"Esmu mieramika!" - Dāvids Ernštreits par darbu televīzijā, hokeju un lībiskumu

Pirms gandrīz 30 gadiem Dāvids Ernštreits gāja tēva pēdās un kļuva par sporta žurnālistu. Kā 19 gadu vecumā puisis ar lībiešu saknēm izturēja konkursu darbam Latvijas Televīzijas sporta redakcijā, tā strādā tur joprojām. Saņēmis Artura Vaidera piemiņas balvu "Gada sporta žurnālists", vairāku dokumentālo filmu autors, turklāt ne tikai un vienīgi par sportu. Nu jau piekto sezonu priecē TV skatītājus, kopā ar vēsturniekiem šķetinot Latvijas pagātnes noslēpumus raidījumā "Tas notika šeit". Trīs bērnu tēvs. Un arī šogad viņš gatavos reportāžas no pasaules čempionāta hokejā un olimpiskajām spēlēm.

Kā tevi īsti uzrunāt? Vārdā Dāvids vai Dāvis, kā tevi visi sauc?

Šķiet, biežāk mani sauc par Dāvi. Ir kompānijas, kur tikai par Dāvidu, bet ikdienā vairāk mani uzrunā kā Dāvi, arī mamma, sieva un bērni mani tā sauc. Taču citur ir vēl šausmīgāk – esmu Dāvītis. Tas ir kaut kāds ārprāts, nedomāju, ka tas liecina ko labu par manu raksturu – ka žurnālistu, kam tuvojas jau 50 gadu (25. augustā viņam apritēs 48 gadi – Kas Jauns), vēl uzrunā par Dāvīti. (Sirsnīgi smejas.)

Tas jau laikam no tiem laikiem, kad kā jauns puisis ienāci žurnālistikā?

Jā, paliksim pie šīs versijas, nevis pie mīkstā raksturiņa.

Nav personības dubultošanās? Dāvis, Dāvids... Ar kuru vārdu pats sevi vairāk asociē?

Vārdu sev pats jau neizvēlas, un nav tā, ka kāds no šiem vārdiem man pašam ļoti patiktu. Es gan absolūti nemaz par to galvu nelauzu, taču... Ja godīgi, tad Dāvis man liekas fonētiski mazliet par stieptu, tāds pamīksts vārds. Savukārt Dāvids ir fundamentāls, klasisks, stabils. Interesanti – it kā abi vārdi šķistu vienādi, tomēr absolūti atšķirīgi. Pašam liekas, ka esmu pa vidu šiem vārdiem. Bet galvenais neaiziet Dāvītī, tad vispār būtu “ku-kū”. Starp citu, ar savām kurzemnieka tiesībām mēdzu savu vārdu parakstīt ar burtu c galā – Dāvic.

Ar kādām noskaņām gaidīji 4. maiju, Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas dienu?

Tā ir tās paaudzes izšķiršanās, drosmes apliecinājums, un cepuri noņemu to cilvēku priekšā, kas šo brīvību tolaik izcīnīja. Sekoju šiem notikumiem savā Čaka ielas dzīvoklī pa melnbalto televizoru, atceros, ka pēc tam ar mammu steidzāmies uz mītiņu Daugavmalā. Man toreiz bija 14 gadu... Bet tagad? Maijs vispār ir brīnišķīgs laiks, ar sarkanbaltsarkanām domām var rušināties zemītē, darīt lauku darbus. Domāju, ka zināmā mērā paveicies, ka šie svētki mums ir tieši pavasarī, kad mostas daba, mostas cilvēki – īsts atmodas laiks, kad pēc labi padarītiem lauku darbiem var pasēdēt ārā pie uzklāta galda. Tāpēc man ļoti patīk šie svētki, jo tā ir iespēja aizbēgt no pilsētas uz laukiem. Es gan pilnībā neesmu Baltā galdauta svētku atbalstītājs, jo, lai gan ideja nav slikta, taču, manuprāt, neatkarības atjaunošanas gadadienu nu nekādi nevajadzētu nonivelēt līdz galdautiem.

Esi Latvijas patriots. Ko tas tev nozīmē?

