Dziedātājs Dzintars Čīča iekārtojies Anglijā, kur stūrē taksometru

Lai arī joprojām viņš tiek mīļi saukts par Dzintariņu, jo tieši tāds - ar bērnišķīgo dziesmu "Tu esi vasarā" - pirms vairāk nekā divdesmit gadiem ienāca visu apziņā, šodien pazīstamais dziedātājs atzīmē jau 30. jubileju.

Sarunā ar "Kas Jauns" Dzintars Čīča stāsta par dzīvi, kas atkal aizrit Anglijā, jau diviem bērniem, nepatiku pret dāvanām un par nākotnes plāniem, starp kuriem ir arī drīzs ceļojums uz dzimteni, lai satiktu tuvākos cilvēkus un klausītājus jaunā koncertprogrammā.

Pirms apmēram gada teici, ka esi atgriezies dzimtajā Sabilē, kur plāno arī palikt. Bet nu tiekamies videozvanā, jo esi atkal Anglijā. Kā tā?

Mani plāni mainās itin bieži. Ir brīdis, kad pie sevis domāju – pietiks ceļot, bet paiet laiks, un domāju citādi. Pagājušajā gadā pieņēmām ģimenē lēmumu, ka tomēr jābrauc prom, nekas slikts jau ar mums tāpēc nenotiks. Ja ir interese braukt, jāklausa savam aicinājumam.

Darba iespēju dēļ?

Izvēle, protams, lielākoties bija saistīta ar darba iespējām šeit [Anglijā]. Sabilē tādu nebija. Anglijā darbu itin ātri var atrast. Jā, lai sameklētu tādu, kas tiešām patīk, ir jāpaiet laikam. Jāmācās un jācenšas, nekas jau pats no sevis nenāk.

Personiski man Anglijā ir stabilāka dzīve, uz Latviju brauksim tikai apciemot savējos, tostarp manus klausītājus. Manuprāt, Anglijā esam uz ilgu laiku.

Savulaik biji iedzīvojies Pīterboro, kur strādāji noliktavā. Joprojām esat tur?

Nē, nu jau divus mēnešus esam mazpilsētiņā Bostonā – daudzmaz līdzīgāka Sabilei, tāpēc izvēlējāmies šo pilsētu. (Smejas.) Šeit ir daudz dažādu tautību cilvēku, arī daudzi no Latvijas, liekas kā maza latviešu pilsētiņa, patīkama. Galvenais, ka man ir stabils darbs un mums nav jāuztraucas, kas būs rīt un parīt. Protams, viss kas var dzīvē notikt, taču šobrīd šeit jūtamies stabili, tāpēc - labi.

Par ko tu strādā?

Par taksometra šoferi. Darba grafiks man ir elastīgs, varu pats sev to saplānot. Strādāju no pirmdienas līdz trešdienai pa astoņām deviņām stundām, tad piektdienās, sestdienās vakara maiņās. Līdz ar to man ir laiks un iespējas mācīties, attīstīties, ko arī izmantošu, varu apvienot darbu ar sporta zāli un pavadīt vairāk laika ar ģimeni. Nav tādas ikdienas rutīnas, kā no rīta līdz vakaram darot vienveidīgu darbu, piemēram, veikala kasē. Strādājot par taksistu, esmu iepazinis arī vairākus draugus, ar kuriem eju uz svaru zāli.

Atbilstoši savām vajadzībām arī nopelnīt varu labi. Dzīvojam ne bagāti, bet mums nekā netrūkst, varam nolikt naudiņu arī melnām dienām, viss ir kārtībā.

Grūti tevi iztēloties par taksometra vadītāju!

Par taksistu strādāju pirmo reizi un neteikšu, ka nepatīk. Jā, agrāk man negribējās tik daudz komunicēt, tāpēc tad droši vien nevarētu strādāt šādā amatā. Nu esmu pārsteigts pats par sevi. Es izbaudu šo darbu un komunikāciju ar cilvēkiem.

Ir nācies piedzīvot bīstamas situācijas?

Ir visādi pasažieri. Patīkamāk ir aizvest cilvēku gados, varam forši izrunāties, palīdzu iepirkumus aiznest līdz durvīm; tāds cilvēks parasti ir skaidrā, kas ir ļoti būtiski. Esmu par savu drošību parūpējies – iebūvējis plastmasas bortu aiz muguras, atdalījis salona aizmuguri no sevis. Un man taču ir boksa iemaņas. (Smejas.) Bet, ja nopietni, tālāk par komunikāciju nekam nevajadzētu sanākt. Taksistiem nemaz nav atļauts iesaistīties konfliktā.

