Piecelties no ratiņkrēsla un atgriezties dzīvē - producentes Aijas Bērziņas stāsts

Veiksmīga un daudzsološa, nekas neliecināja, ka būtu jelkādas veselības problēmas, bet vienu dienu viņa pamodās no dīvainas sajūtas – izrādās, bija pēkšņi piemeklējis insults un tika pilnībā paralizēta viena ķermeņa puse.

Gada laikā Aija no ratiņkrēsla ir piecēlusies kājās un sākusi staigāt, atguvusi runāšanas prasmes, tikpat apņēmīgi viņa virzās uz priekšu. Ne tikai saņemtie panākumi dod spēku dzīvot tālāk, bet visu šo laiku ar viņu kopā ir dzīvesbiedrs Mārtiņš Silgals. Viņš ne tikai palīdz mīļotajai sievietei atgūt veselību, bet atbalsta arī viņu profesionālajās gaitās.

Pati izvēlas projektus

"Lielo Kristapu" pasniegšanas ceremonijā šogad Aijas Bērziņas producētie "Padomju džinsi" tika atzīti par labāko daudzsēriju filmu, pie divām balvām tika arī "Mana brīvība". Aija Bērziņa savas radošās darbības laikā kino industrijā saņēmusi jau piecas "Lielā Kristapa" balvas. “Tas ir ļoti liels novērtējums šeit, Latvijā. Pēc labi padarīta darba gūtie apbalvojumi sniedz prieku. Mēs tomēr kino radām skatītājiem, nevis sev,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" saka producente.

Uz jautājumu, kur slēpjas viņas panākumu atslēga, kā viņa izraugās producēt tik veiksmīgus kino darbus, Aija atzīst – tas tāpēc, ka jau sākotnēji ļoti rūpīgi iedziļinās topošās filmas saturā. “Strādājam ar režisoru, daudz laika pavadām diskutējot. Nav jau tā, ka producents tikai un vienīgi ar filmas naudu ņemas. Man ir ļoti svarīgi izveidot labu filmas saturu,” nosaka Bērziņa. Producente arī prot atteikt un pati izvēlas, ar ko un kā strādāt. “Ja redzu, ka kāda ideja manī nerezonē, es nemaz neķeros klāt un iesaku meklēt citu producentu. Arī man taču ir sava gaume,” viņa paskaidro.

Šobrīd, kad pēc insulta Aija Bērziņa atgriežas darbos, viņai ļoti palīdz dzīvesbiedrs Mārtiņš. Pāris ir kopā jau četrus gadus. Kinoproducentes dzīvesbiedrs ikdienā darbojas IT tehnoloģiju jomā. Taču šobrīd viņš savu ikdienu lielākoties sakārtojis tā, lai varētu būt līdzās Aijai, aizvest viņu uz kino pasākumiem un pasniegt atbalstošu roku. “Kad vēl biju uz gultas, Mārtiņš uzreiz iesaistījās manas kompānijas darbā, lai to uzturētu līdz brīdim, kamēr es pati pilnībā varēšu darboties,” teic kinoproducente. Bet Mārtiņš papildina, ka Aijas uzņēmumā ir daudz darāmā: “Jāslēdz līgumi ar starptautiskiem partneriem. Jālasa līgumi un jādiskutē pa punktiem, jo, ja skatāmies starptautiskā mērogā, mēs esam salīdzinoši mazi, līdz ar to sava pozīcija ir jāaizstāv, par to ir jācīnās.”'

“Katram ir savs liktenis”

Veselības problēmas Aiju Bērziņu piemeklēja 2022. gada 6. oktobrī – laikā, kad tika veikti vēl pēdējie uzņemšanas darbi filmai "Mana brīvība", kas vēsta par izcilo sabiedrisko un politisko personību Itu Kozakeviču (filmā Alīcija, ko atveido Ērika Eglija-Grāvele).

Itas mūžs bija spilgts, bet aprāvās pārāk agri. Filma Mana brīvība ietver sevī smeldzīgu dzīvesstāstu, un tieši tās tapšanas laikā Aija piedzīvoja pēkšņu insultu. Producente uzskata, katram ir savs liktenis: “Visi man vaicā, kāpēc tas ar mani ir noticis? Ja es domāšu, kāpēc tā ir noticis, es sajukšu prātā. Tāds bija mans liktenis! Man vajag atveseļoties, un es palikšu stiprāka pēc pārdzīvotā, kaut ko iemācīšos. Es domāju labas domas, nevis analizēju, kāpēc tā notika. Ir svarīgi, kā mēs savas domas veidojam. Ita Kozakeviča bija liela personība, bet viņai bija slima sirds, un runā, ka tāpēc viņa noslīka. Es nedomāju, ka tas ir kaut kādā mērā saistīts ar mani, un atkārtošos – katram ir savs liktenis.”