Oi, es pret jēdzienu “patriotisms” attiecos ar piesardzību. Beidzamo gadu ģeopolitiskā situācija un drošības apdraudējums arvien vairāk liek aizdomāties, uz ko katrs ir gatavs, kas tad īsti ir patriots

Bet, protams, esmu Latvijas patriots, novērtēju to, ka mums ir sava valsts. Galu galā esmu gan dziedātājs, gan dejotājs un arī ar šiem simboliem sevi uzkurinu, un emocionāla patriotisma asara ik pa laiciņam nobirst. Taču kareivīgais patriots – nē, tāds gan neesmu. Drīzāk pa vidu. Tāds latviskais vientiesis – ja vajag, tad jāiet (smejas). Es neesmu aktīvs procesu virzītājs (tas gan neattiecas uz paša projektiem darbā), vairāk esmu vienpatis un ar savu pilsonisko stāju nebūšu karognesējs un cīņā saucējs. Lai gan apzinos, ka vajadzētu. Taču vismaz esmu godīgs.

Tā vienpatība laikam jau no lībiešu asinīm?

Varbūt.

Savulaik esi teicis, ka lībiskums tev liekot sajusties citādam... Kā tas izpaužas?

Ak, ko tik neesmu reiz sarunājis! (Smejas.) Bet, ja nopietni, man lībiešu asinis ir tikai no tēva puses. Piemēram, mammas mamma ir no Latgales, bet mammas tēvs no Kurzemes, taču ne no lībiešiem. Un mamma neko labu par lībiešiem nedomā... Līdz ar to man mammas viedoklis ir jārespektē, arī pats ar savu lībiskumu, lībiešu asinīm un ģenētisko mantojumu nevaru pārspīlēt. Jā, es braucu uz lauku mājām Sīkragā un Miķeļtornī, no kurienes nāk mūsu dzimta, es tur jūtos labi un piederīgs lībiešu krastam. Lasu grāmatas par lībiešiem, draudzējos ar turienes cilvēkiem, arī savas televīzijas prasmes lieku lietā, lai par lībiešiem uzzinātu plašāks cilvēku loks. Man šķiet ļoti svarīgi, lai latvieši zina unikālo lībiešu saglabāšanās stāstu un novērtē šo dārgakmeni. Bet es neesmu tāds lībietis, kā pieņemts portretēt – spēcīgs raksturā, skarbs, spītīgs, savrups.

Lībiešu valodu tā arī neesi iemācījies?

Nē, kur nu! Valodas apguve man apstājās pirms 20 gadiem ar pamatfrāžu iemācīšanos, toties vecākā meita Irbe gan mācās, aktīvi iesaistījusies lībiešu kultūras saglabāšanā. Viņa jau ir liels cilvēks, drīz būs divdesmit, mācās mākslas skolā, un viņa teic, ka grib dot savu artavu lībiešu lietā. Lībiešu institūta mudināta, sākusi lībiešu valodas pamatus mācīt tiem, kam vēl nav nekādu valodas zināšanu. Es lībisko iepazinu pirms 30 gadiem vasaras nometnēs Mazirbē, un turpat vasaras skolā Mierlinkizt tagad zināšanas par vēsturi un kultūru gūst visi trīs mūsu bērni.

Pieminēji, ka meita mācās mākslas skolā. Tad jau tas ir no tevis, jo pats taču pēc aroda esi rotkalis. Tev pat ir tituls – rotkaļa amata zellis. Rotu darināšanai vispār atliek laika?

Oi, nē! Šī tēma ir briesmas, to man laikam līdz mūža galam pieminēs! Kopš pabeidzu Amatniecības vidusskolu, nu neesmu instrumentiem pat pieskāries. Tāpēc nevaru palielīties ar kādu uztaisītu rotu.

No kurienes tad tev pusaudžu gados radās doma par šādu arodu? It sevišķi, ja vecāki bija žurnālisti, nevis mākslinieki vai amatnieki.

