Latviete Agnese Kalniņa kolekcionē valstis, kuras šķērsojusi kājām no vienas malas līdz otrai

Agnese Kalniņa savu hobiju pārvērtusi par darbu, vedot grupas piedzīvojumu dēkās un pati dodoties garos solo pārgājienos. Tāds ir viņas ceļošanas formāts – kolekcionēt valstis, kuras šķērsojusi kājām no vienas malas līdz otrai!

Špicbuks stājas aktieros

“Bērnībā es biju baigais špicbuks, ar puišiem gāju pīpēt aiz stūra un dauzījāmies pa āru. Mana mamma bija skolotāja skolā, kurā es mācījos, un tāpēc dabūja daudz ciest. Tobrīd mani neinteresēja ne grāmatas, ne mācības, bet gan diskotēkas un visādas muļķības,” atklāj Agnese. Taču vidusskolā radās doma par aktrises darbu, bet tolaik aktieru kursu uzņēma reizi četros gados. Ja Agnese gribēja iestāties, tad pēc vidusskolas absolvēšanas viņai būtu jāgaida trīs gadi. Tāpēc viņa skolā no desmitās uzreiz pārlēca uz 12. klasi un aktieros iestājās. Toreiz tika uzņemti divi paralēlie kursi: viens pie Pētera Krilova, otrs pie Jura Rijnieka, kur nonāca arī Agnese. Viņa augstskolu pabeidza, bet dažādu likteņa pavērsienu dēļ teātrī strādāt nesāka. “Man piedzima meita, strādāju citus darbus,” saka Agnese. Taču iegūto izglītību atzinīgi novērtē, jo tā iedevusi daudzas prasmes, nebaidīties no skatuves, publiski runāt, dziedāt un dejot. Tas ļoti daudz viņai noderējis, pat, ja ikdienā sanāca strādāt pavisam citā jomā. Taču pēc kāda laika uzrunāja kursabiedrs un piedāvāja lomu bērnu izrādē. “Tā mēs kādus sešus septiņus gadus apbraukājām Latviju ar dažādām bērnu izrādēm. Ceru, ka šis projekts atjaunosies, jo pašlaik mums ir tikai viena Ziemassvētku izrāde. Lai gan es teātrī nestrādāju, lomas šādos projektos man ļoti patīk, tajos brīžos uz skatuves es jūtos ļoti, ļoti labi,” viņa pasmaida.

No hobija par darbu

Pieaugušā vecumā Agnesei parādījusies izteikta vēlme ceļot, bet liekas naudas īsti tam nekad nav bijis. Taču, kad Latvijā ienāca lētās aviokompānijas un aizlidot varēja par pāris latiem, pavērās jaunas iespējas: “Mana draudzene dzīvoja Londonā, tad ar meitu sasmērējām sviestmaizes, termosā ielējām tēju un braucām staigāt krustu šķērsu pa pilsētu. Nezinu, no kurienes bija dzinulis braukt, iet, skatīties!” Tad pienāca dzīvē punkts, kad viņa bija sešus gadus nostrādājusi par tautas deju skolotāju un saprata, ka, paliekot šajā profesijā, nekad nevarēs atļauties biežus ceļojumus. Ne tikai finansiāli, arī laika ziņā, jo deju mēģinājumi ir katru nedēļu, tur nevari pazust tikai tāpēc, ka atrastas lētas biļetes. “Sapratu, ka vienīgais veids, kā piepildīt savu ceļošanas kāri, ir padarīt to par savu darbu. Pieteicos vienā ceļojumu aģentūrā darbā, novadīju vienu grupu, otru, un tā jau septīto gadu ceļošana ir mana ikdiena,” viņa stāsta. Uzreiz gan piebilst, ka mainīt visu dzīvi un sākt no baltas lapas tikai no malas izklausās drosmīgi un aizraujoši. “Sākums bija ļoti grūts, jo nekas jau nav apsolīts, sāc visu no nulles,” viņa saka.

