"Nav nekas skaistāks kā novecot," - tā aktieris Ģirts Ķesteris, kuram šodien aprit 60

Uz skatuves pret sevi kritisks un šajā dzīves posmā bez pompozitātes. Joprojām intelektuālu zināšanu un dzīves atziņu meklējumos. Lai arī dzīvo viens, bet atbildīgs par bērniem. Daudzus gadus sieviešu apjūsmots. Un par agru publiskajā telpā nodēvēts par… pensionāru. Lūk, intervija žurnālā "Kas Jauns", to aktieris sniedzis savas jubilejas gaidās.

Ģirta Ķestera jubilejas izrāde "Vīrietis, kurš gaida...". Šķiet, ar šo nosaukumu pavisam oficiāli ir apstiprināts tas, ko jums desmitgadēm centušies piekarināt mediju virsraksti, – “seksīgais, iekārojamais”. Monoizrāde turpinās spēlēties ar šiem atslēgas vārdiem?

Ja drīkst, tad vispirms citāts. Izrādes sākums... ir rīts. Manā gultā guļ nepazīstama sieviete. Vakarnakt viņa iekāpa manā automašīnā un lūdza aizvest. Viņai rokā vīna pudele. Skatās uz mani un saka: “Vai tikai jūs neesat tas aktieris no tā stulbā seriāla?!” (Smejas.)

Mana kino karjera man pašam likās tik veiksmīga. Kamēr domāju, ar ko viņu pārsteigt un kā pārliecināt, viņa izdzēra puspudeli vīna un aizmiga. Aizvedu viņu uz mājām, jo cik tad ilgi varu braukt taisni, un nevar taču piestutēt pie sienas un atstāt sievieti vienu uz ielas. Ieliku viņu savā gultā. Gaidu, kas notiks, kad viņa pamodīsies. Tas ir fragments – kā intriga, kas varētu izrādē notikt.

Izrādē ir daudz skaistu epizožu. Ģirtam ir arī tas satraukums – kā puišelim, kurš pirmo reizi pavadījis meiteni uz mājām un tā arī neko jēdzīgu nav pateicis, zem loga uz ceļa izveidojis no akmentiņiem viņas vārdu. Un steidzīga automašīna tiem pārbraukusi pāri... Bet es nepadodos, gaidu. Un ne jau es viens esmu tas stāvētājs, ir vesela rinda zēnu, kas tur stāv un grib mest ar akmentiņiem logā. Šī situācija rada atpazīstamību un līdzjūtību ikvienam. Tāpat kā dzīvoklī guļošā sieviete. Kas notiks, kad viņa pamodīsies? Tāds vesels pētījums…

Mans atveidotais personāžs ir ļoti personisks, jo mēs ar Aivu Birbeli pavadījām 38 stundas "Zoom" platformā. Es ierēcu par savu pagātni, notikumiem attiecību sfērā un ne tikai. Aiva no tā visa izveidoja dramaturģiju. Ir atkāpes no normas, kā arī dažādas interpretācijas, bet tajā pašā laikā tur ir ļoti daudz Ģirta klāt.

Kas ir idejas autors šim iestudējumam? Ar dramaturģi Aivu Birbeli sadarbojaties ne pirmo reizi.

Trīs gadus šis materiāls gulēja plauktiņā ar nosaukumu "Darba materiāls", līdz par to uzzināja Gundars Silakaktiņš, ar kuru man ir laba sadarbība komēdijā "Rabarberu vīns". Nenoliedzami, tā ir mana ideja. Bet izrādē neesmu viens, jo ar mani būs vai nu Lelde Dreimane, vai Ērika Eglija-Grāvele. Man tas ir ļoti svarīgi – nebūt vienam.

Ņemot vērā, ka autore ir dramaturģe Aiva Birbele, tā būs draudzīga pasmaidīšana? Pašam par sevi vai par mūsu stereotipisko domāšanu attiecībā uz jums?

Materiāls un žanrs ir diezgan universāls, tas vēsta par sievieti un vīrieti. Tā vai citādi – tā ir izklaide. Šis varonis ir ļoti pašironisks, lai arī kādā tēlā viņš būtu. Tajā pašā laikā viņš ļoti nopietni izturas pret problēmām, ar kurām saskaras. Piemēram, viņam sagādā grūtības plauktā esošie uztura bagātinātāji un vitamīni. Dažiem no tiem viņš ir norāvis uzrakstus. Uz viena bija rakstīts 50+ un attēlots vīrietis – smaidīgs, ar matiem… Komēdija ir visveselīgākais žanrs, kā paskatīties uz savām vājībām vai uz to, ar ko mēs ikdienā dzīvojam, bet neatzīstam. Te ir tas gadījums.

