Tiltiņš no vakardienas uz šodienu. Intervija ar leģendārā aktiera Valdemāra Zandberga atraitni Zoju

Sevī glabā brīnišķīgas atmiņas par Valdi, pati raksta liriskas un smeldzīgas dzejas rindas un arī šodien daudzpusīgi pavada savas dzīves dienas. Pērn Liepājā tika izdots viņas dzejas krājums. Zoja ir ļoti sievišķīga, vitāla, dzīvesgudra sieviete. Kaut gan viņa ir dzimusi rīdziniece, dzīvesbiedra Valda dzimto Liepāju pieņēmusi dziļi savā sirdī. Uz interviju viņu nesen aicinājis žurnāls "Kas Jauns".

Pierakstu domas, kuras pie manis atlido

“Dzīve, kā viņas augstībai patīk, brīžiem rit mierīgi, bet reizēm arī tumšās debesīs kāpj. Tad atceros Valda teikto – ja tev kaut kas nav kārtībā ar lietām vai domāšanu, ņem lāpstu un ej roc dārzu vai blandies gar jūru… Bet man vairs nav dārza. Uz jūru aiziet… Zini, kas pie jūras dzīvo, aiziet pie tās retāk. Vismaz man tā ir. Kopš Valda aiziešanas mūžībā vairāk laika ir pārdomām. Un tā mazpamazām manī atvērās jauna dzīves lapa – dzeja. Sākumā katra rinda bija veltīta viņam, bet ar laiku skatiens kļuva plašāks, tēmas daudzveidīgākas, emocionālākas, tā bija mana atslodze no zaudējuma. Emocionāls piepildījums. Kā saka, vieta nekad ilgi nepaliek tukša,” domā Zoja un piebilst, ka tagad viņas vienīgais sarunu biedrs ikdienā ir tikai kaķītis (melnbalts večuks, neuzbāzīgs, pacietīgs un, ja par dzīvnieku tā var teikt, īsts džentlmenis). “Par dzejas rakstīšanu mēdzu teikt tā: es nerakstu, bet pierakstu domas, kuras pie manis atlido,” par sevi saka Zoja un parāda darba stūrīti, kur atrodas visi viņas melnraksti un piezīmes.

“Kad pilsēta man piešķīra šo mājvietu, tā bija ļoti nolaista. Sanitārā brigāde bija nopūlējusies, lai kaut cik to padarītu mazāk kaitīgu veselībai. Uz balkona bija perējuši baloži, tur atradās neskaitāmas vecas ligzdas un spalvas. Tad mani vecākie bērni apvienojās un, pielikuši savas prasmes un neatlaidību, piepalīdzot arī dažiem labiem cilvēkiem, veica kārtīgu remontu – pārveidoja vienu mazu dzīvoklīti. Uzskatu, ka tagad man ir trīs istabas, viss pārdomāts – ir gan viesistaba, darbistaba, guļamistaba un pat ģērbkambaris. Protams, telpas ir ļoti miniatūras, bet man tās patīk ar savu omulību un galvenais – ar manu bērnu roku visur jaušamo dvēseles siltumu un gādību,” pauž saimniece.

Gēni mantoti arī no barona zirgu puiša

Dzīvoklī goda vieta ierādīta leģendārā latviešu aktiera, Zojas dzīvesbiedra Valdemāra Zandberga portretam, ko 1963. gadā radījis gleznotājs Laimdonis Grasmanis.

“Mākslinieka meita vienā no tikšanās reizēm Liepājas muzejā mani pārsteidza ar negaidītu dāvanu – par ģimenes īpašumu tagad kļuvis šis lieliskais darbs. To mantos Valda dēls Jānis, Zandbergu dzimtas vārda turpinātājs. Viņš tagad ir diplomēts lauksaimnieks. Meklējot savu vietu dzīvē, ko tik nav savā dzīvē izmēģinājis! Bijis par kāda saimnieka melnstrādnieku Kanādā, taksometra vadītāju Parīzē un daudz kas cits. Viņam kopš bērnības allaž patika kaut ko jaunu apgūt un radīt. Ja, piemēram, Jānim uzdāvināja velosipēdu, to vajadzēja pārveidot – vienalga, vai pēc tam to ikdienā lietoja vai ne. Tā viņš izrīkojās arī ar māsas Annas riteni. Bet… Senču gari bija visstiprākie – vilka viņu pie zemes, tāpat kā tēvu.