Bostonā ir daudz latviešu. Gan jau viņi nonāk arī tavā taksometrā. Vai ir reakcija - “tu gadījumā neesi Dzintars Čīča”?

Vienu otru reizi tā sanāk. (Smejas.) Ja dzirdu, ka runā latviešu valodā un spogulī uz mani tā skatās, it kā būtu kaut kur redzējis, tad pats mēdzu teikt: “Jā, jā, esmu tas, par ko jūs droši vien domājat!” Tad parasti saruna ievelkas garāka. Forši!

Tava dzīvesbiedre Samanta, spriežot pēc tā, ko esi stāstījis par čigānu tradīcijām, nestrādā?

Samanta pa mājām, audzina bērnus. Mums ir tipiska romu dzīve. Vīrs ir mednieks, bet sieva rūpējas par kārtību mājās, audzina bērnus, ir ļoti laba sieva. Man ir svarīgi, ka, beidzot darbu un ienākot mājās, ir ģimenes aura, atmosfēra. Ja es nāktu viens uz tukšu māju, jo sieva būtu darbā, to es nevarētu izturēt. Tas būtu pārāk ļauni pret mani, jo esmu pieradis pie šādas ģimenes kārtības. Arī kad es augu, bija tāds ģimenes modelis. Tas ne principa dēļ, bet tāpēc, ka patīkamāk.

Pirms sāku kopdzīvi ar Samantu, teicu, ka ar mani ir grūti sadzīvot, neesmu standarta tipa cilvēks. Parasti jau abi divi ģimenē strādā, bet man ir citādi. Ja joprojām dzīvojam kopā un attiecībās divi bērni piedzīvoti, tad jau sieva ir apmierināta, domāju.

Kā saprotu, precējušies oficiāli neesat?

Vēl ne, esam “draudzene un boifrends”. Mūs šķir tikai gredzens un parakstīts papīrs, Samantu tāpat uzskatu par savu sievu. Bet kāzas nākotnes plānos ir. Markusam ir mans uzvārds, Gabrielai – mammas. Kad precēsimies, visi būs manā uzvārdā, tas man ir ļoti svarīgi.

Kāda ir jūsu ģimenes valoda?

Protams, čigānu.

Vai tas nozīmē, ka bērni latviski nerunā?

Meita latviski saprot, arī nedaudz runā. Viņa valodu apguvusi, jo bieži pēc viņas pieprasījuma lieku klausīties latviešu dziesmas. Arī savējās. Pats gan nespēju sevi klausīties, eju uz blakusistabu. (Smejas.) Primārā man ir čigānu valoda, bet blakus ir arī latviešu. Lai arī esmu čigāns, daļēji jūtos latvietis, jo Latvijā esmu dzimis un audzis. Man ir svarīgi, lai mani bērni runā arī latviešu valodā. Un apzinos, ka pie tā būs jāpiestrādā. Iespējams, var pienākt brīdis, ka braucam atpakaļ uz Latviju, kur bērniem būs jāiet skolā. Šobrīd domāju, ka mani bērni mācīsies Anglijā.

Kad pavasarī atgriezīsimies no Latvijas koncertturnejas, Gabrielu pieteiksim bērnudārzā. Tur viņa sāks mācīties runāt angliski. Puika gan ar mammu vēl kādu laiku dzīvos pa mājām.

Tu Anglijā rodi iespējas arī dziedāt?

Anglijā dziedāt nesanāk pilnīgi nemaz. Esmu koncentrējies darbam, ģimenei, neesmu pat mēģinājis ko izveidot un uzdziedāt, jo mans grafiks ir “pilns”. Grasos arī mācīties - iziet kursus, lai varētu būt kā boksa treneris sporta klubā. Mani interesē sporta līnija, bokss. Ar laiku mēģinātu taksista darbu nomainīt pret šo. Savu dzīvi nākotnē gribētu redzēt ne taksī, bet sporta zālē.

Pagaidām boksa treniņus apmeklēju, lai uzturētu sevi formā. Pēc koncerttūres gan vēlēšos gatavoties kaut kam nopietnākam - sacensībām, lai būtu motivācija trenēties tālāk. Sports ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, tas mani uzlādē, ir krāsaināka dzīve.

