Marhila dzīve - vesela izrāde. Lūk, iepriekš mazzināmi fakti par Uldi Marhileviču

Viņš ir Liepājas skartais, tur dzimis, bet ļoti mīļa un sirdij tuva mūziķim ir Latgale – tā ir viņa tēva Stefana dzimtā puse.

Uldis, cik vien bieži var, dodas uz mazo Skaistas pagastu Krāslavas novadā, apciemo Stolu kapsētu, kur atdusas tēta audžuvecāki, rīko vietējā baznīcā koncertus.

Žurnāls "Kas Jauns" pieskāries nezināmākām lietām Marhila dzīvesgājumā, ir saglabājušās intervijas arī ar pērn oktobrī sirmā vecumā mūžībā aizgājušo Ulda mammīti Emmu – viņi abi ik rītu sazvanījās, vēlot viens otram labu dienu un visa izdošanos. Emma Marhileviča bija māksliniece, arī radoša dvēsele un ļoti mīlēja mūziku.

Uģīti, ukucīti

“Stefans Marhilevičs 1912. gadā piedzima Polijas galvaspilsētā Varšavā. Viņa mamma Anna bija turp aizbraukusi no Latgales, iestājusies mākslas skolā, lai apgūtu šūšanas mākslu. Tur viņa iepazinās un samīlējās virsniekā, kurš skolā strādāja, – abi apprecējās. Kad mazajam dēlēnam palika gads, visi aizbrauca uz Latgali, Skaistas pagastu, un ieradās pie Annas krustmātes Aleksandras, kur ģimene nodzīvoja apmēram gadu,” savulaik stāstīja Emma Marhileviča un turpināja, ka Stefana tēti iesauca armijā, jo bija sācies Pirmais pasaules karš. Jaunā sieva bijusi tā samīlējusies vīrā, ka devusies līdzi uz fronti, kaut par medmāsu.

“Annai tolaik nekā netrūka – kažoks pie kažoka, zeltlietas, bet mazo Stefanu atstāja krustmātes gādībā. Diemžēl vecāki pazuda uz visiem laikiem, vairs nebija nekādu ziņu. Tā arī Stefans auga pie krustmātes, vienmēr svētdienās gāja uz baznīcu, piedalījās koros, pabeidza arī Skaistas pamatskolu. Daugavpilī absolvēja toreizējo vidējo mākslas vidusskolu un tad devās uz Kurzemi, Jūrkalni, vēlāk Alsungu, kur sāka strādāt par ērģelnieku, vadīja korus. Viņš kursos apguva akordeonspēli, pats iemācījās spēlēt vijoli,” zināja stāstīt dzīvesbiedre. Abi iepazinās suitu zemē Alsungā, kur arī Emma bija nokļuvusi darba gaitās, un saskanīgā laulībā nodzīvoja 55 gadus. Ģimenē piedzima divi muzikāli apdāvināti dēli – Tālis un Uldis.

Emma pati bija dzimusi  Kurzemē – skaistajā Akmensragā, netālu no Pāvilostas, sešu bērnu ģimenē, kur bija vienīgā māsa. Ulda mamma pastāstīja, ka vīrs Stefans Alsungā strādājis pastā. Reiz atbraukuši pārbaudītāji un ierunājušies: ko vēl darāt brīvajā laikā? Vadu korus, spēlēju akordeonu, vijoli. Liepājā, pasta orķestrī, tieši vajadzēja vijolnieku, un viņam piezvanīja – kravājiet mantas, braucam jums pakaļ! Ierādīja mums mazu mājiņu ar divām istabām Liepājā. Tālis jau bija, pēc trim gadiem piedzima Uldis. Viņš piedzima, un es saucu: Uģīti, ukucīti. Mīļš puisītis, paēd un smaida. Beigās nolēmu, ka nebūs Uģis, bet Uldis. Paņēmu no darba piecus gadus brīvus. Tas bija sapnis, labākais laiks manā mūžā. Vasarās padarīju mājas darbus un ar abiem dēliem uz jūrmalu prom. Mēs visi tādi brūni nēģerīši bijām. Kā pasakā,” atcerējās Emmas kundze.

Uz Latgali ar motorolleru

“Mamma man stāstīja – kas tas bija par milzīgu dzinuli, liela uzņēmība, lai viena ar mani, zīdaini, uz rokām (brālim Tālim bija tikai četri gadi) ar vilcienu no Liepājas dotos uz Latgali. Tās bija 50. gadu beigas – daudzi simti kilometru, kosmosa ceļojums. Pēc tam es to pats sapratu,” saka pats Marhils un turpina klāstīt: “Mums vasaras bērnībā, skolas gados bija konkrēti sadalītas, pateicoties vecākiem, kuri deva visu labāko. Līdz septiņu gadu vecumam tās bija pilnīgi brīvas vasaras Akmensragā pie vecvecākiem. Skolas laikā viss jūnijs pagāja Bernātos, nometnē Draudzība – fantastiska priežu smarža un no jūras tikai nepilns kilometrs. Es biju milzīgi aktīvs, braucām uz sporta sacensībām pie citām nometnēm ciemos. Jūlijā man bija Akmensraga sili pie omītes – tur māju vairs tikpat kā nebija, cilvēkiem nebija spēka kopt lopus, omamma un opaps palika kā “pēdējie mohikāņi”.”