Kā pats jūtaties pirms saviem 60?

Bioloģiskais cikls ir ļoti normāls, un to vajag pieņemt kā esošu. Manuprāt, nekas nav skaistāks pasaulē kā piedzimt un novecot.

Jubilejas pirmizrāde ir Siguldā. Kādu plānojat savu viesu loku?

Sigulda ir manas otrās mājas, pirmās – Valmiera, kas ir mana dzimtā vieta, un arī tur es viesošos. Pirmizrādes viesu lokā būs man tuvie cilvēki. Brālis ar sievu ieradīsies no Briseles, un viņi jau paši iegādājušies biļetes, pat negaidot ielūgumus. Es dzīvoju viens, bet tajā pašā laikā dzīvoju ģimenē. Man ir dēls, ekssieva, meita un meitas māte.

Atklāti sakot, negribu lielu uzmanību pievērst pašam jubilejas faktam, gribu, lai cilvēki vienkārši nāk uz izrādi. Tāda “daudz baltu dieniņu” pompozitāte nav obligāta. Man svarīgi, lai tas ir ne tikai Ķesteris, bet svētki cilvēkiem.

Man ir uzdāvināta iespēja savā jubilejā aizslēpties aiz izrādes. Varbūt esmu ciniskāks attieksmē pret sevi kļuvis. Man bija ģeniāla 50. jubileja Dailes teātrī, kur kolēģi bija sagatavojuši tādu skeču, ka to varētu vēsturē ierakstīt, – transformējušies manos tēlos, ko esmu atveidojis. Es pats biju sarakstījis poēmu. Tas notika bez skatītājiem, tikai kolēģu lokā. Toreiz man patika anturāža. Bet ar laiku kļūst likumsakarīgi, ka vairs neizvēlies pompozitāti.

Vai, stāvot uz 60 gadu sliekšņa, esat nonācis pie jaunām atziņām? Varbūt vairs neanalizējat sevi, bet ļaujaties mierpilnai dzīvei?

Visvienkāršākais ir uzaut sporta apavus un kostīmu un desot apkārt, klausot Raivim Vidzim, kurš, nenoliedzami, ir izcils treneris mūsu teātrī. Starp citu, tepat, teātrī, ir arī sporta zāle, kur varam sportot. Es arī varētu dziedāt un pastiprināt vokālu. Varētu arī pastiprināti mācīties angleni, ko mēs arī darām. Kā tik mums visa teātrī nav! Liela laboratorija.

Būdams mazliet eksistenciālas uzbūves cilvēks filozofiskā nozīmē, mani skolotāji ir konkrēta literatūra. Vakar ar kolēģi Kārli Arnoldu Avotu runājām par reliģisko filozofu Kirkegoru, kas ir viens no maniem mīļākajiem filozofiem. Kārlis man saka: “Es, Ģirt, varēju trīs lappuses izlasīt un pēc tam vēlreiz mēģināju.” Bet vai tad man ir citādi?! Mēs urbjamies tajā iekšā un esam spītīgi, lai iepazītu pasauli un savu eksistenci. Tas Ķesterim ir ļoti būtiski. Varbūt tas zināmā mērā man ir no brāļa, jo viņš pēc izglītības ir filozofs. Varbūt arī šī intelektuālā izglītošanās man palīdz.

Kā savulaik Oļģerts Kroders teica, ka vajag arī tās pelēkās šūnas uzturēt kārtībā. Brālis ir teicis – ja filozofiska satura literatūru vari izlasīt desmit lappuses dienā, tad tas jau ir wow. Tā ir sistēma, kā tu sevi moki. Varbūt laimīgāks cilvēks varētu būt tas Ģirts, kas ir ticīgs cilvēks, vienkārši paļaujoties uz Dievu un dzīvojot mierā...

Kādas ir jūsu attiecības ar reliģiju? Iepriekš esat stāstījis, ka jums teātra ģērbtuves atvilktnē stāv svētbilde.

Esmu sācis apmeklēt baznīcu un ticis iesvētīts jau nopietnā vecumā. Mājās man ir svētbilde. Man ir biktstēvs Austris Rāviņš, kurš, starp citu, pēc izglītības ir fiziķis un ķīmiķis, kuram ir sava lokāla kino skola.

