FOTO: Ēvaldu Valteru 130. jubilejā godina ar piemiņas istabas atklāšanu

Pasākumā piedalījās aktiera talanta cienītāji, viņa dēls Raits Valters, rakstniece Lia Guļevska, kas uzrakstījusi grāmatu par Valteru, Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inese Astaševska un aktieris Jānis Paukštello.

Piemiņas istabā, kas iekārtota Kurmāles pagastmājā,  var redzēt Ēvalda Valtera un viņa trešās sievas aktrises Veras Gribačas-Valteres personiskās mantas. Telpa sadalīta it kā uz pusēm, vienu aizņem Ēvalda Valtera grāmatas un personiskās mantas– mēbeles, rakstāmmašīnas, fotoalbumi un piemiņas lietas. Pretējā pusē viņa sievas tērpi, spoguļgaldiņš un citas personiskas mantas.

“Daudziem no mums šķiet, ka mēs Ēvaldu Valteru pazīstam no kino filmām, teātra vai intervijām ar viņu. Taču šī piemiņas istaba atklāj vēl kādu viņa personības šķautni, tā ir viņa kaislība pret literatūru. Daudz grāmatu franču valodā, ļoti senas vārdnīcas, daudz bibliogrāfisku retumu, latvju dainas, Endzelīna vārdnīca, daudzas grāmatas, kas padomju laikos tika aizliegtas,” saka piemiņas istabas iekārtotāja vēstures entuziaste Aina Sļisarenko.

Skeptiķi varētu teikt – jā, bet ne jau visas Valters ir izlasījis, taču to viegli pierādīt. Atverot grāmatu franču valodā, ar zīmulīti ir tulkots, pieliktas jautājumu zīmes vai lapiņas rokrakstā, kas norāda, ka ar šīm grāmatām ir strādāts. Interesanti, ka Kurmāles puika Ēvalds franču un vācu valodu apguva pašmācības ceļā, vēlāk gan apmeklēja svešvalodu kursus, taču pamatus pats sev ielika ar vārdnīcu palīdzību. Valters no franču valodas iztulkoja Žana de Lafontēna fabulas, par to saņemot lielu naudu, par ko tika iegādāts žigulis. “Man pašam tēvs asociējas, un viņš pats arī uzskatīja, ka viņš ir vairāk domātājs, lasītājs un tulkotājs, nekā aktieris,” saka viņa dēls Raits Valters.

Piemiņas istaba vēl nav pabeigta, jo, pārcilājot aktiera mantas, atklājušies dažādi dokumenti, pieraksti, par kuru izcelsim nezina pat dēls. Piemiņas istabas veidotāji sola to visu apskatīt, lai redzētu, kas vēl palicis aiz leģendārās personības.

Rakstniece Lia Guļevska ir cilvēks, kuram šķiet būtiski atcerēties visas kultūrvēsturiski nozīmīgās personības Latvijā. “Manuprāt, Ēvalds Valters simbolizē Latviju ar savu gudrību, izglītību, asprātību. Viņš ir gan popularizējis mūsu pašu tautasdziesmas, gan ienesis pasaules elpu ar savām franču valodas zināšanām. Viņš ir cīnījies par Latvijas brīvību. Pie tam vēl darbs uz skatuves un kino, lai gan pats uzskatīja, ka viņa skatuves gaitas ir nejaušība, viņaprāt, pats svarīgākais žanrs mākslā ir literatūra. Esmu Valteru vairākkārt intervējusi, atmiņā spilgti iespiedusies intervija vienos zvejnieku svētkos Engurē, kur viņš bija vecais Kļava no “Zvejnieka dēla”, blakus bija abi dēli, Roberts bija Hermanis Vazdiks un Oskars – Pēteris Lūcis. Tā man bija tāda mīļa intervija, man vēl mājās ir fotogrāfija no šī notikuma. Ēvalds Valters ir tāds cilvēks, par kuru Latvijai ir jāpateicas un jālepojas,” pauda rakstniece, nupat iznākušās grāmatas "Ēvalds Valters. Gadsimts cilvēkā. Cilvēks gadsimtā" autore.

Kurmāles pagasta vadītāja Dace Gūtmane stāsta, ka iepriekš šajā telpā bijusi laulību zāle. Piezvanījis Raits Ēvalds un vaicājis, vai Kurmālē atrastos kāda telpa šai ekspozīcijai. Protams! "Mēs esam lepni, ka mūsu pagastā dzimis tāds cilvēks. Viss notiek tā, kā tam jānotiek, pat ja notiek pavisam citādāk. Tā aŗī šoreiz dažādu notikumu virkne ir atvedusi Valteru uz vietu, kur viņš ir dzimis. Loks ir noslēdzies. Šī būs vieta, kur pieminēt Ēvaldu Valteru, atcerēties un iepazīt ne tikai kā aktieri, bet aŗī kā personību un cilvēku. Mūsu nopelns tas nav, bet lepni mēs esam par savu novadnieku,” saka Dace Gūtmane. “Visām lietām pienāk īstais laiks un īstā vieta. Man pat prātā nenāk atbilstošāka vieta, kura radītu to klātesamības sajūtu. Tā vien gribas atvērt šīs grāmatas, apsēsties krēslā un paskatīties bildes. Iespējams, kāds arī vēlēsies uzspēlēt šo flīģeli, kas bija Valteru ģimenes īpašumā,” piebilst Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inese Astaševska.