Pirmais galamērķis ar grupu bija Islande – nedēļu garš ceļojums ar busiņu, kuram pie stūres jāsēž viņai pašai. “Viss forši! Taču es nekad neesmu braukusi un vēl vedusi kādu ar busiņu, ko darīt? Aizņēmos no paziņas un mācījos braukt. Beigās viss bija kārtībā, Islandē nav blīva satiksme, bija labi laikapstākļi, savas ugunskristības izdzīvoju. Tagad amats rokā un nemaz nevaru izskaitīt, cik valstu esmu izbraukājusi ar nomas busiņiem,” viņa stāsta.

No viena gala līdz otram

Paralēli darba meklējumiem ceļošanas jomā Agnese sāka iet savos solo pārgājienos. 2017. gadā nejauši pamanījusi, ka Igaunijā ir marķēta 370 kilometru trase, kas iet cauri visai valstij. Kā būtu – vienai tagad ņemt un noiet? Bija marts, vēl agrs pavasaris, ārā sniegs un ledus. Tas bija pirmais solo gājiens, kuram viņa nebija pietiekami labi sagatavojusies, pa nakti vēl bija mīnus četri grādi, bet līdzi vasaras telts un plānais guļammaiss. Nogājusi taku deviņās dienās, pārsalusi katru nakti līdz kaulam. “Taču nenobijos, izturēju, un beigās bija gandarījums, ka to paveicu,” viņa smaida. “Pēc gada es atkal attapos līdzīgā situācijā, darba īsti nav, naudas nav, bet rodas ideja darīt ko līdzīgu. Toreiz es aizbraucu uz Izraēlu un nogāju 1050 kilometru – no viena valsts gala līdz otram,” viņa atceras. Laikapstākļi tur bija daudz siltāki, piedzīvots īsts karstums, 400 kilometru garumā šī taka ved cauri tuksnešainām, klinšainām vietām, kur var izbaudīt absolūtu vienatni. “Desmit dienās, ko gāju cauri tuksnesim, es satiku trīs vai četrus cilvēkus. Pie tā var ātri pierast, bet tas klusums mani pārsteidza, tur nav ne putnu, ne koku, kuriem šalc lapas, tāpēc šis gājiens man ļoti īpašs, tādu vienatni nekur citur neesmu piedzīvojusi.”

Šādos gājienos ir rūpīgi jāplāno līdzpaņemtās maltītes un dzeramais ūdens, jo veikals nav ik pēc pieciem kilometriem. Tā kā trase ir marķēta un Izraēlas valdības veidota, svaigs ūdens pudelēs pieejams arī tuksnesī. Kā? Ir speciāla aplikācija telefonā, ar kuru var atrast īpašus slēpņus, lielas aizslēgtas kastes, kurās ir ūdens pudeles. Nosūtot naudu, pretī saņem kodu, lai kasti atslēgtu. Tas gan maksā bargu naudu, taču arī ūdens patēriņš ir liels, vienā dienā Agnesei bija nepieciešami seši litri gan dzeršanai un ēdiena pagatavošanai, gan rezervei, jo tuksnesī palikt bez ūdens ir ļoti, ļoti bīstami.

Uzspīd ceļotāju veiksme

Lai gan ēdienreižu plānošanu Agnese uztver ļoti nopietni, tuksneša posmā gadījās apjaust, ka palikusi bez ēdiena, veikals būs tikai pēc dienas gājiena, bet vēders kurkst un spēki izsīkuši. “Un iedomājies, tajā dienā es uz takas atrodu maisiņu, kurā ir makaronu paka, sīpols, ķiploks un garšvielas. Kāds cits ceļotājs sapratis, ka viņam to nevajadzēs, un negribēja lieku smagumu staipīt līdzi. Taču man to vajadzēja kā nekad!” Līdzīgs brīnums gadījās, kad pazuda Agneses drēbes – pieturvietā krāmējot somu, maisiņš ar drēbēm izkrita, kad viņa to apjauta, bija jau gabalā un atgriezties nevēlējās. Taču, ejot jau pa piepilsētu privātmāju rajonu, kāds vīrietis, laistot dārzu, piedāvājis ceļiniecei padzerties. Uzzinājis, ka viņa palikusi bez mantām, piedāvāja savus šortus, T kreklus un zeķes, lai izlīdzētu. “Bieži vien apstākļi sakrīt tā, ka problēmas atrisinās visneticamākos veidos,” viņa stāsta.

