FOTO: kā Saulkrastos ģimenes ligzdiņu iekārtojis "Duets Sandra" līderis Andris Brīnums ar sievu Oksanu

Žurnāls "Kas Jauns" pie abiem ciemojās un kopīgi baudīja Oksanas cepto gardo rabarberkūku kādā agrā vasaras rītā. Brīnumi ir dzīvespriecīgi, optimistiski, bet rudens tuvošanās uztrauc - kāda atkal būs kovida situācija un aizliegumi.

“Mums koncertdzīve arī kovida laikā tā īsti nebija apstājusies – abas kovida vasaras bija darbu pilnas. Ziemas periods gan tukšāks. Ļoti aktīva muzicēšana bija šogad maijā, jūnijā, līdz jūlija vidum – katru dienu bija tik daudz piedāvājumu, ka bieži vien nācās daudz ko atteikt, piedāvāja pat sešas septiņas spēlēšanas nedēļā. Tagad viss normalizējies un iegājis savās sliedēs,” šobrīdējo situāciju raksturo Andris un pastāsta, ka šoziem februārī duetam iznācis jauns albums, pēc skaita jau divdesmit piektais. Mūziķis atzīst, ka vairāk jaundarbu top ziemās, jo vasaras mēnešos tā īsti nav laika ar to nodarboties.

Sēnes un zupas

“Grupā koncertējam kopā ar otru Andri – Rogu. 5. janvārī būs seši gadi kopā, bet pirms divdesmit pieciem gadiem viņš kopā ar mums arī kādu laiciņu darbojās. Otrs Andris arī ir saulkrastietis, bet es esmu dzimis Rīgā. Taču mana mamma bija dzimusi aiz Saulkrastiem – šim zemes pleķītim ir apmēram tikpat daudz gadu, cik man. Padomju laikos šī bija vasarnīca, bet, kad sākās brīvvalsts laiki, pārvācāmies šurp uz pastāvīgu dzīvi, apmēram no 1992. gada. Līdz tam mitām galvaspilsētā,” dzīvošanas ģeogrāfiju izskaidro Brīnums un atzīst, ka dārzu gan daudz nekopjot, kaut kas tur augot, bet ļoti minimāli. Taču, kad ir sēņu laiks, mūziķis cītīgi staigājot uz mežu, lasot meža skaistules. Pagaidām bijušas sviesta bekas un nedaudz gaileņu, jo visu ietekmē lielais sausums. Sēnes Andris konservē, bet pārējos ziemas krājumus gatavo kopā ar Oksanu.

“Kas Andrim ļoti patīk? Katru gadu viņš pērk noplēšamos kalendārus. Recepšu dēļ – daudz jau ir sakrājies. Bet lielu daļu padomu ņemam arī no interneta dzīlēm. Šad tad kopā paeksperimentējam,” atklāj Oksana, bet Andris pauž, ka viņam patīk virtuvē padarboties, tīkot gatavot zupas. Viss, kas mājās rodams, tiekot likts zupas katlā iekšā – un izdodas gardi. Mūziķis atzīst, ka viņam visas zupas garšo, bet īpaši frikadeļu, kurai noteikti klāt jāliek arī kālis. Vasarās parasti kaut kas uz grila tiek uzcepts un pamatā viss tiek vārīts laukā.

Abi ir rīta cilvēki

“Mēs dārzā tagad praktiski neaudzējam neko, padomju laikos gan te auga viss kaut kas. Nu jā, šogad arī kaut ko mēģinājām, taču viss nokalta, bet nav arī īpašas vajadzības un lielas vēlēšanās. Īsta vajadzība gan bija padomju laikos, kad nekā nebija un katrā kaktiņā kaut ko audzēja. Šajos laikos no materiālā viedokļa tam lielas jēgas nav,” domā Andris.

Oksanas aizraušanās ir gleznošana, un viņa teic, ka darbojoties akrila tehnikā. Jaunībā gan vairāk gleznojusi – ļoti paticis draugiem pārsteigumus sagatavot uz jubilejām. Sieviete atzīst, ka neesot nekāda izcilā gleznotāja, bet visparastākā amatiere. Kovida laikā, piemēram, uzzīmējusi dzīvesbiedra kolēģa Andra Rogas portretu. Tas bijis desmit minūšu darbs. Vēlējušies modelim gleznu uzdāvināt, bet tā tomēr palikusi pie Brīnumiem. Oksana atzīst, ka viņai vajagot īpašus iedvesmas brīžus – gleznojot un darbojoties, kad esot viena, ir rīta cilvēks. “Andris gan tāds nebija, es viņu pie agrajiem rītiem pieradināju. Pat gribas, lai viņš ilgāk paguļ, lai varu kaut ko padarīt. Man ļoti patīk gatavot, un nevis standarta ēdienu. Neaizraujos ar pasākumiem, man patīk, kad esam divi vien, ar bērniem, ar ģimeni. Man patīk paeksperimentēt, ļoti tīk gatavot cepešus. Eksperimentēju gan ar gaļas, gan marinēšanas veidiem. Šķiet, esmu visu izmēģinājusi, kā labāk, sulīgāk, garšīgāk gaļu uztaisīt,” par sevi pastāsta Oksana un atzīst, ka esot liela ķiploku fane. Arī pipari, čili – tie esot viņas topā. Taču namamāte ļoti skatoties – ja, piemēram, brauc ciemos cilvēki, nepievienojot cienastam visas šīs asās sastāvdaļas.

