"Daudziem nebija ne jausmas par manu eksistenci!" - Aigara Graubas meitu Mariju uzaudzināja vācu patēvs

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", Marija ir grupas "Jumprava" mūziķa un kino režisora Aigara Graubas meita no pirmās laulības ar mākslinieci Elīnu Milbretu [tagad Mērtinu – KJ].

Pēc vecāku šķiršanās meitene kopā ar mammu pārcēlās uz dzīvi Vācijā, kur viņu audzināja mammas jaunais vīrs, pēc tautības vācietis. Savukārt ar īsto tēvu Aigaru Graubu Marijai ciešāka saikne izveidojās vien pieaugušā vecumā, kad viņa atgriezās dzimtenē, lai studētu, un tad sāka līdzdarboties tēva kino projektos.

Līdz šim visi zināja, ka Aigaram Graubam ir meita ar retu un skanīgu vārdu - Beverīna. Daudziem bija pārsteigums, kad parādījies tu – vispirms kā policiste Kambala un tad kā Marija Grauba!

Jā, daudziem cilvēkiem patiešām, iespējams, nebija ne jausmas par manu eksistenci, jo faktiski visu mūžu esmu nodzīvojusi ārpus Latvijas. No piecu gadu vecuma uzaugu Vācijā un Latvijā atgriezos tikai 2011. gadā, lai sagatavotos studijām Latvijas Mūzikas akadēmijā. Izturēju iestājpārbaudījumus un 2012. gadā sāku studēt akadēmisko dziedāšanu pie Airas Rūrānes.

Pēc četru gadu studijām gribēju doties atpakaļ uz Vāciju studēt maģistrantūrā un jau grasījos atkal pārvākties. Likumsakarība lēma, ka maģistram operdziedāšanā tomēr nē, un tieši tad tētis mani aicināja nākt palīgā strādāt pie filmas "Nameja gredzens" tapšanas. "Namejā" man arī bija pavisam neliela loma – ne tik spilgta un liela kā "Circenīša Ziemassvētkos".

Kā atnāca tava filmas personāža – Madaras Kambalas – vārds?

Nu kā, ir lielais, brašais sportists Kaspars Kambala, un kaut kā jauki šķita, ka filmā policistes Kambalas tēlā ir maza, ņipra sievietīte!

Pastāsti, kā dzīve tevi aizveda uz Vāciju.

Tas notika 1995. gadā, pēc vecāku šķiršanās, kad man bija pieci gadi. Mamma Latvijā iepazinās ar manu patēvu, pēc tautības vācieti, un tad pārvācāmies uz Vāciju. Tur uzaugu, pabeidzu ģimnāziju, dziedāju. Uz Vāciju pārcēlās arī mana vecmāmiņa – mammas mamma Anita Milbreta.

Šķiet ļoti dzirdēts uzvārds!

Mana vecāmāte ir keramiķe, arī mamma ir māksliniece – darbojas ar porcelānu un keramiku. Taču uzvārda atpazīstamība droši vien meklējama dziļāk senčos. Vectēvs bija operators Jānis Milbrets, vecvectēvs – aktieris Arnolds Milbrets, kura zināmākā kinoloma bija Bundžiņš filmā "Zvejnieka dēls".

Arī mans onkulis Mārtiņš Milbrets, kas diemžēl ir jau aizsaulē, bija kino cilvēks. Viņš uzcēla kino pilsētu un ilgus gadus bija mana tēta armijas laika draugs un radošās dzīves pavadonis.

Tad jau tava spožā parādīšanās policistes Kambalas lomā ir pašsaprotama!

Tā sanāk. Dzimtā no abām pusēm ir kino ļaudis. Neviļus sanācis, ka esmu kļuvusi par aktrisi, lai arī bez diploma. (Smejas.) Iepriekš visu mūžu biju sapņojusi kļūt par dziedātāju. Jau kopš pašas bērnības, cik sevi atceros, gribēju kā tētis – būt dziedātāja, dziedāt arī populāro mūziku. Protams, "Jumprava" bija mana mīļākā grupa. Uzaugu "Jumpravas" koncertu aizkulisēs – uz skatuves, aiz skatuves, zem skatuves... Kad vēl biju šeit, Latvijā, mani ļoti bieži ņēma līdzi. Arī vēlāk, kad jau dzīvoju Vācijā, vasarās atbraucu apciemot visus radus un vienmēr devos uz visiem "Jumpravas" koncertiem.

Taču tagad esi ar lielo burtu Aigara Graubas asistente un labā roka viņa kino projektos?

Jā, tas iesākās jau laikā, kad tapa filma "Nameja gredzens". Sastrādāšanās bija veiksmīga, un turpinām aizvien. Tas ir tas, ar ko nodarbojos. Kad vajag, esmu radošā producente, producente, organizēju aktieru atlasi.

Es tik labi pazīstu savu tēvu, nolasu, izjūtu, ko viņš vēlas, jo pārzinu viņa gaumi, ka 95 procentos visu izdaru tieši tā, kā viņš iecerējis. Tētis mani mēdz saukt par viņa smadzeņpodu un bieži sacīt – glabā to savā smadzeņpodā. Lai tad, kad nepieciešams, šī informācija viņam ir pieejama. Ar tēti mums ir brīnišķīgs kontakts kā radoši, tā cilvēcīgi.

Un kādas ir tavas attiecības ar jaunāko māsu Beverīnu?

Mūsu attiecības ir lieliskas! Beverīnai ir jau 16 gadu, viņa izaugusi par skaistu lēdiju. Māsiņai ir ļoti skaista balss, un viņai patīk dziedāt. Arī aktiermāksla viņai ir tuva; skolā piedalās visādās izrādēs. Mūsu gadījumā ābolīši no ābelēm tālu nav nokrituši.

Esi nobāzējusies Latvijā uz palikšanu?

Nē, es aizvien dzīvoju abās valstīs: dažus mēnešus Latvijā, dažus – Vācijā. Kad filmēšanas darbos ir pauze, es esmu pie mammītes, vecmāmiņas, brāļiem. Vācijā man ir divi jaunāki brāļi, riktīgi forši puiši. Lai arī viņu tēvs ir vācietis un viņi visu mūžu ir dzīvojuši Vācijā, abi runā latviski un ļoti lepojas ar savu latvisko izcelsmi. Vecākais brālis Dāvids, kam tagad ir 21 gads, ir operators, filmē mūzikas video. Bet jaunākais Pablo ir mākslinieks – zīmē, glezno, skicē. Pašlaik prāto par nākotnes saistīšanu ar modes biznesu. Esam tāda radoša ģimenīte.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!