Tā Lucavsalā iekārtojies Igors Linga
Ciemos pie režisora Igora Lingas viņa zemes pleķītī Lucavsalā 2022. gada vasarā.
FOTO: Igoram Lingam Lucavsalā ir pašam sava paradīze Rīgas centrā
Jau drīz Lucavsalu piedārdinās mūzikas festivāls "Positivus". Un šajā pašā Lucavsalā savā mazdārziņā jau trešo vasaru šeptējas režisors un producents Igors Linga ar sievu Lieni, tā šonedēļ vēsta žurnāls "Kas Jauns".
Par Lucavsalu radies priekšstats, ka tā ir gadiem degradēta teritorija, ko apsēduši bezpajumtnieki. Jau gadiem tiek kalti milzu plāni par šīs salas attīstību, sākot no hokeja hallēm, beidzot ar moderniem dzīvojamiem rajoniem, un, kamēr vienā daļā Rīgas pašvaldība nodarbojas ar teritorijas labiekārtošanu, otra ir kā mežonīgas dabas oāze, kur necaurejami džungļi mijas ar iekoptiem zemes pleķīšiem.
Šī dārziņu teritorija ir kā iņ un jan – puse totāli degradēta, puse – izpucēta kā pērle! Vienu no tādām izveidojis latviešu TV, kino un mūzikas video klipu režisors un producents, televīzijas kanālu "Mūzikas video kanāls" un "Latvijas šlāgerkanāls" vadītājs Igors Linga. Kas ir šī Lucavsala?
Lauki pilsētā
“Jocīgi, ka cilvēkiem ar laiku gribas savu dārziņu. Man nekad mūžā nebija ienākusi doma, ka man pašam kaut kas tāds būs! Lai gan šis man nav dārziņš, bet vieta, kur izbraukt no sava dzīvokļa Pārdaugavā un nokļūt citā pasaulītē,” saka Linga, kurš dzīvo dažu kilometru attālumā no Lucavsalas.
Kā Igors nonāca līdz savam dārziņam Lucavsalas vienā no daļām Jumpravsalā? “Man labs draugs ir grupas "Rūsa" līderis Viesturs Polikarps. Viņam te zemes ūķītis ir jau desmit gadus, nereti pie viņa Lucavsalā ciemojos. Un tad nesapratu, kur īsti atrodos! It kā esmu pilnīgos laukos, bet, kad izeju ārā, tā jau attopos Rīgas centrā!” smejas Linga un stāsta, ka arī pats sev gribējis tādu vietiņu, kur atpūsties no pilsētas. “Nav jau slikta lieta īpašums kaut kur laukos, prom no Rīgas, bet, ja tur aizbrauc, tad uz visu nedēļas nogali, nevari tā vienkārši 15 minūtēs atskriet mājās. Man tomēr ir divi TV kanāli, visu laiku jābūt rokas stiepiena attālumā no datoriem un serveriem, jābūt gatavam – ja nu kas notiek? Ja man būtu lauki kaut kur Vidzemē vai Liepājas pusē, es taču nevarētu pārdesmit minūtēs atbraukt uz Rīgu un restartēt TV kanālu serverus,” skaidro Linga.
Viņš sazinājies ar ģimenes dārziņu apvienības "Jumpravsala" priekšsēdētāju Rasmu Griņu un izteicis vēlmi pēc sava zemes pleķīša Lucavsalā. “Rasmas kundze te darbojas jau kopš bērnības,” stāsta Igors, sakot, ka zemes īres līgums ar Rīgas domi gan tiek slēgts tikai uz vienu gadu, un ik gadu to pagarina. Cik ilgi Igors te varēs saimniekot, neviens to nezina – viss atkarīgs no pilsētas attīstības plāniem, bet zemes nomas maksa ir 50 eiro gadā. “Saki, ka tas nekas nav?! Bet paskaties, kāds darbs te ieguldīts! Te viss bija pilnībā aizaudzis. Jā, 50 eiro, bet nu viss ir sakopts, vairs nav nekāds bomžatņiks!” lepojas Igors.
No dīvāna līdz namiņam
Jā, tiešām! Ja vietām Lucavsalas dārziņi ir kā vieta, kur varētu filmēt šausmu filmas, tad, piemēram, uz Lingas zemes pleķīti nav kauns pat tūristus vest. “Pirms trim gadiem te nekā nebija. Sākām iztīrīt. Iekopām pļaviņu, ieauga zālīte. Vispirms te atvedām balto dīvānu. Nekā cita nebija – sēdējām ar Lienīti dīvānā un prātojām, ka vajadzētu arī vismaz kādu galdiņu. Pēc tam jau sagribējās arī mazu namiņu. Kad sākām to būvēt, man teica – kas es traks, tā taču nav mana zeme, līgums par tās nomu ir tikai uz gadu, jebkurā brīdī mani izmetīs ārā! Bet es domāju, ja jau esmu ticis pie šādas vietiņas, tad gribas arī te padzīvot. Protams, var jau uzsliet telti, lieki neieguldīties, bet... Jā, daudziem dārziņu īpašniekiem neko citu nevajag kā šķūnīti, kur kapļus nolikt, jā, te ir arī hipiji, kuriem speciāli neko citu nevajag kā dabu, bet es te ierīkoju sev vietu, kur varu pat zināmā komfortā padzīvot,” stāsta Igors.