Taču gadās ne tikai brīnumi, bet arī kuriozi. Tā Kiprā, guļot meža maliņā teltī, svīstot rīta gaismiņai, viņa dzird, ka tuvojas automašīnas, tās apstājas, vairāki vīrieši sarunājas. Jau paliek neomulīgi, bet te pēkšņi, kā uz burvja mājiena, sāk šaut tik tuvu, ka jau šķiet – lodes spindz gar telti. “Sēžu un domāju, kas notiek? Ko man darīt? Saņēmu drosmi, līdu laukā un vicināju rokas, lai man netrāpa,” viņa nu jau ar smaidu atceras. Izrādās, Kiprā katrs sevi cienošs vīrietis dodas mazu putniņu medībās, kas atļautas tikai svētdienās.

Mieru gūst mājās

Pēc Izraēlas gājiena radās ideja šo pārvērst par projektu ar nosaukumu No viena gala līdz otram un doma, ka varbūt katru gadu varētu šķērsot vienu valsti. Pagaidām noietas ir septiņas valstis: Igaunija, Izraēla, Kipra, Latvija, Luksemburga, Portugāle un Malta. “Katrs ceļojums ir atšķirīgs, kājām ejot var izbaudīt, var redzēt pilnīgi visu, tas ir lēnākais, bet ļoti klātesošs veids, kā iepazīt apkārtni,” viņa spriež. Nākotnes plānos viņai ir cerība tomēr noiet no viena gala līdz otram Ungāriju, to iztraucēja izdarīt globālā pandēmija, un daudzas citas valstis.  Agnese pašlaik strādā piedzīvojumu aģentūrā, kur ceļojumi ir aktīvi – ar pārgājieniem, braucieniem ar velo, kāpšanu kalnos un citām aktivitātēm. “Esmu atbildīgā par visu, dienas plānu, busiņa stūrēšanu un ceļotāju labsajūtu. Gadās arī neparedzētas lietas – iecerēts pārgājiens, bet līst lietus, lidmašīna kavējas vai smilšu vētras dēļ aizved uz citu lidostu. Tie visi ir dzīves sīkumi, ko var atrisināt,” viņa optimistiski saka.Ceļošanu Agnese salīdzina ar labu grāmatu vai filmu, kas paplašina redzesloku: “Tā ne tikai bagātina dzīves pieredzi, bet arī ļauj uzzināt ko jaunu par sevi pašu. Liekas, ka es jau sevi pazīstu, bet, vienam ejot pārgājienā vai pārvarot grūtības ceļā, var ieraudzīt sevī apslēptas personības šķautnes, paskatīties uz sevi no citas puses.” Agnese gan nedomā, ka visiem vajadzētu mesties galvu reibinošos piedzīvojumos, taču novērojusi, ka tie, kas ļāvušies ceļa vilinājumam, to darīs vēl un vēl. “Kad aizbrauc uz Islandi, ieraugi to neskarto dabu, šķiet, kā var negribēties to visu redzēt?! Azoru salās ir dabiski izveidojies baseins okeāna krastā, no okeāna nāk auksts ūdens, bet no pazemes karsts, tu peldies tur pa vidu, kamēr blakus bango lieli viļņi. Tas ir neaprakstāmi skaisti!” viņa novērtē. Mieru pēc dēkām viņai palīdz atgūt mājas, kur viņu gaida suns Fredis, daudzie telpaugi un mazdārziņš. “Ļoti gaidu, kad nokusīs sniegs un es varēšu tur sākt šiverēties!” viņa saka.