“Mans tēvs piedzima 1894. gada 2. aprīlī Kurmāles, toreiz to dēvēja par Planīcas, pagastā, triju gadu vecumā ģimene pārvācās uz Kuldīgu. Lielu daļu no sava mūža tēvs dzīvoja Rīgā, bet sirds viņam tomēr bija lauku īpašumā Kuldīgas novada Rumbas pagastā. Kad tēvs nomira, mana mamma tajā dzīvoklī turpināja dzīvot 29 gadus, kad arī viņa pērn aizgāja mūžība, bija jādomā, ko darīt ar viņu abu mantām. No sākuma bija doma pārvest mantas un iekārtot piemiņas istabu Īvandes muižā, taču tur uzsākta restaurācija, bet mantas bija jāpārved, citādi tās aizietu bojā. Te ir laba vieta, jo tēvs nāca no šīs puses, viņš te nodzīvoja pirmos trīs dzīves gadus,” sarunā ar Jauns.lv atceras Ēvalda Valtera dēls Raits Valters. Pagastmājā dzīvo arī pieklīdis kaķis, un, kolīdz piemiņas istaba tikusi iekārtota, kaķis tajā ievācies. “Tā kā gariņš pieskata visu,” pasmaida Raits. 
Runājot par tēva dzīvi, Raits piebilst, ka tēva mamma bijusi neprecēta kalpone. “Interesanti, ka tajā laikā cilvēki neprecējās, arī mana tēva vecāki nebija precējušies, taču to tolaik nenosodīja, galvenais, ka bērniņš kristīts. Tēvs piedzima, kad viņa mammai Annai Valterei jau bija divi bērni – Jānis un Ieva, pēc Ēvalda piedzimšanas ģimenei vēl pievienojās Marija un Fricis.”

Franču valodu Ēvalds Valters apguva pašmācības ceļā. Viņš paņēma grāmatu rokā un attapa, šo valodu nevaru saprast, ir jāmācās. Un ar vārdnīcu palīdzību apguva pamatus, ko vēlāk nostiprināja kursos. Piecpadsmit gadu vecumā Valters nokļuva Maskavā un tur strādāja vīna fabrikā, kad 1915.gadā dibināja “strēlniekus”, viņš atgriezās un pieteicās kā brīvprātīgais, piedalījās Ziemassvētku kaujās. Savas teātra aktiera gaitas uzsāka 1917. gadā 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. “Jukums Vācietis viņam piedāvāja militāro karjeru, taču tēvs atteicās un pievērsās kultūras jomai, strādāja teātrī. Bija radiofona režisors, iestudēja lugas, taču, kad Latviju okupēja krievi, viņš no darba aizgāja, jo domāja, ka, paliekot tik atbildīgā amatā, būs nepatikšanas. Taču tāpat 1945. gadā viņu apcietināja un bez paskaidrojumiem noturēja divus mēnešus Stūra mājā. Viņu izglāba toreizējais Dailes teātra galvenais vadītājs Eduards Smiļģis, kuram bija arī liela teikšana kompartijas komitejā. Viņš aizgāja un pateica – man šis vīrs ir vajadzīgs teātrī. Viņa viedokli klausīja un, pateicoties viņam, mans tēvs izglābās,” turpina Raits, atgādinot par vēl kādu maz zināmu faktu no tēva biogrāfijas. “Tas ir par kādu noslēpumainu vēstuli. Valteram, 1927. gadā braucot mājās no Maskavas, Pēteris Stučka lūdza nodod vēstuli tā laika izglītības ministram Jānim Pliekšānam jeb Rainim. Stučka bija Raiņa svainis, viņš bija precējies ar Raiņa māsu Doru, tāpēc varētu arī padomāt, ka vēstule būtu personiskas dabas, taču Valters pēcāk dēlam atklāja, ka Rainis, vēstuli atvēris un izlasījis viņa klātbūtnē, sadrūmis un tik vien kā pateicis - ar šo vēstuli tu izglābi Latviju. Kas bija vēstulē, nav zināms nevienam, arī Rainis neko sīkāk nekomentēja. Varam vien minēt, kas tur bija rakstīts,” nosaka Raits.

Raits neakcentē Ēvalda aktiera darbu, jo, viņaprāt, tēvs vairāk bijis literāts, domātājs, tulkotājs. “Es tā arī viņu uzskatīju – kā literātu, nevis aktieri. Aktieris bija maizes darbs, bet sirds darbs bija lasīšana, domāšana, spriešana. Kopā ar tēvu spēlējām šahu, viņš vienmēr uzvarēja, nekad man nepiekāpās, pat, ja es kā bērns raudāju par zaudējumu. Bija stingrs visādā ziņā, taču brīvs savos uzskatos, daudz mājās runāja, analizēja, un man par to bieži sanāca skolā nepatikšanas, jo, kad visa klase apguva Latvijas vēsturi, es skaļi piebildu to, ko par to mājās biju dzirdējis, citēju Raiņa poēmu “Daugava”, kas tolaik bija aizliegtās literatūras sarakstā. Tas skolas direktorei ļoti nepatika. Taču man tēvs ļāva lasīt visu un stāstīja par visu, tādā ziņā mājās ar cenzūru nesaskāros.

Es augot daudz lasīju viņa grāmatas, man radās jautājumi, un tēvs visu man atklāti stāstīja,” saka Raits. Iespējams, tāpēc viņš pats, izvēloties operatora profesiju, daudz iemūžināja Atmodas laika notikumus, pretošanās kustības dalībniekus Gunāru Astru, Ziemeli, Helsinki-86 grupu. Tos, par kuriem TV un radio tobrīd nerunāja vispār vai nepasakot, kas viņi ir. Kad Latvija atguva neatkarību, Raits pievienojās Zemessardzes štatam un turpina tur dienēt vēl šobrīd. Tagad gan nepilna laika, bet kādreiz bija pilnas slodzes zemessargs.