Rēzija Kalniņa un Ainārs Rubiķis atkal kopā - kādi bijuši aktrises un diriģenta mīlas dzīves līkloči

Kā norāda žurnāls "Kas Jauns", tieši pirms desmit gadiem izcilā aktrise un talantīgais diriģents vairs publiski neslēpa savas abpusējās jūtas un uzsāka kopdzīvi. Bet aizvadītajā rudenī kultūras baudītāji satraucās, vai tikai Rēzijas un Aināra laulībā nav iestājusies krīze, jo aizdomas par to radīja tas, kas abi mākslinieki nav redzēti kopā pat nozīmīgās pirmizrādēs un koncertos.

Arī tad, kad sabiedrība tika iepazīstināta ar Rēzijas Kalniņas un Aināra Rubiķa Ziemassvētku koncertprogrammu "Vai zini, kas ir mīlestība?", par to stāstīja diriģents viens. Taču ar viņu laulību viss ir kārtībā, vienkārši tolaik aktrise bija devusies viesizrādēs ārpus Latvijas. "Kas Jauns" atgādina, kā tad radās šis mākslinieku mīlas stāsts.

Pāris vai tikai draugi?

Pirmās runas par Rēzijas Kalniņas un Aināra Rubiķa attiecībām izskanēja 2011. gada vasarā, kad žurnāls "Kas Jauns" viņus kopā pamanīja Imantdienās Cēsīs, un abu izturēšanās radīja iespaidu, ka aktrise atradusi jaunu sirdsāķīti. Koncerta aizkulisēs Rēzija un Ainārs draudzīgi tērzēja, sarunas laikā diriģents aktrisi nevairījās noskūpstīt, mīļi apskaut un noglāstīt dāmai muguru.

Tiesa gan, nebija arī noslēpums, ka Kalniņu un Rubiķi jau vairākus gadus vienoja ļoti tuva draudzība, proti, Ainārs Rubiķis un viņa toreizējā sieva Ilze bija Rēzijas sirdsdraugi un garīgie atbalstītāji, turklāt viņi trijatā mēdza apmeklēt arī dažādus pasākumus.

Savukārt jau nākamā gada rudenī Rēzija arvien vairāk laika pavadīja Sibīrijā, kur Novosibirskas Valsts akadēmiskajā operas un baleta teātrī muzikālā vadītāja pienākumus veica Ainārs Rubiķis, un tieši viņš uzaicināja Rēziju strādāt šajā teātrī par režisori. Toreiz gan Rēzija atteicās komentēt runas par abu iespējamām romantiskām jūtām, sacīdama: “To es atstāju tiem mazajiem latvietīšiem turpināt žļembāt!” “Mēs runājam vienā valodā, vienā mākslas valodā,” savas attiecības ar kolēģi un draugu raksturoja Kalniņa.

Sapnis par kopīgām mājām

Jau pēc pāris mēnešiem, pēc monoizrādes "Es – par Rēziju" Dailes teātrī, "Kas Jauns" piefiksēja, ka Rēzija Kalniņa no tās devās prom ar Aināru Rubiķi uz viņa pirms gada iegādāto privātmāju Mārupē. Tad diriģents jau bija oficiāli šķīris savu sešus gadus ilgo laulību ar vokālo pedagoģi Ilzi Rubiķi, un jau vasarā Rēzija un Ainārs kļuva par precētu pāri. Bez lielas pompozitātes un izrādīšanās gredzenus abi mija 2013. gada 31. jūlijā Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā.

Tovasar aktrise intervijā ar žurnālu "OK!" beidzot arī atklāti runāja par savu mīlestību. Rēzija apstiprināja, ka atradusi īstu laimi un mīlestību, varot atļauties būt Sieviete. Ar īpašu sajūsmu viņa atklāja, ka, tieši pateicoties mīļotajam cilvēkam, beidzot viņai ir arī savas mājas. “Par mājām ar zemi, kur nav obligāti jāstāda dobītes, bet kur var plikām kājām iziet rīta rasā – lai cik romantiski tas izklausītos – vai uzvilkt gumijas zābakus un mēģināt kurmjiem piegriezt skābekli, nomīdot viņu čupiņas. Tas sapnis man nāk no bērnības, kad pa vasarām dzīvojām Lapmežciemā izremontētajā zvejnieku tīklu būdiņā,” intervijā stāstīja Rēzija Kalniņa. Viņa piebilda, ka mājīguma un ģimeniskuma sajūtu Pierīgas mājā radot arī kaķis, bet laikā, kad Rēzija un Ainārs strādā Novosibirskas teātrī Krievijā, mincis tiekot uzticēts aktrises brāļa mācītāja Krista Kalniņa ģimenei.

