Aktieris Artūrs Dīcis pirmoreiz noskrien maratonu. Un to izdara Parīzē!

“Tagad es patiešām zinu, ko nozīmē maratons. Tās ir mocības! Taču tajā pašā laikā tas nozīmē neizsakāmu prieku. Laikam jau ir tā, ka vislielākais gandarījums nāk caur grūtībām, jo es pat finišā no laimes apraudājos. Ja kādreiz īsti neticēju, ka no laimes var birt asaras, tad nu es pats to esmu piedzīvojis,” žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis Artūrs.

Līdz šim viņš savā mūžā vairāk par pusmaratona distanci nebija veicis, 21 kilometru bija noskrējis vien divreiz "Stirnubukā". “Ja man kāds pēc šī pusmaratona pateiktu, ka jānoskrien vēl tikpat,  es atbildētu: “Ej tu pie velna! Nekad dzīvē neko tādu nedarīšu! Taču to, kā nonācu maratonā, uztveru kā likteņa pirkstu. Draugs strādā "Schneider Electric", kas atbalsta Parīzes maratonu, un viņš man piedāvāja startēt šajās vienās no populārākajām skriešanas sacensībām par velti. Lai arī nebiju pilnībā sagatavojies, sapratu, ka šādu iespēju laist garām būtu muļķīgi. Piekritu, bet bija palikuši vien divi mēneši, lai kaut mazliet sagatavotos savam pirmajam maratonam. Trenējos un jau 7. aprīlī stājos uz starta Parīzē.”

Savā pirmajā maratona distancē aktieris uzrādīja patiešām atzīstamu rezultātu – finišēja pēc četrām stundām un vienas minūtes. “Klusībā cerēju, ka noskriešu četrās stundās, taču nedaudz pietrūka. Patiesībā man nebija ne jausmas, cik ilgā laikā veikšu šo distanci. Skaidrs, ka būtu finišējis jebkurā gadījumā, kaut vai nosoļojis, bet gribēju noskriet. Kaut vai lēni, taču skriet,” stāsta Dīcis un turpina: “Pēc pirmajiem 17 kilometriem sapratu, ka nē, tas taču nav iespējams! Es tiešām biju reāli piekusis, vairs nebija spēka. Un tāds it kā bezspēka stāvoklis man bija visu atlikušo distanci. Palīdzēja tas, ka trase vijās gar skaistākajiem Parīzes apskates objektiem un nezināju, ko redzēšu aiz nākamā līkuma. Šī ziņkāre mani dzina uz priekšu. Ja skrietu jau pa iepriekš zināmu maršrutu kaut vai Rīgā, tad diez vai psiholoģiski spētu maratonu pieveikt. Bija ļoti grūti. Visu distanci dokumentēju savu skrējienu, ik pa laikam veidojot mazus stāstiņus sociālajos tīklos, taču pēc 30. kilometra vairs nebija spēka arī tam. Tad jau cīnījos vairāk ar sevi.”

Pēc finiša Artūrs sevi aplaimoja ar kādu īpašu balvu. “Alus ļoti labi “ietecēja” iekšā. Tā bija mana medaļa par pieveikto maratonu,” smejas Artūrs, sakot, ka nākamajā dienā gan bijis grūtāk ar pārvietošanos, jo visi muskuļi sāpējuši, pa kāpnēm nokāpt bijis gandrīz vai bezcerīgi: “Taču ne es vienīgais tāds biju. Nākamajā dienā Parīzē lieliski varēja atpazīt visus tos, kas bija skrējuši maratonu. Ja kāds gāja tādā stīvā zombija gaitā, bija skaidrs – jā, arī viņš ir pēc maratona! Bet nu jau jūtos labi, esmu gatavs atkal kādu gabaliņu paskriet.”

Ko tālāk? Vai Artūrs Dīcis gatavs nākamajam maratonam? “Paradoksāli, bet, visticamāk, jau pēc mēneša atkal skriešu! Mans kolēģis aktieris Mārtiņš Upenieks, kurš pieveicis vairākus maratonus un arī skrēja Parīzē, pēc finiša teica, ka ir pieteicies Rīgas maratonam, taču diemžēl uz to netiek, un piedāvāja startēt viņa vietā. Tāpēc ļoti iespējams, ka piedalīšos!” atbild aktieris.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!