“Tortes es mazāk cepu, bet kūkas gan – visbiežāk uz dzimšanas dienām un dažādiem pasākumiem. Ziemai jau esam sagatavojuši diezgan daudz marinējumu un daudz kā cita. Mums ir arī tendence: tik daudz sagatavojam, ka pēc tam dāvinām visiem savējiem. Paši gan neesam saldummīļi, kūkas mums galdā ir visai reti un ievārījumi tāpat,” ģimenes gaumi atklāj Oksana un pastāsta, ka pati šobrīd strādā medicīnas iestādē, jaunā klīnikā ar vairākām filiālēm Ādažos, Jelgavā, Ogrē. Tur sieviete pilda organizatores pienākumus. Pati pēc specialitātes ir mediķe ārsta palīgs, un, kā atklāj, sirdī ir kaut kas tāds, ka vēlas glābt cilvēkus. Oksanas pirmais sapnis gan bija sporta medicīna, jo pati jau no agras bērnības nodarbojās ar sportu, ar vieglatlētiku. Zinājusi visas savas traumas un domājusi, ka labi ir sportistiem palīdzēt, bet tajā laikā sporta medicīnu varēja apgūt tikai Igaunijā, Tartu – tik tālu no mājām mamma neesot laidusi, un Oksana iestājusies toreizējā Latvijas Medicīnas institūtā.

Andrim arī bērnībā paticis mālēt, kaut kādas glezniņas tapušas – tas gan bijis sen. “Tagad man pietiek ar mūziku. Ja grib ar to maizi pelnīt, tad cilvēks ir aizņemts un nekam citam īsti laika vairs neatliek. Muzikants Latvijā noteikti nevar kļūt bagāts. Es visu mūžu to esmu darījis, badā nekad neesmu bijis. Mūsu valsts mērogam es sevi varētu uzskatīt par vidusmēra cilvēku ieņēmumu ziņā, taču tikai attiecībā uz Latvijas apstākļiem,” par sevi saka mūziķis.

Kovida vasaras nebija “treknas”

“Pirms kovidlaika mēs bijām diezgan aktīvi – patika nūjošana, pastaigājāmies pa mežu, bezgalīgi sarunājāmies par dažādām tēmām. Kovida laiks pieradināja sēdēt mājās – esam pieraduši pie mājsēdes. Sarunu tēmas mums ir nebeidzamas, nav pat klusuma periodu,” pasmaida Oksana.

“Rudens laikapstākļi mani pilnīgi neinteresē. Mums bēdīgas bija divas kovida laika ziemas – tad pārsvarā no sievas algas dzīvojām. Man kaut kas no autortiesībām “atleca”, rīkojām interneta koncertus, bet ienākumi gan bija minimāli. Nekādus pabalstus arī nedabūju. Tas gan bija labi, ka kovida laikā tapa interneta koncerti, vismaz repertuāru atcerējāmies – koncerti notika vienreiz vai divreiz mēnesī. Kovida vasaras varbūt nebija tik “treknas” kā šī vasara, bet katru nedēļu mums bija pa vairākām spēlēm. Taču divas kovida ziemas gan bija pašvakas. Tagad, nedod Dievs, atkal visu apsēdinās uz vietas! Kas to zina, kā būs pēc vēlēšanām, – visādi var gadīties,” bažījas mūziķis un piebilst, ka pret maskām viņam nekas neesot iebilstams, veikalos varbūt citas slimības nepiezogas. Taču koncertos, krogos, bāros būt aizsargmaskās – ar to viss arī beigšoties. Oksana piebilst, ka abi ar Andri omikronu arī izslimojuši, bet ne smagi. Arī bija potējušies, un slimība izpaudusies kā viegla apaukstēšanās.

“No gadalaikiem man visvairāk patīk pavasaris, jo zinu, ka priekšā būs skaista vasara. Tagad tūlīt rudens sāksies, sekos garā ziema – īsti nekāda prieka vairs nav,” min Andris.

Top dziesmas par gadalaikiem

Oksana dzimusi Rīgā, bet nāk no Piņķiem – tur 18 gadi nodzīvoti. Jaunībā esot uz Saulkrastiem reiz atbraukusi ar vilcienu un padomājusi, ka te gan būtu skaisti dzīvot. Un, re, tagad kaut kā tas izdevies, pat īpaši nedomājot!

“Tepat ir jūra, karstajā laikā gan no rītiem, gan vakaros ieliekamies ūdenī, bet sauļoties man nekad nav paticis, arī gulēt smiltīs ne. Vasarās ūdens ir siltāks nekā gaiss, ej kā vannā. Agrāk cauru ziemu gāju peldēties, šogad tikai līdz janvārim,” par sevi pastāsta Andris un turpina par mūziku. Kā viņš jau iepriekš teica, šogad iznācis jauns grupas albums, bet savulaik, jau sen, bijusi doma veltīt katram gadalaika mēnesim pa dziesmai – pavisam divpadsmit. “Taču mēs nekad nesteidzāmies – tās nav komercdziesmas – un katrā albumā pa vienai ielikām. Sandra savā laikā paspēja iedziedāt sešas, bet tikpat ir palikušas. Tagad domāju: lēnā garā – nākamgad vai aiznākamgad – šo ieceri pabeigt. Septembrī mēs dziesmu par septembri palaidīsim tautās. Tā es lēnā garā pabeigšu vēl piecus mēnešus un pa starpai vēl kādu komercdziesmu uzrakstīšu,” ieceres atklāj saulkrastietis un piebilst, ka arī Oksana vienu dziesmu iedungojusi un viņš pat vienu sievas dziesmu ierakstījis.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!