Un to, ka Rēzijai un Aināram savu māju sajūta ir ļoti svarīga, viņi ne reizi vien apliecinājuši intervijās. Piemēram, atgriežoties no Novosibirskas, žurnālam "OK!" abi mākslinieki stāstīja, ka viņiem, esot Latvijā, pat negribējies iziet sabiedrībā – bijuši laimīgi, ka nekur nav jāiet, jāceļo, ka var palikt mājās.

Mīlestība ar labākās draudzenes vīru

Ja kādu stipri samulsināja ziņas, ka Rēzija apprecējusi savas labākās draudzenes vīru, un tika pausts sašutums par “nelietīgu rīcību”, “naža ieduršanu mugurā”, “precēta vīra aizvilšanu”, tad Aināra Rubiķa bijusī sieva Ilze nepavisam tā nedomāja.

To viņa apliecināja vairākus gadus pēc Rēzijas un Aināra kāzām, intervijā žurnālam "Kas Jauns" sakot, ka viņa joprojām Rēziju dēvē par savu sirdsdraudzeni un dvēseles māsu. “Ļoti labi atceros dienu, kad dzīve mani saveda kopā ar Rēziju. Tas bija 2005. gada 13. augustā - tieši Rēzijas vārdadienā. Biju aizbraukusi uz Stāmerienas teātra festivālu, un mans labs draugs Artūrs Skrastiņš, kas jau sen mani gribēja iepazīstināt ar Rēziju, teica: “Jūs esat tik ļoti līdzīgas, tik ļoti līdzīgas! Jums jāiepazīstas!” Tā nu iepazināmies, un tiešām varu teikt, ka no tās dienas esam gandrīz nešķiramas draudzenes,” stāstīja Ilze.

Viņa toreiz smēja, ka abu vizuālās līdzības dēļ tiekot dēvētas par dvīņumāsām. “Ir arī gadījies, ka cilvēki mūs sajaukuši, turklāt ne tikai Latvijā. Grieķijā bijām klosterī un aizgājām pie mūķenes, kas nerunāja ne angliski, ne krieviski. Mūķene pienāca mums klāt, katrai uzdāvināja nelielu svētbildi un visu laiku teica: “Sisters, sisters!” Centāmies izskaidrot, ka neesam māsas, bet viņa neko nesaprata. Mūķenes dāvātā ikoniņa kopš tā laika glabājas manā kora mapē un uz katru koncertu ir līdzi kā talismans,” atcerējās Rēzijas draudzene, piebilstot: “Mēs domājam vienā virzienā, jūtam vienādi emocionālās lietas, kā arī sastrādāšanās, komunicēšana par darba lietām noris ļoti viegli. Mēs saprotamies no pusvārda. Varam klausīties mūziku, skatīties filmu un kopā raudāt. Ir bijis tā, ka Rēzija lasa dzeju, un abām tas rada tik spēcīgu emocionālu saviļņojumu, ka asaras līst pār vaigiem.”

Ilze arī strikti noteica, ka Rēzija viņai vīru neatņēma: “Mūsu attiecības ar Aināru bija izirušas jau pirms krietna laika, un, kad viņi uzsāka savas attiecības, mums tiešām jau katram sava dzīve bija izveidojusies. Faktiski nebijām kopā jau trīs gadus, lai gan oficiāli šķiršanos nokārtojuši nebijām. Bija skaidrs, ka ar Aināru attiecības vairs nebūs tādas kā kādreiz, viss bija izsāpēts un atstāts pagātnē. Taču neliegšos, pirms tam bija laiks, kad ģimenes izjukšanas faktu pārdzīvoju, un tajā periodā lielu emocionālu atbalstu man sniedza tieši Rēzija.”

Rēzijas draudzene arī atzina, ka vēlāk, kad Aināram un Rēzijai uzplauka jūtas, viņai tas nesagādāja rūgtumu: “Gluži pretēji – es pieņēmu šo faktu un priecājos par viņiem. Gan Ainārs, gan Rēzija ir brīnišķīgi cilvēki, ko cienu un augstu vērtēju gan profesionāli, gan cilvēcīgi. Katrā ziņā man nekad nav bijusi sajūta, ka esmu nodota, jo es Aināru jau sen biju palaidusi. Aizvien man ir lieliskas attiecības ar Aināru, esam draugi un kolēģi, un es ne drusciņas nemulstu, kad redzu viņu līdzās Rēzijai. Man tiešām bija un joprojām ir prieks par viņiem, jo šie divi cilvēki ir viens otru atraduši gan radoši, gan dvēseliski, gan cilvēciski.”

