Aktieris Kaspars Gods atgriež dzīvību senām ēkām. Kā dzīvo "Spēlmaņu nakts" balvas ieguvējs

Kaspars Gods šogad tika pie "Spēlmaņu nakts" balvas kā gada labākais aktieris otrā plāna lomā. Iespējams, tieši viņa hobijs un azarts ļauj labāk atgūties pēc darba uz skatuves.

Rokas “niez” izremontēt

“Esmu dzimis jelgavnieks, bet Vilcē mituši mans tēvs un vecaistēvs. Šis ciems man ļoti labi pazīstams. Es sākumā mācījos Jelgavā, pēc tam Elejā, te bija draugi, notika ballītes, man te katrs stūrītis pazīstams,” sarunu sāk Kaspars. Iekārto viņš tagad bijušo krogus māju, kas ekspluatācijā nodota tālajā 1890. gadā.

“Man ir pazīstams viens vīrs, kuram piederēja Livonijas laika kartes, un tās parādīja, ka jau ap 1500. gadu šeit atradusies māja,” palepojas Kaspars un atklāj, ka Vilces krogus ēku viņa mamma nopirkusi ap 1990. gadu. Bijušais īpašnieks joprojām ir dzīvs, uz vietas arī dzīvo, un Zemesgrāmatā ierakstīts, ka viņam ir mūža īres tiesības. “Dod, Dievs, viņam veselību! Vismaz te viss tiek pieskatīts, kad pats esmu projām. Esmu aizņemts darbos Liepājas teātrī, un māju remontē nolīgti celtnieki. Labāk katram darīt to, ko prot. Esmu šo patiesību jau sen sapratis,” teic Kaspars un piebilst, ka šī nav viņa mūžā pirmā māja, kuru remontējis un atgriezis tai dzīvību. “Tas man ir sava veida hobijs. Sākās viss ar to, ka es beidzu dzert un sapratu, ka naudu nekādi neprotu sakrāt. Aktiera alga ir tāda, kāda tā ir, un man naudas nekad nebūs pietiekami. Ļoti drūma nākotne iezīmējās. Tad sāku pirkt dzīvokļus. Izremontēju, un izrādījās, ka, tos pārdodot, var nopelnīt labu naudu. Es kādus trīs četrus dzīvokļus Liepājā tādā veidā iegādājos un izremontēju. Par sakrāto naudu nopirku arī māju Liepājā, īstu graustu, un ar amatnieku palīdzību to savedu kārtībā. Pagaidām ar šo lietu nekādās “auzās” neesmu iebraucis,” pasmaida aktieris.

Prātojot, kur tad šāds vaļasprieks radies, Gods izdomājis: tas noteikti ir tāpēc, ka strādā teātrī, un tā ir visai gaistoša māksla – nospēlē izrādi, un viss beidzas. Nevar pat pateikt – bija labi vai slikti. Aktieris ar šo sajūtu ilgi mocījies. “Piemēram, ja esi galdnieks un uzmeistaro tabureti, uz tās var apsēsties. Taču, par teātra izrādi runājot, kurš man pateiks, vai bija labi vai slikti? Tev noteikti vajag izdarīt kaut ko tādu, ko pēc tam vari reāli redzēt, kas ir aptaustāms. Man tagad tīri vai prasās izremontēt kaut ko. Var teikt, ka tā ir kaut kāda paralēlā straume. Ir teātra plūsma, bet paralēlais ir šie remontdarbi un mājas,” spriež Kaspars, piebilstot, ka nekad gan īpaši neko daudz neplānojot uz priekšdienām. “Allaž viss top man – lai būtu forši un man patiktu tur dzīvot. Pēc tam jau skatos, ko darīt tālāk. Ja patiks, vecumdienās varēšu pats dzīvot. Rīga no Vilces ir apmēram 70 kilometru attālumā, te ir Eiropas Savienības šoseja, valsts vidusdaļa,” norāda Kaspars Gods.

Joprojām “bļitko”

Vilces mājā Kaspars arī pats piedalās remontdarbos, kad šeit atrodas. Piemēram, krāsot un slīpēt protot, pats allaž izdomājot, ko un kā darīt. Pašam arī jāregulē, kad nāks elektriķis vai santehniķis.

