"Nekur jau nebiju pazudis!" - jokdaris Ufo par atgriešanos, diskotēkām un tiktoku

Patlaban viņš ir AS «Gaso» sabiedrisko attiecību daļas projektu vadītājs un vakaros redzams un dzirdams «Tik Tok» platformā, atkal paviesojies "Radio SWH ēterā", piedalījies stand-up komiķu sacensībās «Ufo cepiens», ar sievu Ilzi nosvinējuši 33 gadu kopābūšanu, bet brīvajā laikā ar savu pirmo mazmeitiņu Austru skatās multfilmas.

"Radio SWH" trīsdesmitgades svinību laikā radio ēterā 16. maijā atkal varējām baudīt savulaik tik populārās «BB Brokastis» kopā ar Ufo un Fredi. Ar kādām izjūtām pēc tik ilga pārtraukuma atgriezāties radio?

Tādas senas tikšanās jau vienmēr ir foršas. Jāteic, ka pārtraukums bija riktīgi ilgs. Jau aizmirsies, kā tur tajā radio viss notiek... Šis tas ir pamainījies. Telpas nu ir citas, bet vecās bija labākas. "Radio SWH" radās Skanstes ielā un tur arī dažādi transformējās, bet mēs visu laiku nemainīgi atradāmies 4. stāvā.

Kā izveidojās Ufo un Freža tandēms? Tik populāru un reitingotu radio raidījuma improvizācijas duetu Latvijā nevienam vēl nav izdevies pārspēt?

Nu droši vien... mēs bijām kopā gandrīz 20 gadu. "Radio SWH" pirmajos darbības gados sestdienu vakaros Fredim bija ētera laiki, un mēs uztaisījām raidījumu «Sestdienas vakara drudzis», kas gada laikā transformējās par «Karakumu», un tā arī sākās mūsu duets. Tas bija 90. gadu sākums, kad radio vēl tikai attīstījās. Un radio vadība (Zigmars Liepiņš un Vladis Goldbergs) izdomāja, ka, redz, ārzemēs populārākie radio reitinga laiki ir morning zoo jeb rīta zoodārzs, kas ir rīta radio pārraides formāts. Taču Fredi jau zināju kopš 80. gadu beigām. Fredim bija grupa «Labvēlīgais tips», un es bieži pieslēdzos kā dīdžejs. Kopā dauzījāmies apkārt pa ballītēm.

Kā jums pašam šķiet, kas bija Ufo un Freža jautrā, jaudīgā un nepārspējamā tandēma zelta panākumu atslēga?

Droši vien tas ir tādēļ, ka esam dažāda rakstura cilvēki. Mūsu duets izveidojās organiski. Tas ir viens no mūsu pastāvēšanas pamatiem. Katram no mums bija sava loma: Fredis – vienmēr tas prātīgais, bet es – muļķa lomā.

Interesanti gadījumi bija katru dienu, un kaut ko vienu tā īpaši nemaz nevar izcelt. Daudzi atceras mūsu kautiņu, bet tas, protams, bija inscenēts. Mums bija savi iemesli, kāpēc vajadzēja sastrīdēties un kādu brīdi nebūt ēterā, jo Fredim bija jābrauc ar «Labvēlīgo tipu» uz kāzām ārzemēs, un tad vajadzēja imitēt, ka esam sastrīdējušies. Visādi esam ākstījušies. Piemēram, man ar ģimeni, kamēr bērni vēl bija mazi, bija tradīcija braukt uz Londonu skatīties cirka izrādes un tad vajadzēja tēlot, kāpēc neesmu ēterā. Reiz šāda brauciena laikā sazvanījos ar Fredi un klausītājiem paziņoju, ka esmu atbraucis uz Londonu, uz pasākumu vadītāju kursiem un vēl arī kaut kā radio piepinu tam visam klāt. Izgāju no rīta uz ielas pie Viktorijas stacijas, kur pilns ar dažādiem neona uzrakstiem angļu valodā, un sāku stāstīt, ka vakar bija tāda un tāda lekcija, un nolasīju kādu anglisko nosakumu. Izlasu kafejnīcas nosaukumu un stāstu, ka bijām šādā hallē un tur mums to un to stāstīja. Šo notikumu spilgti atminos tāpēc, ka jau runājos ēterā ar Fredi un meklēju vietu, kur maksimāli daudz visapkārt anglisko uzrakstu, un te, pēkšņi, pie Viktorijas dzelzceļa stacijas ieejas divi bomži rokas pa gružkasti un savā starpā sarunājās latviski. Nodomāju, nedod Dievs, ka viņi dzirdēs, ka es runāju latviski, tā tūlīt nāks draudzēties, tāpēc pamuku uz citu vietu.