Viņš rēķinās, ka šajā vietā nav uz mūžu, un arī apzinās, ka Jumpravsala nav domāta patstāvīgai dzīvošanai. “Citreiz pavasaros šī sala ir zem ūdens! Tāpēc arī žurkas te nemīl dzīvot! Nu kāda jēga žurkām ierīkot sev migu, ja pavasaros tā ir zem ūdens. Kad cēlām namiņu, kaimiņi cieši noteica, lai būvējam uz paaugstinājuma! Bet tik un tā šajā pavasarī, kad atnācām, pamanījām, ka namiņā bļodiņās ir ūdens. Tas nozīmē, ka kādu brīdi tas bijis līdz pusei ūdenī!” – nosaka Igors.
Kartupeļus neaudzēs
Ja citiem zemes pleķīši Lucavsalā ir kā mazdārziņi, kur audzēt sev pārtiku, Igoram ir tikai viena maza dobīte. Dārziņu teritorijai visai netipiski. Kāpēc tā? Kāpēc nav iestādīti kartupeļi? “Mēs te neesam ar domu audzēt sev pārtiku, bet gan, lai būtu vieta, kur atpūsties no pilsētas. Dobīte ir tik liela, lai varētu to bez liekām pūlēm apkopt. Lai gan ir doma nākamgad uzsliet siltumnīcu,” atbild Igors, gan piebilstot, ka par dārzu atbild viņa sieva Liene – tā ir viņas sirdslieta.
“Man tur ir iesēti zirņi, kabači, gurķi, dilles, pētersīļi, dažādas garšvielas, lociņi...” uzskaita Liene. Uz komplimentu, ka viņu zemes pleķītis patiešām ir ļoti gaumīgi iekopts un sastādītas skaistas puķes, Liene pasmaida: “Darīju to visu pēc izjūtām. Cik tur esmu, tā darbojos. Bet kartupeļu vagas gan nekad nebūs! Kāpēc? Nav laika ar to visu ņemties. Mums vairāk gribas šo vietu izbaudīt, nevis nodarboties ar mazdārziņiem. Šī vieta mums ir atpūtai, brīvā laika pavadīšanai. Tomēr atzīšu, ka tā mazā dobīte ir ne jau tādēļ, lai būtu ko ēst, bet, lai man būtu, ko padarīt. Nu nevar visu laiku tikai sauļoties!”
Arī bebram labi
Sēžot Lingas dārziņā Lucavsalā, patiešām pazūd realitātes izjūta un vairs īsti nesaproti, kur atrodies. It kā apzinies, ka esi Rīgā, visapkārt dun lielpilsētas ņirboņa, tajā pašā laikā vītero putni, kurkst vardes, pēkšķ pīles un zum bites...
“Rīga? Vai es to te jūtu? Jā, kaut kāda automašīnu šņākoņa jau ir, bet pie tās pierod un nemana. Un smieklīgākais, ka es jau te esmu pavisam citā rajonā, jo šī nav Pārdaugava, bet pavisam cita Rīgas administratīvā teritorija – Salas. Tā ka zināmā mērā varu teikt, ka šie ir mani lauki. Romantika!” sajūsminās Igors un piebilst, ka, kaut arī atrodas pavisam netālu no Rīgas urbanizācijas, viņš zināmā mērā jūtas kā neskartā dabā. Un tam ir savas blaknes, smejas Igors: “Kaimiņam ir bumbiere, kas ražo ļoti saldus bumbierus. Vienu gadu raža bija tik liela, ka viņš tos bumbierus sabēra kaudzē aiz žoga pie upītes – varbūt kādam vajadzēs. Pēc nedēļas kaudzes vairs nav, viss apēsts! Domāja, ka kāds no dārziņu iemītniekiem savācis. Bet pēc kāda laika pamanījām, ka zem mūsu abu žoga zemē ir pamatīgas alas. Izrādās, ka bebrs, noēdis visus kaudzē apēstos bumbierus, izracis alu līdz pašām bumbierēm, lai turpinātu mieloties ar saldajiem augļiem, kas sakrituši no koka! Tas bebrs bija tik liels! Pamatīgs makans! Bet ne velti mēs atrodamies uz Bebrīšu ielas.”
Visus Jumpravsalas labumus – Daugavas un tās attekas Bieķengrāvja ūdeņus – Igors gan neizmanto. Makšķerēt viņam nepatīk, taču labprāt dodas uz Mazo Daugavu peldēties. Un kā ar drošību? “Narkomāni, bomžatņiks? Nezinu. Vismaz Jumpravsalā neko tādu neesmu pamanījis. Jā, bija laiks, kad regulāri nodega kāda dārza mājiņa, bet tas nebija šeit. Vispār mēs jau te viens otru labi pieskatām. Kaimiņu būšana ir laba lieta. Piemēram, mūsu namiņu cēla blakus kaimiņš. Bet publika te ir interesanta.”