Es jau pats neko. Tā bija mammas ideja, ka pēc 9. klases man jāiet mācīties uz Amatniecības vidusskolu. Tas bija 90. gadu sākums, tētis jau bija taisaulē, mammai ar žurnālistiku mūs pabarot bija grūti, tāpēc viņai šķita, ka rotkaļa amats man būs kā iespēja iegūt kaut kādu pamatu zem kājām – Latvija tomēr nupat kā atguvusi neatkarību, visiem gribēsies saktas, auseklīšus un Nameja gredzenus, daiļamata meistari visiem būs vajadzīgi... Tas bija mammas plāns, kuru es neīstenoju, jo pēc pieciem gadiem Amatniecības vidusskolā nevis strādāju par rotkali, bet sāku studēt Universitātes sagatavošanās kursos un no tiem aizgāju uz Latvijas Televīziju. Taču esmu pateicīgs, ka neesmu nekāds baltrocītis, ka tomēr māku rokās turēt skrūvgriezi un zāģi un nav bail no elementāriem darbiem. Bet esmu meistars tikai uz vienkāršākajiem darbiem. Kaut ko precīzu izdarīt, taisni nozāģēt, tam man ir pamatīgi jāsaņemas, tur jābūt stingrai paškontrolei. Nu nav man dotību uz precizitāti!

Kā tad tu vari tik daudzus gadus nostrādāt televīzijā?! Tur taču jābūt precizitātei, TV sižeti ir jāveido sekundi sekundē!

Jā, un ar to man ir lielas problēmas. Pajautājiet maniem kolēģiem, kā man iet ar tām sekundēm (smejas). Tas ir ārprāts! Esmu kā mūlis, varu vilkt vissmagāko vezumu un, kad iesāku, nevaru apstāties. Es tiešām godprātīgi daru savu darbu, bet tā hronometrāža... Taču tas ir sīkums, salīdzinot ar manu aizmāršību! Par manu aizmāršību un mantu zaudēšanu kolēģi jau anekdotes stāsta.

Safilmētos sižetus neesi pazaudējis?

To gan nē! Lai gan pirms gadiem četriem pazaudēju interviju ar Sandi Prūsi, ko filmējām pie viņa Usmā, bobslejistu treniņnometnē. Līdz ar to filmā par Latvijas atgriešanos olimpiskajā kustībā Sanda tā arī nebija...

Reti kurš atceras, bet tieši tu, šķiet, 1997. gadā, pavisam jauns gurķis, vien gadu nostrādājis televīzijā, biji idejas autors LTV vēl nebijušam analītiskam sporta raidījumam "100 % sports", kas pārtapa "Sporta studijā". Pats vispār spēj iedomāties, cik ilgmūžīgs kļuvis šis projekts?

Lūk, tā rodas leģendas! Kā īsti toreiz bija, noteikti jāpajautā vēl kādam, kas tai lietai stāvēja klāt, bet man ir sava versija. Jā, tā bija 1997. gada vasara, un mana esamība LTV karājās mata galā, jo nomainījās LTV sporta redakcijas vadība un jutu, ka mani var atlaist no darba. Pats apzinājos, ka biju iegājis tādā kā rutīnā, bet ko gan citu no deviņpadsmitgadīga čaļa, kuru vairāk interesēja meitenes un īru krogs, varēja prasīt. Nu, lūk, un mana leģenda ir tāda, ka, saprotot, ka briest sūdi, gāju pie jaunā priekšnieka Andra Ušacka ar ideju, ka jātaisa nedēļas sporta notikumu apskats. Un šefs uzreiz teica – jā, super! Taisām! Biju šokā – wow! Tiešām tā dzīvē notiek? Tik vienkārši – atliek vien mazliet saņemt dūšu, pārkāpt pašam sev un pēkšņi no sliktā kļūsti par labo?! Tāda leģenda ir nosēdusies manā galvā, bet būtu ļoti interesanti, ko par šo notikumu stāsta Ušackis.

Runā, ka hokejs bez alus nav iedomājams. Taču tikpat hokejs nav iedomājams bez Dāvida Ernštreita un viņa reportāžām. Kurš pasaules čempionāts šis būs?