Dziedāšanas tev ikdienā neprasās?

Esmu sailgojies pēc dziedāšanas, bet ne mājas apstākļos, gribas satikt savus draugus, esot uz skatuves Latvijā. Speciāli nedziedu dziedāšanas pēc. Nekad mūžā pat neesmu trenējies dziedāt. Jā, kad biju mazs, esmu dažreiz apmeklējis vokālo pedagogu, bet citādi - kāds esmu, tāds esmu.

Ja es trenētu balsi un veltītu tam laiku, es profesionāli virzītos pa mūzikas ceļu - būtu sācis ar mūzikas skolu, nedomātu par sporta treneri. Mana ikdiena tad būtu tikai mūzika, bet mana ikdiena tāda nav. Jā, man patīk uzdziedāt, patīk, ka mani klausās, patīk satikt savus klausītājus. Es viņus saucu par draugiem.

Gribi teikt, ka vari kāpt uz skatuves bez lielas gatavošanās arī pēc pārtraukuma? Tev nav bail, ka vari “netrāpīt” notīs?

Uzreiz pa taisno no lidostas jau uz koncertu nedošos, mēģinājumi būs, kad ieradīšos Latvijā. Mēģinājums – tas ir viens, tu samēģini ar grupu, jo neesi viens pats. Bet tas, par ko stāstu, ir, ka man nav profesionāla mūziķa ikdienas. Mūziķiem ir citādāks dzīves ritējums. Man vienkārši patīk dziedāt.

Uz skatuves izejot, nekad neuztraucos. Zinu, ka notīs “trāpīšu”, ar to nebūs problēmu. Galvenais ir darīt to ar emocijām un no sirds.

Savus fanus atpazīsti?

Pēc vārdiem pateikt nevaru, bet pēc sejām atpazīstu. Esmu ievērojis vairākus klausītājus sēžam priekšējās rindās. Ir pat bijis tā, ka dienas un vakara koncertu apmeklē vieni un tie paši cilvēki. Ja viņi uzreiz neaiziet, pieeju pēc koncerta parunāties un nofotografēties, man tas vienmēr ir patīkams brīdis. Personiski man koncerttūre ir kā svētki, ceru, ka arī klausītājiem.

Tev arī dāvanas nes?

Ja šokolādi, vēstuli vai pīrādziņus var uzskatīt par dāvanu, tad jā. Man pietiek ar to – ja cilvēks var nopirkt biļeti, atnākt un klausīties mani gandrīz divas stundas… Tā jau ir dāvana.

Cik ilgi būsiet Latvijā?

Būsim uz nenoteiktu laiku, pavisam noteikti līdz aprīļa beigām. Ja būs vajadzība uzturēties ilgāk, to arī darīsim. Jo, kā teicu, darbs ir elastīgs un to varu atļauties. Darbā viss ir sarunāts, man teica - ej, izdari, ko vajag, un tad nāc atpakaļ.

Kāda plānota gaidāmā koncerta programma?

Tā būs no divām daļām. Pirmajā - čigānu tautasdziesmas, otrajā - manas populārākās dziesmas: "Likteņlīnijas", "Vijolnieks", "Tu esi vasarā", "Nāc un dziedi", "Dāvāja Māriņa" čigānu valodā un citas. Kopā ar mani dziesmas atskaņos instrumentālā grupa Anatolija Livčas vadībā, kā arī vairāku dziesmu autors un mans dueta partneris Kaspars Antess.

Kā svinēsi savu jubileju?

Agrāk gribēju svinēt katru dzimšanas dienu, bet tagad man vairs nepatīk svinēt. Mani neinteresē naktsdzīve, neinteresē ballītes un skaļa mūzika, es tā nesvinu. Es arī negaidu dāvanas. Jo kļūstu vecāks, jo vairāk nepatīk speciāli man rūpētas dāvanas. Jā, ja klausītājs atnāk uz koncertu un kaut ko uzdāvina, tas ir citādi. Tas ir mīļi. Bet paši tuvākie cilvēki zina, ka man nav patīkami tādas saņemt. Es nezinu, kāpēc, laikam kļūstu kā Grinčs. (Smejas.) Esmu tāds, kāds esmu, un neko tur nevaru izdarīt. Galvenais nav dāvanas, bet tas, ka ir ģimene, neviens neslimo, visiem ir jumts virs galvas, ir, ko ēst un dzert, un ir darbiņš. Pārējais ir sīkumi.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!