foto: Mārtiņš Ziders/ izdevniecība "Rīgas Viļņi"
Aktieris Kaspars Gods nosvinējis savus 50 un saka: "Viss tikai sākas!"
Kaspars Gods.
Slavenības
2024. gada 28. maijs, 06:47

Aktieris Kaspars Gods nosvinējis savus 50 un saka: "Viss tikai sākas!"

Sarmīte Pujēna

Žurnāls "Kas Jauns"

Pagājušajā nedēļā, 22. maijā, Liepājas teātra aktieris Kaspars Gods svinēja savu 50 gadu jubileju. Tas notika uz Liepājas teātra lielās skatuves, kopā ar kolēģi Egonu Dombrovski spēlējot leģendāro "Bļitku".

Aktieris pazīstams gan ar lomām Liepājas teātrī (divreiz saņēmis "Spēlmaņu nakts" balvu par otrā plāna lomu), gan pirms vairāk nekā desmit gadiem paša izveidotajā "Goda teātrī", gan TV seriālos un kino (jaunākās – ciema skolotājs Burnickis daudzsēriju filmā "Pansija pilī" un galvenās varones tēvs seriālā "Asistente", kas "Tet TV+" būs skatāms rudens pusē).

Precējies. Pērnvasar – jau otro reizi. Sieva Gita, dēls no pirmās laulības – 11 gadu vecais Roberts. Kā sarunbiedrs Kaspars ir patīkams, atklāts, apveltīts ar humora izjūtu un absolūti bez jelkādām snobisma pazīmēm.

Kā jūties savos 50?

Nu, tāpat kā savos 49, 39 un 29!

Jauns un enerģijas pilns?

Nav jau tā, ka cipars uzreiz tevi ietekmē. Bet, kad man bija 19, es strādāju palīgskolā par matemātikas skolotāju, un kopš tā laika zinu, ka cipariem ir liela nozīme.

Jā, parunāsim, kad tev būs 60!

Tētis jau arī man teica – tagad nejūti, būs 40, tad jutīsi! Neko es arī četrdesmit gados nejutu. 60 tagad ir nākamais cipars… Ja jutīs, tad jutīs (smejas).

Bet skaisti ir, ka šajā vecumā nekas nav beidzies un viss tikai sākas… Tas ir tas, ko varu pateikt par sevi šajā vecumā. Un manai sievai Gitai pie šīm izjūtām ir vistiešākais nopelns.

Kā Gita ienāca tavā dzīvē – vai tas kaut kā bija saistīts ar teātri?

Nē, ar Jelgavu. Gitu pazinu jau sen, bet tad viņa bija aizņemta un es biju precējies. Tomēr tagad laimīgas sagadīšanās rezultātā esam ieplānojuši staigāt tālāk kopā (smaida). Braucam ar riteņiem, ejam pārgājienos – tuvākos un tālākos. Pagājušogad pamēģinājām aizbraukt uz kalniem, iepatikās, brauksim vēl! Ziemā Gita lien aukstos ūdeņos. Izskatās apburoši, bet es pagaidām uz to vēl saņēmies neesmu. Strādā viņa Nodokļu un muitas policijā.

Pašlaik esi savā dzimtajā Jelgavas pusē, Vilcē. Joprojām atjauno Vilces krogu?

Man bija tāds nolēmiens, ka vajag beigt to teātri spēlēt, ka jātaisās uz pensiju…

Tā jau vēl aiz kalniem.

Valsts pensija, bet es te tā esmu iekrājis – visādās vilcēs un visādās mājās, tā, ka mani tā valsts pensija neuztrauc. Gribēju vienkārši beigt strādāt, un miers. Viens cikls nobeigts, jāsāk raudzīties otrā virzienā, ka pietiek kaut ko darīt. Kovids bija tāds baigi labais ģenerālmēģinājums – it kā maksā, bet profesiju tev aizliedza. Nu, un tu izmēģini, ko darīt, kad nav, ko darīt. Izmēģini, kā ir dzīvot pašam sev.