Strādājāt AS «Latvijas Gāze» sabiedrisko attiecību nodaļā, bet patlaban esat AS «Gaso» sabiedrisko attiecību daļas projektu vadītājs. Apsveicami, ka spējat transformēties un darboties vairākās jomās.

2017. gadā, kad AS «Latvijas Gāze» tika sadalīta, es sāku darboties sabiedrisko attiecību daļā, bet tagad strādāju AS «Gaso». Manos pienākumos ietilpst dažādi kolektīva saliedēšanas pasākumi, un vēl esmu uzņēmies un pats izveidojis «Gāzes skolu», kas ir preventīvi, ar gāzes drošību saistīti pasākumi. Tos organizē vai nu nevalstiskās organizācijas, pašvaldības vai skolas. Aktīvāk šie pasākumi notiek pavasaros un rudeņos, kur piedalās ugunsdzēsēji, policija, datordrošības speciālisti, dzelzceļa un sadales tīklu pārstāvji un arī mēs, «Gāzes skola». Skolēniem, bērniem izstāstu būtiskāko, kas ir jāņem vērā tad, ja sajūt gāzes smaku.

Vienu brīdi bijāt pazudis no sabiedrības redzesloka, bet tagad šķiet, ka ar jaunu sparu un jaudu esat atgriezies Latvijas šovbiznesā?

Tas ir apzināti. Lai gan jāteic, ka nekur jau nebiju pazudis. Tāpat vadīju pasākumus, ko arī esmu pēdējos 30 gadus darījis. Šad tad ar grupu uzspēlējam, organizēju ilggadējiem klientiem kādu pasākumu. Jau desmit gadus ar Intaru Busuli mums ir raidījums/projekts «Par neko». Tagad strīmojam un ņemamies katru vakaru «Tik Tok» platformā, kur mums ir milzīga auditorija un izcērtam visus Latvijas «tiktokerus», kā arī esam redzami «YouTube» un «Facebook». Šis nav biznesa projekts, bet balstās uz entuziasma pamata.

Tātad atgriešanās ir noritējusi saistībā ar jūsu humora izrādi «UFO, izstāsti kādu joku». Kā radās ideja par izrādi, un no kā guvāt iedvesmu, jo kolēģe Baiba Sipeniece-Gavare nesen priecēja skatītājus ar savu stāvizrādi.

Man jau tā doma par stand-up tipa pasākumu (vai kā to precīzi nosaukt?) bija sen, vēl «BB Brokastu» laikā. Pirms pāris gadiem jau biju apņēmies, ka ir kaut kas jāuztaisa, bet tad Sipeniece iestudēja savu izrādi. Sapratu, ka tagad nevaru, jo citādi teiks, ka es špikoju. Tad nāca kovida laiks, un, tā kā man ir pastāvīgs darbs, tad nav jau arī tā laika tik daudz. Šā gada sākumā tomēr nolēmu, ka ir jāpamēģina, kā vienam pašam būt uz skatuves. Ilgi nevarēju izdomāt, kā šo pasākumu nosaukt, jo tas tomēr nav stand-up. Rezultātā savam veidojumam devu nosaukumu – atpūtas vakars, bet diemžēl bez galdiņiem. Šogad ar savu atpūtas vakaru esmu jau paviesojies 17 dažādās Latvijas vietās.

Kovida pandēmijas ierobežojumu laikā sākāt «Facebook» tiešsaistē rīkot diskotēkas. Kā radās doma šādi izklaidēt publiku?

Kovida laikā izdomāju, ka uzlikšu vienkārši cilvēkiem mūziku, lai ir mājas ballīte. Vienā no privātmājas istabām iekārtoju kabinetu, kur ir dīdžeja galdi un tehnika, un viss nepieciešamais strīmošanai, uzliku vēl kameru. Redzēju, kas apkārt notiek un kā cilvēki kreņķējas, ka nav socializēšanās. Lai gan sievasmāte, kas visu mūžu nodzīvojusi laukos, vienā brīdī man vaicāja, kas tas ir socializēšanās. Kad sāku viņai stāstīt, viņa bija neizpratnē, vai tā ir problēma? Lauku cilvēki satiekas reizi gadā uz kāzām vai bērēm, un visi ir mierīgi.