Neesmu skaitījis, turklāt vairākus gadus LTV sporta žurnālisti uz pasaules čempionātu hokejā nemaz nedevās. Pirmais man bija 1999. gadā Norvēģijā, bet no 2010. līdz pat 2018. gadam nebraucām. Tā ka nav nemaz tik daudz. Un patiesībā nav jau tā, ka es dzīvotu hokejā, jābūt godīgam – es neesmu hokeja žurnālists.

Bet par hokeja fanu sevi uzskati? Pavasara hokeja trakums aizrauj arī tevi?

Jā, jā! Kaut kas tajā visā ir! Hokejs ir aizraujošs sporta veids – tajā ir bruņnieciskums, enerģija, vīrišķība, agresija –, tas jau večiem iet pie sirds, un ar ko es būtu izņēmums? Taču fanu kustība – tas nav man. Pats kā skatītājs esmu bijis divos pasaules čempionātos, bet ne kopā ar visu lielo fanu kopumu. Man patīk nelielā draugu kompānijā, savukārt TV sižetu taisīšanas ziņā man hokeja fanu būšana aizrauj.

Un cik olimpisko spēļu ir tavā vācelītē?

Nesen skaitīju. Esmu bijis visās no 2002. gada, un, šķiet, Parīze būs divpadsmitās.

TV skatītāji, iespējams, to nenojauš, bet olimpiskās spēles žurnālistiem patiesībā ir viens no vissmagākajiem darbiem, tā ir īsta elle. Kas tevi vilina un piesaista turp doties vēl un vēl?

Jā, viegli tur nav. Bet tas ir viens no lielākajiem pasākumiem pasaulē. Nezinu, vai vēl kādā citā notikumā ir iesaistīti tik daudz cilvēku – organizatori, dalībnieki, skatītāji, žurnālisti... Un arī tas mūsu LTV komandas darbs, kur visi nerimtīgi strādā, mežonīgi mauc kā vienots mehānisms, tā pleca sajūta... Tajā visā ir kaut kāds superīgs nervs, ko pat nevar izskaidrot. Nezinu, kā olimpiskās spēles izskatās no malas, neesmu tās skatījies jau pusi sava mūža, taču, esot tur uz vietas, šķiet, ka visa pasaule dzīvo tikai ar olimpiskajām spēlēm, un tu esi viena no tās sastāvdaļām, viena maza skrūvīte. Jā, nogurdinoši, jā, ir grūti, jā, ir ilgstošs miega bads, jā, ir te nežēlīgs karstums, te aukstums, bet, ja par to sāk čīkstēt, tad ir jābeidz šis darbs.

Sports nav tava vienīgā profesionālā darbības sfēra. Nu jau piekto sezonu pie TV skatītājiem nonāk aizraujošais vēstures izpētes raidījums "Tas notika šeit". Cik dziļi tas tevi sevī ir ierāvis?

Ļoti!

Var pamanīt. Jo brīžiem šķiet, ka esi vairāk aizrāvies nekā paši pētnieki.

Jā, jau klīst anekdote, ka vajadzētu vēl ļaut taisīt atsevišķas sērijas par maniem atklājumiem. Es jau pats smejos, ka esmu mazdārziņu pētnieks. Kur kādi tomātiņi gatavi, tā esmu klāt, lai iepazītos ar saimniecēm. Bet, ja nopietni, esmu pateicīgs liktenim par šo raidījumu. Es ļoti izbaudu tur būt – tajā vēsturnieku kompānijā, uzzinot daudz kā tik interesanta. Vienīgi tas, ka filmēšana notiek vasarās... Un šovasar vispār – tagad hokejs, tad olimpiāde... Es jau mēģinu sev iestāstīt, ka Tas notiek šeit nav darbs, kas lauž kaulus, ka tas ir kaifīgs darbs, kurā nevajag kādam dzīties pakaļ ar mikrofonu, lai “mazgātu netīro veļu”. Un ziemās, kad kārtējā sezona nonāk TV ēterā un saņemam no skatītājiem tik daudz pozitīvu atsauksmju, tad... Es dzīvē ne par vienu sporta materiālu neesmu saņēmis tik daudz labu vārdu kā par Tas notika šeit. Un tad atkal ir jauns stimuls vasarā doties pa Latvijas novadiem.