Tā nu biju izlēmis uz tiem 50 gadiem kāpt uz skatuves un teikt, ka viss, uz redzēšanos, tiekamies nākamajā dzīvē. Bet kaut kā izšķīros, kaut kā apprecējos, tas iedeva jaunu uzrāvienu. Pie reizes, laimīgas sakritības rezultātā, teātrī pamainījās vadība, un tagad teātrī ir pavisam cita jušana, jaunas vēsmas, sāk domāt par aktieriem. Tad es sāku prātot – paspēlēs vēl mazliet, nu piecus gadus vismaz.

Tāpēc man bija vajadzīga Vilce, ka biju domājis iet prom no Liepājas, pārvākties uz šejieni, uz Jelgavu. Bet tagad jāpārvācas atpakaļ.

Tā Vilces krogā saimnieko aktieris Kaspars Gods

Tā Vilces krogā saimnieko aktieris Kaspars Gods.

gallery icon
33

Liepājā arī tev ir īpašumi? Vienu brīdi tu Jaunliepājā atjaunoji bērnudārza ēku.

Bērnudārzs ir vecs stāsts! Bērnudārzu atjaunoju, kādu gadu divus tur arī padzīvoju, bet, kad izšķīros, vajadzēja sievai dzīvokli. Bērnudārzu pārdevu, dabūju sievai dzīvokli, un atlikušo naudu sadalījām uz pusēm. Viss godīgi un smuki. Tā lapaspuse ir pāršķirta, tagad ir jauna. Nopirku un taisu citu namiņu Jaunliepājā. Ļoti jauks rajons, centrs turpat, līdz jūrai kājām var aiziet. Man patīk.

Sievai arī patīk?

Viņai Liepāja patīk.

Labāk nekā Vilce?

Vilcē nav jūras. Un nav, kur aiziet, tikai kultūras nams. Mans tēvs teica, ka laukos jaunietim jādzīvo, pensionāram vajag blakus vismaz poliklīniku un veikalu (smejas).

Nepietrūkst tēva? Tu nesen viņu zaudēji.

Jā, tagad ir tāda jušana, ka kļuvu par pieaugušo. Nav vairs ne tēva, ne mātes, nav, ar ko parunāt.

Bet tu esi parūpējies, lai Godu uzvārds nezūd.

Tā laikam ir. Maz gan esmu parūpējies.

Vai pēc šķiršanās ar dēlu bieži tiecies?

Tiekamies, kad sanāk, dzīvo viņš Liepājā ar māti. Apmēram reizi nedēļā Roberts paliek pie manis pa nakti. Spēlē šahu, ar draudziņiem uzcepuši jūtūbkanālu.

Tev ir zelta rokas – bērnudārzs, Vilces krogs!

Saproti, ne jau man. Krogs ir būvēts 1890. gadā. Es nevienu māju no nulles neesmu uzcēlis. Vienkārši saskatu potenciālu tajā, kas jau ir gatavs. Drusku uzprišina vai izvelk ārā kaut kādas detaļas, saved kārtībā jumtu, tehnisko pusi, un tad tā māja ir skaista. Bērnudārzs arī – grandioza Staļina laika būve, skaista pati par sevi. Vajadzēja tikai sakopt, elektrību pārvilkt, salikt siltās grīdas…

Izklausās vienkārši.

Un jumtu uzlikt (smejas). Izklausās vienkārši, jā.

Kas tur, Vilcē, taps?

Normāla māja, kurā dzīvot. Atšķirībā no dzīvokļa māja jau ieguldījumus pēc tam neprasa. Ūdens pašam savs. Ja neizej no mājas, rēķinu nav. Pieņemu, ka Vilce tā arī paliks, kur valsts centrā atbraukt un… Ja man Rīgā ir filmēšanās, ir, kur palikt. Kad ies pensijā, tad pārdos. Visu. Palēnām.

Vai nebija plāns par pansionātu vecajiem aktieriem?

Bija tāds sapnis, bet nu tā ideja drusku atkāpusies. Taču tam vēl ir laiks.

Kur tad tu liksies, ja visu pārdosi?

Liepājā droši vien, jo es pārvācos atpakaļ uz turieni. Bet laiks rādīs.