Liktenis apmetis interesantu loku – Jānis mīt Lutriņos. Valdim tur pagāja bērnība. Ulmaņlaikā pilsētnieku bērnus vasarās sūtīja uz laukiem pie saimniekiem. Mācīties dzīvi. Lai gan Jānis dzimis Liepājā, viņš uzskata, ka Lutriņi viņam ir pati mīļākā vieta,” pauž mamma un paliela savu atvasi – viņam arī patīk rakstīt, uzlikt savas domas uz papīra. “Jānis no sava tēva ir mantojis ļoti oriģinālu un interesantu domu izklāstu. Neviens tik tieši neprata pateikt, kā savulaik Valdis mācēja nokomentēt – īsi un kodolīgi. Raksturā Jānis ir tikpat tiešs, pat nesavaldīgs kā viņa vecvectēvs Jānis Siliņš, kas bija barona zirgu puisis: gāja pret savu saimnieku pat ar dakšām, ja barons staļļos gribēja padoto komandēt. Taču zirgu puisis bija tik izcils savās prasmēs, ka darbā viņu vienalga paturēja. Zandberga mamma Anna bija tā zirgu puiša meita. Kad meitene paaugās, barons viņu pieņēma par savu istabeni,” interesantajai Zandbergu dzimtas vēsturei pieskaras Zojas kundze.

Savukārt Valda meita Anna ar ģimeni dzīvo Ķemeros – ir ikonogrāfe un grafiķe ar ļoti smalku otas pieskārienu savos darbos. Piedalās daudzās izstādēs, rīko arī savas personālizstādes, vada meistarklases un individuālo apmācību gan bērniem, gan pieaugušajiem, kurus interesē māksla.

Vistuvāk mammai tagad dzīvo dēls Pēteris, talantīgs leļļu teātra mākslinieks un lielisks kokdarbu meistars – kopā ar dzīvesbiedri teātra aktrisi Agitu šajā smagajā pandēmijas laikā spējuši uzturēt dzīvu un veiksmīgu savu leļļu teātri "Maska". Viņi mīt tepat Liepājā, rokas stiepiena attālumā – ar viņiem arī Zoja visbiežāk satiekas. “Ja iznāk satikt visus kopā, man tie ir svētki. Es vienmēr esmu centusies, lai mani bērni dzīvo draudzīgi, jo kas gan ir vērtīgāks un stiprāks par savu ģimeni! Un divi vecākie bērni – Ilga un Viktors – ir jau pensionāri. Fantastiski ātri skrien laiks!”

Darbi, draugi un sajauktas asinis

Pieminot Liepājas teātri, Zoja padižojas ar T krekliņu ar teātra logo – tādas dāvanas pasniegtas uz svētkiem. Teātrim tā ir ļoti jauka tradīcija – katram darbiniekam, lai kādi ir viņa pienākumi, reizi gadā kaut ko uzdāvināt, visiem vienādu. Zojas krājumā ir arī īpašs breloks – kokā smalkām līnijām dedzināts viņas portrets. Vienreiz saskaitījusi – pavisam kopā ir desmit dažādu suvenīru. Zoja stāsta, ka viņa kopš 2002. gada darbojas Liepājas literātu un radošo mūziķu klubā "Helikons" – nupat iznācis jaunais žurnāla numurs, kur arī Zojas Zandbergas “gara darbi” izlasāmi. “Lasu grāmatas tik, cik atliek laika, ļoti patīk vēsturiskās – piemēram, Francijas vēsture trīs sējumos. Arī stāsti par dzīvniekiem, gan mājas, gan savvaļas. Cenšos lasīt oriģinālā gan latviešu, gan krievu valodā. Manī ir sajauktas krievu un vēsturiski arī holandiešu asinis, bet latviešu nav ne pilītes. Visu mūžu dzīvojot Latvijā, brīvi runāju un lasu abās valodās,” par sevi teic Zojas kundze.

Atzīstas arī, ka pašai esot parādījies viens netikums, kuru pieņemot ar grūtībām, – arvien sarežģītāk ir staigāt kājām garus ceļa gabalus. “Es nevaru bieži aiziet pie Valda uz Centrālkapiem, lai tur vienkārši aplietu, paravētu, sakārtotu un, tur esot, jau domātu, ko šodien ēdīšu pusdienās un kas man vēl jāizdara.

