “Greenpeace” kampaņu pret “Zelta rīsiem” un citām ģenētiski modificētam kultūrām. “Nekad nav bijis neviena apstiprināta gadījuma, kad cilvēku vai dzīvnieku veselība būtu kaitējums no to patēriņa,” teikts vēstulē. 

Tomēr “Greenpeace” nepiekāpjas. “Ir īpašas problēmas ar “Zelta rīsiem”,” paziņojusi “Greenpeace Philippines” vadītāja Vilhelmīna Pelegrina. “Lauksaimnieki, kas šo lietu uzticēja mums – kopā ar vietējiem zinātniekiem –, šobrīd audzē dažādas rīsu šķirnes, tostarp augstvērtīgas sēklas, ar kurām viņi ir strādājuši paaudzēm ilgi un kuras viņi kontrolē. Viņi ir pamatoti nobažījušies, ja viņu bioloģiskās vai mantotās šķirnes tiks sajauktas ar patentētiem, ģenētiski modificētiem rīsiem, tas varētu apdraudēt viņu sertifikātus, samazinot viņu pievilcību tirgū un galu galā apdraudot viņu iztiku.”

Pelegrina arī atgādina, ka paļaušanās uz vienu kultūraugu, lai mazinātu nepietiekamu uzturu, palielina neaizsargātību pret klimata pārmaiņu ietekmi. Viņa iebilst, ka ir citi risinājumi, lai novērstu A vitamīna deficītu, piemēram, uztura bagātinātāju programmas un atbalsts zemniekiem, lai audzētu citas kultūras, tostarp tās, kas bagātas ar A vitamīnu.

A vitamīns ir nepieciešams redzei, ādas veselīgumam, paaugstina spēju pretoties dažādām infekcijām, veicina kaulu un zobu veidošanos un stiprina nervu šūnas.  To satur dzīvnieku valsts produkti – sviests, olas, zivju eļļa, krējums, siers un liellopu aknas, produkti, ko nabadzīgajās valstīs ne visi var atļauties. 

Tāpat A vitamīnu organisms var iegūt no beta karotīnu saturošiem augu valsts produktiem – burkāniem, mellenēm, kāļiem, ķirbjiem, saldās paprikas, tomātiem, mežrozītēm, aprikozēm.