Kādas tev šobrīd attiecības ar Liepājas teātri? Zinu, ka spēlē arī Valtera Sīļa iestudējumā "Tēvs klusums", kam nupat bija pirmizrāde.

Tagad esmu vecākais vīriešu kārtas štata aktieris Liepājā. Mums ir diezgan jauns un progresīvs teātris, bet man katru mēnesi kādas septiņas astoņas izrādes ir.

Kas notiek "Goda teātrī"?

Bļitkojam (smejas).

Tā izrāde ir kaut kāds fenomens – vairāk nekā simts reižu jau spēlēta, un joprojām publika pieprasa.

Bet tu iedomājies, ka man bija četrdesmit, kad sākām spēlēt. Tagad ir pavisam cita izrāde! Mums ir citas domas, stabilitāte dzīvē pavisam cita, attieksme pret notikumiem.

Improvizējat?

Rasa [Bugavičute-Pēce, lugas autore] bija atnākusi uz simto izrādi un atzina, ka baigi fenomenāli, bet mēs turamies pie teksta. Tā, ka tik ļoti nemaz neimprovizējam, rāmis ir palicis.

Divu rūdītu veču saruna, kuru turklāt sarakstījusi sieviete. Kura katra nespētu…

Viņa baigi forši raksta, bet Džilindžers [režisors] arī daudz meta atpakaļ un teica – šiten pārraksti, šiten pārraksti. Bija lietas, ko kopā darīja. Šī, ko spēlējam, ir jau kāda sestā septītā versija.

Un bez "Bļitkas"?

Ir nenormāli kruta izrāde, ko skolēniem spēlējam, – "L.O.V.E.". Tas ir būtiski jebkuram teātrim, ka jaunā paaudze jau no skolas laikiem zina, kas ir teātris. Audzināt skatītāju ir ļoti svarīgi, trīsdesmit gados viņš neizdomās: “Uz kurieni ies? O, re, kur teātris, ies uz teātri.” Es arī, pirms iestājos aktieros, tikai kādas reizes trīs biju bijis teātrī. Uz Liepāju jau atbraucu, lai studētu pedagoģiju.

Liepāja tavā dzīvē nospēlējusi lielu lomu…

Ja man dēls piedzima Liepājā, tad jau es pa pusei esmu liepājnieks.

Noteikti. Bet Liepājā tu arī ieguvi savu mūža profesiju. Sanāca nevis skolotājs, bet aktieris. Kļūdījies neesi?

Domāju, ka ne. Cilvēki ir teikuši, ka man sanāk (smejas). Un, ja sanāk un cilvēki nāk skatīties, tad jau profesija ir pareizā.

Bet kā tu pats jūties?

Ļoti labi. Esmu pie tā strādājis gandrīz piecdesmit gadus, lai justos labi (smejas). Nav bijis tā, ka sev pārmestu, ka vajadzēja pelnīt naudu citur, strādāt par baņķieri…

…vai nekustamo īpašumu attīstītāju, piemēram.

Es to visu varu darīt paralēli teātrim. Aktiera profesija ir ļoti laba ar to, ka vienmēr ir jāsāk no nulles. Tas arī neļauj novecot.

Nav rutīnas?

Rutīna, protams, ir. Laba rutīna. Katru vakaru tu ej gulēt, bet tāpēc jau nesaka: “Atkal jāiet gulēt! Šonedēļ es to esmu darījis jau četras reizes, un atkal… Katru vakaru viens un tas pats!”

Kas tev savā profesijā liek justies labi?

Vairāk vai mazāk tas ir skatītājs, jo teātris nevar būt bez skatītāja. Tie ir arī partneri, kas tev ir pretī, un gandarījums pēc izrādes, ka kādam tas ir bijis vajadzīgs. Tas ir tas, uz kā es balstos.

Skatītājs ir galvenais. Nevar būt tā, ka tas ir vajadzīgs tikai tev un režisoram, bet zālē ir tukšs. Ir vajadzīgi smiekli zālē, klusums, kad tevi klausās. Tas ir dikti būtiski. Tāpēc man ir prieks, ka mēs šobrīd kļūstam saprotamāki cilvēkiem.