“Šī Vilces māja savulaik bijusi burta L formā, pēc tam vienkārši nojaukta. Bija arī neglīts jumts, ko šogad nomainīju. Vecās mājas ir foršas, bet citādas ar to, ka tās nevari remontēt tā, kā tev patīk. Vienmēr jāskatās, ko māja pati piedāvā. Kad šo māju būvēja, lielveikala Depo jau vēl nebija. Akmeņi ir lasīti uz lauka, koki nocirsti grāvī, viss salipināts kopā. Te ir pirkti kaut kādi ķieģeļi, atslēgas,” atklāj enerģiskais vīrietis un teic, ka krogus gan te nekādā ziņā nebūs. Tādi krogi, kādi bija agrākos laikos, taču vairs nav vajadzīgi. Senāk tie kalpoja par naktsmītnēm, kur arī pabarot, padzirdīt zirgu, pašam izgulēties un iestiprināties, un tad doties tālāk. “Tagad starppilsētu autobuss trīs stundās aizved no Liepājas uz Rīgu. Senos laikos tās bija trīs dienas, tāpēc arī šādi krogi bija vajadzīgi. Nu šī funkcija zudusi,” prāto Kaspars un atzīst, ka pašam Vilces māja ļoti patīkot, tai arī esot tik biezas sienas, ka pat kara laikā būtu droša sajūta.

“Darba Liepājas teātrī, kā jau vecuma galā, paliek mazāk, arī mēģinājumi tāpat. Uz izrādēm pagaidām vēl izbraukāju. Manam "Goda teātrim" iet ļoti labi, ir divi jauni iestudējumi. Viens domāts jauniešiem, situāciju komēdija. Tur spēlē Liepājas teātra aktieri Edgars Ozoliņš un Rolands Beķeris, pieredzes bagāti jauniešu izrāžu speciālisti. Tikai šoruden šo izrādi palaidām – jaunieši noskatās, neviens “nešķauda”, projām nedodas. Otra izrāde ir Mārtiņa Kalitas diplomdarbs "Noslēpumainās variācijas" – domāta pieaugušajiem skatītājiem. Spēlēju es un Sandis Pēcis. Festivālā "Patriarha rudens" Rīgā tā saņēma labākās izrādes balvu,” radošos jaunumus atklāj Kaspars. Runājot par iemīļoto izrādi Bļitka, Gods pasmej, ka vēl bļitkojot smuki un glīti. Nākamā izrāde paredzēta 6. janvārī Liepājas teātrī. Filmējas Kaspars tagad mazāk – esot seriāla "Tunelis" trešo sezonu uzņēmuši, bet nekam vairāk īsti neesot laika.

Un meža mājiņa Rucavas pusē…

“Vilcē viss tā kā lēnām iet uz galu, redzama finiša taisne. Taču īsti pabeigts te nebūs nekad, ar to esmu samierinājies. Vēl jau gaida mājas otrais stāvs, milzīgi bēniņi. Ir kūts, kas jāpārveido, droši vien par garāžu. Ir pirts, dīķis – ir, ko darīt,” turpmākos darbus ieskicē Kaspars un piebilst, ka vietējā pašvaldība arī palīdzot. Ja, piemēram, nepieciešami oļi vai grants, palīdz ar kontaktiem, un visi ir ļoti draudzīgi. “Es vienmēr, kad kaut ko taisu, maksāju naudu vietējiem meistariem, lai naudiņa paliek tepat. Ja aizbrauc uz vietējo gateri, vari nopirkt dēļus, smukus, glītus, kādus pats vēlies. Tie koki tepat izauguši, tas nav dārgs prieks. Ja viss ir baigi dārgs, tad ir liels attaisnojums neko nedarīt. Taču pastāv miljons darbu, ko var veikt vispār par velti. Piemēram, sakārtot apkārtni, līdzināt rakumus, slīpēt sienas,” domā Kaspars.

“Dārzu gan pats diezin vai šeit iekopšu, jo tas prasa daudz laika. Ja dzīvošu visu laiku uz vietas, tad, protams, būs. Ja ir tāds dzīvesveids, kā man tagad, – mētāšanās pa pasauli –, tad speciāli braukt šurp tikai tādēļ, lai izravētu, piemēram, kartupeļu vagas, neatmaksājas. Lielās lietas – ogu krūmi un ābeles – šeit ir, lai gan augļi lielākoties sapūst,” nosaka Kaspars un vēl atklāj, ka kovida laikā ļoti smuki iepircies Dienvidkurzemes novada Rucavas pagastā. Ticis pie jaukas meža mājiņas, guļbūves, kur pats veicis remontu. Varot dzīvot arī ziemā, ir krāsns – kā vecos laikos. Gods pastāsta, ka mājiņa bijusi salīdzinoši lēta, klāt vēl nākuši 3,5 hektāri zemes. “Man jau turp visu laiku obligāti nav jābrauc, vien ik pa brīdim dodos atpūsties. Arī dīķi izraku, peld sarkanas zivis…”

“Es jau varētu ar tām mājām kaut kad nomierināties, bet tas man laikam “nespīd”. Un tas taču nenotiek ar kaut kādām mocībām, viss vienkārši plūst pa straumi – mīnusos vēl neesmu iebraucis,” sarunu beidzot, nosaka aktieris Kaspars Gods.