Kopā pārdzīvots ļoti daudz – bija gan kāpumi, gan kritumi. Tā bija bagāta, emocionāla, ļoti trauksmaina, skaista dzīve.” Tā šodien vērtē enerģiskā sieviete un pauž, ka pati augusi inteliģentā krievu ģimenē. Viņas tante, tēva māsa, bija Rīgas 40. vidusskolas ilggadēja krievu valodas un literatūras skolotāja, kas arī Zojai mācīja mīlēt literatūru un mākslu, bet ģimenes svētkos viņa spēlēja klavieres, pārējie dziedāja.

Zoja vislabāk atceras mammas spēlētās Šopēna noktirnes – šie svētki silda viņas sirdi arī šodien. Tēvs savukārt orķestrī spēlēja mandolīnu – kad radio skanēja tiešraides, visi klausījās ar aizturētu elpu. Tie bija pēckara gadi.

Viss, es vairs nevaru!

“Valdis bija ļoti vienkāršs cilvēks,” teic Zoja un atklāj par leģendāro aktieri Valdemāru Zandbergu notikumus, kurus zina tikai retais: “Viņa cilvēcība bija sajūtama it visā. Reiz pie mājas vārtiņiem piezvanīja nepazīstams cilvēks un taujāja pēc mākslinieka. Es pavaicāju: kāpēc jūs gribat ar viņu tikties? Viņš atbild: man ir bēdas, aizgāja mūžībā ļoti tuvs cilvēks, un viņa pēdējā vēlēšanās bija palūgt, lai Zandbergs izvada. Domājat, ka Valdis spēja atteikt? Viņš pēc tam ļoti pārdzīvoja. Tā gadījās vairākas reizes. Viņš gāja… Vienreiz gluži pelēks atnāca no kapiem, kad vajadzēja pavadīt jaunu sievieti, kurai palika divi mazi bērni. Viņš nebija mācītājs, ņēma talkā latviešu dzejnieku dzeju, visbiežāk klasiķa Friča Bārdas, uzrakstīja to uz mazām lapiņām, lai varētu ielikt Bībelē, un pēc tam lasīja.” Zoja atceras un piemin gadījumu, kad Valdis viņai atzinās: viss, es vairs nevaru! Pārāk smagi esot.

“Saikne ar Liepāju manī pa īstam nostiprinājās tikai beidzamos desmit gados, kad strādāju teātrī biļešu kasē. Esmu strādājusi teātrī arī agrāk, 70.–80. gados, administrācijā, kopā vairāk nekā divdesmit gadu. Aizejot pensijā, diezgan ilgi nevarēju atrast savu vietu dzīvē. Un tad negaidīti nāca piedāvājums būt teātra kasierei lielveikala telpās. Man bija vienalga, kādā amatā strādāt, – teātris ir teātris, nav svarīgi, ko dari. Es sāku atdzimt no jauna! Nostrādājot ļoti aktīvu darba dienu, ar daudziem cilvēkiem runājot par izrādēm, biju atvērta visiem. Dažas minūtes pirms septiņiem vakarā man beidzās darbs, aizvēru kasi un skriešus metos skatīties izrādi. Vēlējos kādu izrādi redzēt daudzreiz, jo teātris nekad neatkārtojas, katra izrāde ir citāda. Mani spārnos cēla teātrī valdošā radošā gaisotne un darbs, kas mani aizrāva,” tā par mīlestību uz teātri saka Zoja un piebilst, ka arī tagad labprāt kaut ko darītu savā teātrī. Vienīgi nevarot iet par dežuranti, jo bail no teātra naktī – ja nu Baltā dāma sagrābj?

Bagāta mamma, vecmāmiņa, vecvecmāmiņa

“Dzīvojot Rīgā, strādāju arī Rīgas Modeļu namā, izstāžu zālē – tas arī bija darbs ar cilvēkiem, sniedzot lietderīgus padomus,” ar mīlestību tagadējā liepājniece atceras aizgājušos laikus un teic, ka viņa ir ļoti bagāta – ir pieci bērni, 12 mazbērni un 16 mazmazbērni. Divi pēdējie skaitļi visu laiku mainās, jo ģimenes kuplo un lielu daļu viņa pat nav redzējusi – tikai sazinoties interneta vietnēs, viens otram sūtot fotogrāfijas un video.