Tu divas reizes esi saņēmis "Spēlmaņu nakts" balvu, abas – par otrā plāna lomām. Kā tu raugies uz būšanu “otrajā plānā”?

Nav jau tā, ka pats sev tās lomas iedalu, un nav arī tā, ka nav bijušas pirmā plāna lomas. Aktieris spēlē to, ko iedod. Pirmā plāna loma nenozīmē tikai to, ka tev būs jāiemācās vairāk teksta un smukāk jānostājas, tas nozīmē, ka tev ir jāsavāc viss ansamblis, tev ir jākļūst par kolektīva šābrīža līderi un viņi visi aiz sevis jāvelk. Es vairāk esmu no tiem cilvēkiem, kas peld pa straumi un ņem no tās straumes labāko, kas man der. Esmu arī sapratis, ka es neizdomāju noteikumus, es dzīvoju pēc šiem noteikumiem, protu ļoti elastīgi iekļauties tajos.

Otrais plāns ir foršs ar to, ka tev nav tās milzīgās atbildības, tu vari arī mazliet padauzīties, ja sakrīt ar režisoru domas, ka viņš tev ļauj, ka uzticas. Ka nav tā, ka viņš tev sit pa nagiem un tu kļūsti par tādu zaldātu. Liepājas teātrī jau reti kurš ir spēlējis pirmo plānu, vismaz līdz šim tā bija. Džekiem vēl tā, bet beibes, kā Klaipēdas kurss, katra pa vienai lomai desmit gados ir nospēlējusi.

Tāpēc tas dumpis notika?

Man šķiet, tas notika tāpēc, ka teātris mainās. Ne velti esmu kļuvis par vecāko aktieri. Pirmo paaudžu maiņu es redzēju, kad Bartkevičs bija mākslinieciskais vadītājs. Aizgāja visi vecie aktieri, un teātri sāka veidot mana paaudze – Dombrovskis, Kučinska, Pujāts. Šis posms ir noslēdzies, un tagad Klaipēdas kursam ir jāveido teātris. Viņi ir ļoti labi un spējīgi jaunieši, un es smuki sēžu grimētavā un skatos, kā viņiem tas sanāk.

Deviņdesmitajos, kad aizgāja vecie aktieri, Leščinskis bija vecākais, viņam bija 45, 50.  Es pirmo Spēlmaņu nakts balvu saņēmu par 67 gadus veca vīra spēlēšanu. Cik man toreiz bija? Trīsdesmit, trīsdesmit divi? Jauns jebkad vecu nospēlēs, vecs jaunu…

…ne vienmēr.

Vecumam nav nekādas nozīmes, ja viņi ir atvērti, klausās, skatās riņķī. Nemaz tāds vecs aktieris nav vajadzīgs. Kā mēbele. Vienkārši viena paaudze nomaina otru. Organiski. Un tāpēc ir vecas labas lietas kā "Bļitka", uz kuru var atnākt un paskatīties! (Smejas.) Tāpēc mēs jau laikam to spēlēsim mūžīgi. Ir gan plāns, ka vajadzētu paturpināt šo stāstu. Uz rudeni varbūt Rasa uzrakstīs.

Kur vēl jaunajā sezonā varēs tevi redzēt?

Matīss Budovskis Liepājas teātrī kaut ko uz lielās skatuves taisīs, vajadzētu būt forši. Un tad sezonas beigās man Mazajā zālē loma ir pie pavisam jaunas režisores no Seņkova kursa, kura taisīs diplomdarbu. Cerams, izskolosim jauno režisori. Ar mani jauniem režisoriem nav viegli – es daudz ko nesaprotu. Tas pagaidām ir plānā.

"Goda teātrī" Rolands Atkočūns mums ar Imantu Stradu taisa vienu izrādi par diviem džekiem, kuri satiekas pēc trīsdesmit gadu pauzes. Un mums ar Stradu tā arī ir – mēs kopā mācījāmies, bet viņš aizgāja uz Valmieru, un kopā mēs neesam spēlējuši.