Man ir brīnišķīga atklāsme, ka tas var būt ne tik ļoti dogmatiski, kā mēs to uztveram, bet tajā pašā laikā ļoti, ļoti tuvu un nepieciešami. Man tas ir nepieciešams. Tas ir ļoti intīmi... Kādreiz tas bija ļoti tradicionāli, ka latviešu ģimnāzijās un kopienās cilvēki pirms ēšanas noskaitīja lūgšanu, pateica paldies. Elementāra lieta. Tu dzīvo saskaņā ar to...

Pērnā gada nogalē teātra mīļotājus pārsteidza skaļi virsraksti – Ģirts Ķesteris aiziet no štata vietas Dailes teātrī.

Nē, izdienas pensija nenozīmē, ka es atsakos būt aktieris Dailes teātrī, jā, tas gan, ka automātiski nonāc ārštatā. Taču man ļoti nepatīk, ka par šo situāciju tiek savērpta intriga, jo es neeju prom no teātra. Pēc šīs publiski izskanējušās informācijas, kas tika pasniegta sagrozīti, man bija ļoti daudz jautājumu un sarunu ar cilvēkiem. Vienubrīd jau noguru skaidrot, pateicu – jā, man ir pienācis tas brīdis, kad eju makšķerēt (gardi smejas).

Tā statusa nomaiņa ir ļoti normāla. Esmu to nopelnījis, vairāk nekā 30 gadus darbojoties uz skatuves. Un tas nebūt nenozīmē, ka no manis kāds atsakās, vienkārši izvēlos optimālo opciju un turpinu strādāt. Un tajā nav nekāda konflikta un zemūdens akmeņu.

Taču ir vēl kāds jaunums jūsu profesionālajā darbībā – sabiedrībā runā, ka aktieris vadīs lekcijas, nodarbības? 

Jāteic, ka to vēl tik ātri neizdosies realizēt manas noslogotības dēļ. Bet es ļoti nopietni ceru, ka man izdosies izveidot savu tēla veidošanas studiju. Tā taps sadarbībā ar vairākiem lektoriem: imidžmeikeriem, vizuāliem māksliniekiem. Cik tas ir ienesīgi, neprasiet, nezinu, neesmu uzņēmējs. Bet metode ir izstrādāta. Uzņēmumu vēl neesmu reģistrējis, bet, nenoliedzami, tas notiks. Kāpēc gan ne?! Tas ir pieprasīts un ikvienam nepieciešams projekts – tēla veidošana ikdienā. Vēl nevaru pateikt, vai studiju atvērsim šajā gadā, tad redzēs, kā mani teātris nodarbinās. Tā gluži nav bulciņu cepšana, bet ir jau rindā pieteikušies cilvēki, lai apmeklētu nodarbības.

Jums ir daudz pielūdzēju, bet vai ir arī daudz draugu, kam varat piezvanīt, ja dzīvē ir kādi sarežģījumi, un lūgt gan padomu, gan finansiālu atbalstu?

Grūti to komentēt – tāpēc, ka vairāk esmu devējs nekā ņēmējs. Bet ir bijušas situācijas, kad esmu pats nokļuvis uz sēkļa, un tad vienmēr ir draugs, kas palīdzēs. Starp citu, esmu ļoti labi pelnošs aktieris, un tā arī ir mana uzņēmējdarbība. Bet brīžiem es neskatos tēriņiem līdzi, jo ir taču bērni un jāveic obligātie maksājumi. Tad, nonākot nulles stāvoklī, man nav bijis problēmu piezvanīt draugam un palūgt aizņēmumu. Īstie draugi ir no jaunības gadiem, kad vēl dzīvoju Valmierā, un no padomju armijas laika.

Sabiedrībā valda stereotips, ka īstam vecim jāmāk uzcelt māju, izaudzināt dēlu, iestādīt koku un nosist čūsku…

Māja ir pārdota, dēls ir, koks arī ir – iestādīts Laura Dzelzīša mājas pagalmā Alojā. Tas nav mazsvarīgi, jo viņš atsūta bildi, kā ķirsis aug. Par čūskām runājot, mani fascinē šie rāpuļi un nav bail no tiem. Nez, vai tāpēc tas koks jāiestāda, lai būtu, ar ko čūsku nosist?

Pandēmijas laikā esot nodarbojies ar lauksaimniecības darbiem?

Tādā neprofesionālā līmenī, jā. Četras dienas piedalījos lielā izaicinājumā – polikarbonāta siltumnīcas celtniecības darbos. Man nekad šādi darbi nav sagādājuši grūtības. Vecāki, tantes un radi man no bērna kājas kaut kādā veidā ir likuši darīt lauku darbus – sūdus, kūdru, zemi vest, zemi rakt, kokus zāģēt, naglas raut. Es varētu uzskaitīt vēl virkni darbu. Vēl atceros, ka tolaik bija arkls, ko vilka tēva mudināts zirgs, kartupeļus rokot. Esmu likts pie lauku darbiem gribot negribot. Atceros, kā mūžīgi smējos – varbūt atļausiet man arī kādu puķīti iestādīt? Citādi tikai dari un dari tos melnos darbus. Bet – bez pārmetumiem. Šobrīd man nav savas vietas laukos, kur aizbraukt.