Atvases mīt Vācijā, Luksemburgā, Anglijā un daudzviet Latvijā. “Mans melnais humors saka tā – gan jau visi iepazīsies manās bērēs. Tā ir realitāte un dzīves neatņemama sastāvdaļa,” pasmaida Zojas kundze, bet piebilst, ka dzīve ir skaista pat vistumšākajā brīdī. “Desmit gadi aizritējuši arī Rīgas Kinostudijā. Es mācījos Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē. Izlasīju avīzē sludinājumu, ka Kinostudijā notiks režisoru palīgu kursi. Aizgāju, pieteicos un pabeidzu, uz visiem laikiem šķiroties no ekonomikas smalkumiem. Stažējos Pāvela Armanda un Leonīda Leimaņa filmā "Salna pavasarī". Rolands Kalniņš filmā bija otrais režisors, mans skolotājs praktiskā kino darbā. Pēc tam bija ļoti aizraujošs darbs filmu uzņemšanas grupās pie ļoti labiem režisoriem – Aleksandra Leimaņa, Rolanda Kalniņa, Imanta Krenberga, Jāņa Streiča, Ērika Lāča. Bija iesākts darbs arī pie režisora Borisa Frumina, bet… Vajadzēja pārcelties uz Liepāju, kur Valda mammas gādībā auga mūsu mazā Anniņa. Arī iknedēļas lidojumi Rīga–Liepāja–Rīga sāka nogurdināt. Lai gan to laiku atceros ar smaidu – lidmašīnā jūtos gandrīz kā tramvajā!”

Dombrovskim pat nakts laikā var piezvanīt

"Man jau ir tik daudz gadu, bet tas nenozīmē, ka sevī esmu noslēgusi emocionalitāti. Tad man nebūtu radusies neviena dzejas rinda. Protams, uznāk arī tumšie brīži. Ir ļoti svarīgi, lai tu būtu kādam vajadzīgs ne tikai kā palīgs, plecs, bet kurš tev būtu arī sirds stūrītī “iekritis”. Ja tā nav, ir ļoti smagi. Man gan ir kaķītis, ar kuru varu ikdienā aprunāties,” vēlreiz pieminot savu tuvāko draugu, pastāsta saimniece.

Zoja atzīst, ka pats labākais draugs no aktieriem viņai ir talantīgais Egons Dombrovskis. Vienu fotogrāfiju no izrādes "Sods un noziegums", kura Zojas darbistabā ir pie sienas, viņa Egonam pat “izčīkstējusi”. Par Egonu Zoja teic, ka viņam piemīt īpaša iekšējā tīrība, labestība, smalkjūtība – tādu skatuves mākslinieku mūsdienās nav daudz. Viņam pat nakts laikā varot piezvanīt, sakot – man ir ļoti slikti. Egons, ja būs kaut kur aizņemts, spēs uzmundrināt ar vārdiem.

Leģendārs “zibatmiņas” ieraksts

Zojas kundze atklāj, ka viņai pieder “zibatmiņa” ar 1988. gada 18. novembrī no teātra zāles ar magnetofonu "Leģenda" ierakstītā leģendārā koncerta (autors un režisors Rihards Rubīns, piedaloties teātra muzikālās daļas vadītājam Valdim Aivaram un Valdemāram Zandbergam), kas notika Liepājas teātrī, ierakstu. Skatītāji, kuri netika telpās, pūlī stāvēja ap teātra ēku un no balkona novietotajiem skaļruņiem klausījās zālē notiekošo.

“Valdemāra Zandberga video portretu mājās ierakstīja aktieris un dramaturgs Ēriks Vilsons. Agrā rītā, kad Valdis vēl bija dārzā un ģimene gatavojās šaurā lokā atzīmēt Zandberga jubileju, Ēriks ieradies ar kameru – abi ilgi sarunājušies Valda kabinetā. Šo ierakstu līdz šim redzējuši tikai tie, kas bija aktiera bērēs, – tas glabājas pie manis. Plauktos savu atklāsmes stundu gaida plašs klāsts ar avīzēs un žurnālos Valdemāra Zandberga vērtēto devumu Latvijas kultūrā, arī kino programmas no 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Sākumā viņa mamma vāca visu, kur vien tika pieminēts viņas dēls, pēc tam to turpināju es.”

Var apbrīnot sievietes jauneklīgumu, možo garu, bet viņa pati atzīst: “Skolotāji nenoveco savā garā, jo visu laiku ir kopā ar jauniešiem. Es nenovecoju savā garā tikai tāpēc, ka man vienmēr ir jaukas, draudzīgas attiecības ar daudz jaunākiem cilvēkiem. Un arī tāpēc, ka man ir pieci brīnišķīgi bērni, kuri visi kopā turpina veidot arvien vairāk kuplojošos dzimtas kokus – mana tēva un mātes. Šiem abiem kokiem zari tik cieši savijušies kopā, ka to pavēnī var droši pārlaist jebkādus dzīves pagriezienus.”

Citas interesantas vēstis lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!