Nupat pie skatītājiem Latvijas kinoteātros nonāca tavs jaunākais veikums "Patrīcija" – dokumentālā filma par talantīgo distanču slēpotāju Patrīciju Eiduku. Pa kuru laiku to visu paspēj? Ģimenei laika vispār atliek?

Atliek, bet gribētu vairāk iesaistīties. Būt ģimenē – tas nav tikai kopā aizbraukt uz laukiem un tad pazust, pļaujot zāli un skaldot malku. Jā, tas ir svarīgs un nepieciešams darbs, taču, ja, to darot, atkal esmu “pazudis”, prom no bērniem, tad arī tas īsti nav pareizi. It kā esmu ar ģimeni, bet patiesībā neesmu. Jā, tas ir mans grēks, ka nesekoju bērnu ikdienai tik ļoti, cik vajadzētu. Protams, painteresējos, kā iet, kā skolā, bet diemžēl neesmu tas, pie kā bērni vēršas kādu problēmu dēļ. Tādās situācijās ļoti reti no bērniem skan “tēti”, parasti ir “mammu”! Tā laikam ir tā atbilde, vai man atliek laika ģimenei. Jā, it kā tur esmu, bet ļoti bieži tik un tā esmu aizņemts ar saviem darbiem un radošajām mokām. Redz, ar mani ir tā problēma, ka, kā pats saku, es vienmēr esmu kaut kur citur. Televīzija, projekti ārpus televīzijas, koris, lauki, lībieši... Man šķiet, ka visiem šiem cilvēkiem, ar kuriem kaut kādā veidā esmu saistīts, liekas, ka esmu kaut kur citur, bet tikai ne pie viņiem. Man to puzles gabaliņu dzīvē ir tik daudz, ka nekur neesmu simtprocentīgi. Un tā tomēr ir drusku negodīga attieksme pret tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā. Piemēram, šodien pat – atnācu uz darbu Sporta studijā, un čaļi jautāja: “Kas, tu arī te vēl strādā?” Tāda ir tā realitāte.

Nav vienam cilvēkam par daudz? Kā tad tu vispār atslābinies?

Laikam jau tā arī atslābinos – laukos. Es tur braucu ar prieku, nevis kā uz katorgu. Lai arī kādi darbi mani tur sagaida, tik un tā lauki ir manas svētku dienas.

Un kā tev kā sporta žurnālistam pašam ir ar sportošanu, fiziskajām aktivitātēm?

Slikti. Ļoti slikti. Tik slikti kā šobrīd nekad nav bijis. Bet kaut ko jau daru. Mazliet paskraidu, izbraucu ar ričuku, taču reti. Šodien saņēmos un uz darbu atbraucu ar riteni, jo bija labs laiks. Man jau patīk fiziskas aktivitātes, ir gan kalnu, gan distanču slēpes, arī slidas, un reizēm kaut ko daru. Bet vajadzētu vairāk. Ja nebūtu to darbu laukos, būtu pavisam švaki. Vismaz tur izkustos.

TV skatītājiem, skatoties tavus raidījumus, šķiet, ka esi pozitīvisma, labsirdības iemiesojums. Vai šim zelta mākonītim ir arī kāda melna maliņa?

Domāju, ka jā! Mana “melnā maliņa” varētu būt neizlēmība, lēnums, nedrošība un bailes lēmumu pieņemšanā. Man reizēm paiet mēnesis domājot, līdz neko tāpat neizdomāju un atlieku malā. Gumijas stiepšana jomās, kur kāds uzreiz pieņemtu lēmumu. Par laimi, darbā vismaz ir stingrs kalendārs, tāpēc nav jau citu variantu – ir jāiespringst. Jā, un vēl esmu diezgan palēns sižetu montāžas procesos.

Varbūt tāpēc, ka pamatīgi apsver visus par un pret, kārtīgi izdomā, kā labāk?

Jā, jā – tās ir tikai atrunas! Varētu padomāt, ka mani kolēģi, kas to visu dara krietni ātrāk, arī kārtīgi visu neizspriež? Jā, esmu savā dabā diezgan lēns. Nu tāds īsts mieramika.