Par ko jūs jūtaties atbildīgs?

Atbildīgs vari būt arī par to izrādes eksemplāru, kas iesviests stūrī un besī ārā. Un kad tu saproti, ka jebkurā gadījumā tas ir tavs mīļbērniņš. Un arī dzīvē ir tieši tāpat. Man nav jāpieprasa sev atbildība par tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri ir mani bērni. Tas ir tik organiski un pašsaprotami. Man ir ļoti svarīgi par saviem jauniešiem rūpēties. Un, jā, esmu slinks vectēvs, jo varētu vairāk uzmanības veltīt mazmeitai. Paaugsies mazais ķipars, un tad mēs sāksim kuģot. Tur nav nekādu pretrunu, un neviens man arī to nepārmet.

Kādas ir jūsu attiecības ar bailēm?

Kā teicis Aristotelis: “Tikums nav mērķis, tikums ir darbs. Bauda ir mērķis, bauda ir rezultāts!”

Ja tu esi mērķtiecīgs – es domāju par maskulīno, vīriešu, pasauli –, tad, manuprāt, bailes ir pakārtots jēdziens. Ja tu esi intelektuāls, gudrs cilvēks, tevi var piemeklēt mirklīgas bailes šajā laikā, kurā mēs eksistējam.

Es, protams, neesmu gājis un neeju cauri tam, ko šobrīd dara vienā frontē, bet esmu gājis cauri kaut kādam drastiski uzspiestam režīmam, kārtībai un esmu piedzīvojis bailes. Bet bailes no tā, ka tu varētu būt nevajadzīgs savā profesijā, tās neapzināti eksistē, bet tās nekad man nav bijušas dominējošas. Reizēm pieķeru sevi pie trauksmes, bet tās nav vīrišķīgās bailes, tās ir mazas šaubas.

Kā jūs sevi “salīmējat” kopā, kad visi enerģijas resursi ir izsmelti?

Pandēmija man iemācīja vienu lietu. Es biju daudzējādā ziņā palaidies, pēc tam sapratu, ka gribu savākties. Noliku sev konkrētu uztura grafiku, kā arī gāju ārā staigāt. Tāpat kā daudzi, atklāju, ka staigāšana ir ne tikai sportiska nepieciešamība, bet staigājot notiek galvas ventilācija. Viena pastaiga man ilga pusotru stundu.

Jubilejas izrādes šajā pavasarī sekos cita citai. Būs vajadzīgs spēks, izturība un enerģija, jo slodze ir liela. Vai 60 gados ir tāds pats spēks un jauda uzstāties kā 25 gados?

Domāju, ka ar lielo slodzi tikšu galā kā parasti!

Kā Ģirtam Ķesterim kā sieviešu apbrīnotam vīrietim šķiet – kas tad ir sievietes skaistums?

Sievietes jau mani interpretē, nevis es sevi. Ir gan slogs būt visu laiku seksīgākajam! (Smejas.) Mani interesē nevis simetrija, bet asimetrija – tas īpašais sievietē, nevis kanoniskais.

Kā redzat savu dzīvi pēc gadiem 20? Kur būsiet, ar ko kopā, ko darīsiet?

Banālas prognozes – kaut ko analizēt vai runāt par to, kas būs pēc 20 gadiem. Protams, būtu ļoti skaisti, ja varētu kā mana kolēģe Olga Dreģe būt uz skatuves. Bet varbūt es negribēšu būt uz skatuves… Nezinu, grūti pateikt. Kā Ģirts Ķesteris teica, kad viņam piegriezās tūkstoš jautājumu par iešanu pensijā, – es neesmu pensionārs! “Kāpēc 40 gadu vecumā jāiet pensijā?” – starp citu, bija arī šāds kompliments, ko saņēmu.

Pēc 20 gadiem es varbūt vienkārši makšķerēšu. Ko es varu zināt, kas var notikt šajā pasaulē. Kā mans skolotājs un ļoti tuvs draugs Miša Gruzdovs – skumji, ka viņa vairs nav mūsu vidū – ir teicis: plāns – tarakāns.

Mišas novēlējums nākotnei – esi trausls, cik tu kā vīrietis vari būt uz skatuves. Ģeniāli pateikts.