Prom no mājām

Divus gadus Rēzija ar Aināru bieži vien uzturējās Krievijā, kur abiem bija darbs Novosibirskas Operas un baleta teātrī. Taču pēc Krievijas veiktās Ukrainas teritoriju okupācijas vide Krievijā kļuva diezgan toksiska, un mākslinieki atgriezās Latvijā.

Aināram Rubiķim problēmas radās pēc izrādes "Tanheizers", ko 2014. gada decembrī iestudēja jaunais režisors Timofejs Kuļabins. To uzreiz atzinīgi novērtēja skatītāji un kritiķi, un tā tika atzīta par gada izrādi Krievijā. Taču nepagāja ne divi mēneši, kad pēc Novosibirskas un Berdskas metropolīta Tihona iesnieguma Novosibirskas prokuratūra apsūdzēja režisoru par “tīšu, publisku reliģiskās vai liturģiskās literatūras, reliģiskā kulta priekšmetu, ideoloģisko simbolu un atribūtikas apgānīšanu, bojāšanu vai iznīcināšanu”, jo sabiedrībai nav paticis, kā iestudējumā izmantota liturģiskā simbolika.

Tiesa attaisnoja gan izrādes režisoru, gan teātra direktoru, taču jau pēc divām nedēļām Krievijas kultūras ministrs iecēla citu direktoru, kurš nekavējoties Tanheizeru izņēma no teātra repertuāra. Tikmēr Rubiķis pēc neilga laika pārtrauca darba attiecības ar Novosibirskas teātri, savukārt Rēzija vēlāk intervijā žurnālam "Kas Jauns" atzina, ka pret latviešu māksliniekiem personiski kaut kādas sankcijas nav notikušas, taču gaisotne tik un tā bijusi nospiedoša: “Viss, sākot no Ukrainas un beidzot ar teātri. Līdz kaut kādai robežai tu vari izturēt. Un tad sāc uzdot sev jautājumu – kāpēc?”

Pēc atgriešanās no Sibīrijas Rēzija dzīvoja un strādāja Latvijā, bet viņas vīrs, kā jau pasaulē atzīts diriģents, daudz braukāja pa ārzemēm, līdz īsi pirms pandēmijas noslēdza līgumu ar Berlīnes Komisko operu, kļūstot par tās muzikālo vadītāju un galveno diriģentu. Rēzija bieži brauca pie sava vīra uz Vāciju, līdz tagad, pēc četriem gadiem, Ainārs Rubiķis pārtraucis darba attiecības ar operu Berlīnē un kļuvis par brīvmākslinieku. Šo savu lēmumu diriģents skaidro ar to, ka vēlas rāmāku dzīvi, ne tik lielu slodzi darbā un mēnešiem ilgu prombūtni no mājām, tajā pašā laikā piebilzdams, ka bijis smagi šķirties no operas kolektīva.

Tagad Rubiķis, kā pats nesen bildis kādā intervijā, vismaz vienu gadu nevēlas stāties pastāvīgās darba saistībās, taču sevi radoši izpauž, darbojoties pie izrādēm visā pasaulē, piemēram, iestudējot Verdi "Aīdu" Monpeljē operā Francijā, "Borisu Godunovu" Insbrukā un Adelaidā, bet Latvijā dažādās koncertprogrammās diriģē Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kā arī aktīvi darbojas mūzikas un mākslas telpā "OratoriO", ko pirms trim gadiem radīja kopā ar Rēziju Kalniņu.

Bet par savu mīlestību ar Rēziju diriģents reiz žurnālam "Kas Jauns" izteicās, ka tas ir kā brīnums: “Trakākā lieta ir tā, ka ar Rēziju vispār esam kopā. Joprojām reizēm paskatāmies viens uz otru un brīnāmies – kaut kā neticas, ka esam kopā. Iepriekš nekad dzīvē nevarētu iedomāties, pat ne uzdrīkstēties sapņot... Ja pirms desmit gadiem man kāda zīlniece pateiktu: “Tu būsi vīrs Rēzijai Kalniņai!”, es atbildētu: “Tu neesi nekāda zīlniece. Tā nevar notikt.” Mūsu mīlestība, manuprāt, ir tāds īsts Ziemassvētku brīnums mūsu mūža garumā. Priecē, ka šis brīnums nebeidzas. Ticu, ka tas nebeigsies. Tāpēc, ka zinu – attiecībā pret mīļoto cilvēku ir jāpievērš uzmanība jebkuram sīkumam.”