Vai visas anekdotes, jokus un teicienus pierakstāt biezā kladē?

Esmu diezgan švaks anekdošu zinātājs. Mani galvenokārt saista improvizācijas lietas. Ar gadiem esmu ieguvis spēju noķert jebkurā frāzē, teikumā to jocīgo, dīvaino vai smieklīgo sadaļu, un tad apgriežu to, kā vajag.

Savulaik esat trenējies kamaniņbraukšanā un bijāt pat iekļuvis Latvijas junioru izlasē. Kāpēc neturpinājāt veidot karjeru sportā?

Tajā brīdī, kad bija lielā izšķiršanās, vai pa nopietno palikt sportā vai darīt ko citu, pamainījās treneri, un tāpēc pazuda motivācija, kā arī bija vairāki nelaimes gadījumi ar citiem kamaniņbraucējiem un arī skola, kur mācījos, noprotestēja. Lai gan gāja man labi kamaniņbraukšanā, bet daudz un dažādu apstākļu pieliku punktu.

Nevienā brīdī neesmu plānojis, ka būšu komiķis. Kad beidzu sportošanu, aizgāju studēt arhitektos. Tā kā mana mamma ir arhitekte, esmu praktiski uzaudzis arhitektu birojā. Nepabeidzu augstskolu, jo palika garlaicīgi. Ja gāju mammai palīgā rasēt lielos projektos, tad pēkšņi 1. kursā man māca, kā jāvelk līnijas. Trīs gadus sabiju institūtā un aizgāju prom. Sākās ballītes, un es pārsviedos kā dīdžejs uz mūziku, disenēm.

Kad "Google" meklētājā ievada atslēgvārdu "ufo", parādās informācija par neatpazītu lidojošu objektu. Kā savulaik izdomājāt savu skatuves vārdu?

Kad no Rīgas 41. vidusskolas pārgāju mācīties uz 49. vidusskolu, visiem bija iesaukas, un vajadzēja arī man izdomāt. Mans uzvārds Upaciers nav īsti pateicīgs, lai no tā izdomātu iesauku. Tad klasesbiedrs Aigars Zariņš, ar kuru arī tagad šad tad satiekos, un viņš ir labs skursteņu meistars, teica, ka esot tāda grupa «Ufo», kas spēlē smago roku. Tā es kļuvu par Ufo, bet tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ko nozīmē šis vārdu salikums. Tā mani par Ufo sauc kopš 7. klases.

Meita Stella, dēls Francis jau ir izauguši un devušies savās dzīvēs, tāpēc noteikti ir radies brīvais laiks. Kā tad ir – pēkšņi palikt divatā ar sievu, vai nav jāmācās dzīvot no jauna?

Mums nav problēmu. Tā kā dzīvojam Tīnūžos, bet bērniem skolas un citas lietas bija Rīgā, viņi ātri kļuva patstāvīgi. Meita viena sāka Rīgā būt jau pusaudžu gados.

Mēs ar sievu esam neoriģināla ģimene, jo esam precējušies jau 33 gadus. Tā taču neviens vairs nedara! Protams, ir situācijas, kad cilvēki nevar sadzīvot, bet lielākoties, kas tad mainās, ka cilvēki šķiras?! Problēmas jau paliek tās pašas.

Kā esat iejuties vectētiņa lomā?

Savai mazmeitiņai Austrai esmu opis. Viņai jau ir trīs gadi, un ir fenomenāla atmiņa uz pantiņiem un dziesmām. Vienreiz nodziedi, un viņa jau atkārto. Es brīnos, kā viņa tik ātri var to visu atcerēties. Uzdāvināju mazmeitai palielu spēļu virtuvi, kurā ir tāfelīte, uz kuras var rakstīt, bet viņai nav, ar ko. Saku mazmeitai, ka manā kabinetā ir krītiņi. Viņa man atbild: «Vecotēv, tev ir burvju spējas, jo es varu dabūt krītiņus!» Tā ka es tagad esmu opis ar burvja spējām.

KASPARS UPACIERS

Dzimis un audzis Rīgā, bet savu privātmāju uzbūvējis Tīnūžos.

Komiķis, jokdaris un sabiedrisko attiecību projektu autors.

Iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) arhitektos un Latvijas Universitātē, Komunikācijas studiju nodaļā.

Tētis diviem bērniem: meita Stella un dēls Francis, mazmeita Austra.

Ar dzīvesbiedri Ilzi ir kopā 33 gadus.