Aizdomājoties par piedzīvotajām veselības likstām, viņa stāsta: “Es visu laiku biju dzīvojusi veselīgu dzīvesveidu. Varbūt stress lika par sevi manīt. Viss ļoti ātri mainās, ir jāapstrādā milzīga informācija. Turklāt Latvijā kultūras cilvēkiem nav viegli noturēties. Tāpēc arī mēs tā izdegam, jo skrienam visādos darbos, lai izdzīvotu. Es kā kompānijas īpašniece nevaru atslābt, man ir darbinieki, par kuriem jārūpējas un jādomā. Tas tik tiešām var likties jocīgi, ka manos gados, mazliet pāri 40, ir piedzīvots pēkšņs insults, liels insults, palikusi liela rēta. Sākotnēji biju uz gultas un pat nespēju sarunāties. Man ļoti daudz palīdzēja ģimene un Mārtiņš, lai es atkal varētu nostāties uz kājām. Mārtiņš arī bija tas, kas mani atrada gulošu. Viņš izsauca ātro palīdzību. Varbūt cits cilvēks, ko tādu piedzīvojot, Mārtiņa vietā jau sen būtu aizbēdzis, tāpēc esmu ļoti pateicīga viņam un novērtēju, ka viņš mani itin visā atbalsta un ir līdzās. Viņš ir vīrietis ar lielo burtu, jo izturēja visus pārbaudījumus. Tās patiesās vērtības tu saproti tikai tad, kad pienāk šādi brīži. Tāpat kā mēs ikdienā nenovērtējam, ka mums ir divas rokas un kājas. Es arī pirms tam to nenovērtēju, man bija nepieciešama šī pieredze, lai kaut ko saprastu.”

Kā iemācīties visu no jauna

Savukārt Mārtiņš atklāj, ka vislielākais paldies ir jāsaka Austrumu slimnīcas Neiroangioloģijas nodaļas ārstei neiroloģei Ievai Puriņai, jo tieši šīs dakteres rokās Aija nonāca, kad tika aizvesta uz slimnīcu. “Tas bija kovida ierobežojumu laiks, un mēs netikām pie Aijas. Tāpēc jāpateicas dakterei Ievai, kurai mēs zvanījām katru dienu, lai uzzinātu, kāds ir Aijas stāvoklis. Situācija bija ļoti traka. Vēl gribu pateikt, ka šajā brīdī es vērsos arī pie Ludmilas no Tukuma, tā ir sieviete, kas strādā ar cilvēku enerģijām. Viņa izstāstīja man to, ko no mediķiem es uzzināju tikai pēc divām dienām. Tā ir liela mistika – var ticēt tam un var neticēt, bet enerģētiskie plāni eksistē,” uzskata Mārtiņš, bet Aija atminas, ka sākotnējais laiks slimnīcā viņai bijis neziņas pilns: “Es domāju, ka ģimene par mani neinteresējas, jo es neko par viņiem nezināju…”

“Slimnīcā esot, sapratu, ka citu variantu nav, ir jāceļas, jo vēl puse dzīves priekšā. Tāpēc trenējos un mēģināju piecelties kājās. Mārtiņš man katru dienu nesa uz slimnīcu adatu masāžas paklājiņu, uz kura, guļot gultā, liku kāju, lai varētu stimulēt nervus. Apmeklēju arī fizioterapiju, bet arī gultā pati ik dienu, cik man bija spēka, vingrināju roku un kāju. Protams, piedzīvoju arī izmisuma brīžus, kad nebija nekāda progresa, taču Mārtiņš mani mierināja, ka viss būs labi. Zinu, ka daudzi pēc šādas slimības nemaz vairs nepieceļas…” bilst Aija un saka: “Nu jau esmu daudz ko paveikusi, lai atgrieztos dzīvē, bet vēl ir daudz darāmā. Sākotnēji varēju pārvietoties tikai ratiņkrēslā un vispār nerunāju, jo man nebija valodas. Taču neatlaidīgi mēģināju runāt. Mazliet sāku staigāt jau pēc mēneša. Staigāju ļoti slikti, tikai ar kruķa palīdzību. Iemācījos apģērbties ar vienu roku un pati iesēsties ratiņkrēslā. Es darīju visu nepieciešamo, jo nevarēju pieļaut, ka palieku ratiņkrēslā. Tagad jau pagājis gads un četri mēneši, kopš piedzīvoju insultu. Vēl vajag vienas rokas un kājas kustības attīstīt. Tādēļ vingroju gan pati, gan uz mājām nāk fizioterapeits, kas palīdz man trenēties. Iegādājos arī trenažieri, jo vēlos atkal uzsēsties uz divriteņa, peldēt un skriet. Vēl jau tik daudzas lietas ir jāiemācās no jauna – gan angļu valoda, gan arī latviešu valodas rakstība. Es saprotu, kad citi runā angļu valodā, bet man pašai ir jāiemācās runāt. Manam darbam valoda ir ļoti svarīga. Reizēm jau arī mani pārņem vientulības un izmisuma brīži, kad nav spēka un viss ir apnicis, un ir asaras. Pažēlojos Mārtiņam, viņš mani uzklausa, samīļo un uzmundrina. Taču man pašai ir jāsaņemas, lai es atkal visu no jauna varu apgūt.”