Bērnības atmiņās gremdējoties, Marhils stāsta, ka līdzās dzīvojis draugs Jānelis, divatā ņēmušies pa mežiem, bijuši pilnīgas dabas idilles varā. Taipusē mitis arī mammas brālis Kārlis un Ulda trīs māsīcas. “Mēs ar Jāni uztaisījām guļvietas priežu koku zaros, tur varēja pagulēt un šūpoties. Atceros, uz Latgali vispirms braucām ar vecu motorolleru, tur tikai viens cilvēks varēja sēdēt aizmugurē. Tie bija leģendāri braucieni, tētis, dodoties uz savu dzimteni, centās arī izbraukt caur Lietuvu – kā ekskursijā. Liepāja–Palanga–Kretinga, un tas rollerītis brauca maksimums 55–60 kilometru stundā. Tā bija fantastika – sēdi aizmugurē un visu laiku kaut ko redzi. Braucām caur Viļņu, un, tā kā tētis bija ērģelnieks, katrā baznīcā varēja papļāpāt vai arī palikt pa nakti,” atceras Marhils. Ar laiku tētis nopircis IŽ motociklu ar blakusvāģi – tad nu jaunākais dēls sēdējis tajā. Kad jau mācījies vidusskolā, ģimene iegādājusies sarkanu žigulīti – vecāki ilgi krājuši naudu: mamma ar saviem brīnišķīgajiem zīmējumiem, bet tētis no muzicēšanas haltūrām.

Priecīgs laist uz mūzikas skolu

“Bērnībā es izdomāju visādas labestīgas baidīšanas. Akmensragā omīte trīsreiz dienā slauca govis, un es vienmēr viņu aiz durvīm pabaidīju. Viņa nobijās, bet es vienalga konsekventi to darīju, pat visu pienācīgi neapjauzdams. Kad pie omītes atbrauca ciemiņi, es viens pats aizgāju mežā, uzkāpu kokā, noslēpos un, kad nāca cilvēki, kā putns čivināju – viņi nesaprata, kas mežā ir virs viņu galvām,” pasmaida Marhils un atklāj, ka līdz piektajai klasei bijis apzinīgs skolnieks, teicamnieks, ļoti sabiedrisks, piedalījies dažādos pulciņos, pat gadu dejojis modernās dejas.

“Ar skolotājiem sāku konfliktēt apmēram piektajā klasē, jo biju enerģijas pilns, atraktīvs – vienmēr visus mīnusus attiecināja uz mani, ka esmu tas galvenais, kurš sarīko nekārtības klasē. Mācoties bērnu mūzikas skolā, atceros, ka vienreiz biju izkāpis otrajā stāvā uz palodzes un, pašsaprotami, skolotāja ļoti uztraucās,” turpina Uldis un teic, ka viņa klases audzinātājs toreizējā Liepājas 1. vidusskolā bija matemātikas skolotājs Krieviņš, kas reiz savam audzēknim pat aizrādījis: ja tu negribi neko mācīties, ej uz savu mūzikas skolu. Puisis atteicis: es būtu ļoti priecīgs laist tūlīt uz mūzikas skolu!

Daugavpilī – pekstiņi visaugstākajā līmenī

Ar humoru Marhils šodien atceras arī toreizējās E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas pasniedzējas Aleksandras Vikmanes sacīto: nē, Uldi, tā vairs nevar – tev ir jāiet prom no skolas. “Tas bija otrajā kursā, bet ap trešo es saņēmos un sapratu, ka klavierspēle man ir tuva, skola jāpabeidz. Konkursa dēļ un tieši sacerējuma pēc pirmajā gadā neiekļuvu Konservatorijā – biju salaidis kļūdas. Lai rudenī nebūtu jāiet armijā, aizbraucu un iestājos toreizējā Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Katra tur pavadītā diena bija vesela izrāde – būtu vērts uzrakstīt memuārus.

augavpilī pekstiņi bija visaugstākajā līmenī – kādi vien varēja būt, tādi arī bija. Mans visvētrainākais dzīves periods,” atklāj Uldis un spriež, ka padomju gados tos, kas bija izslēgti no augstskolām pārkāpumu dēļ, gandrīz pielīdzināja valsts nodevējiem.

Tad nāca armijas laiks. “Tolaik tā sauktajā Ļeņingradā, kur man bija sadale un jauniesaucamos sūtīja tālāk uz daļām, man dokumentos nosvītroja trīs gadus, pārlabojot par diviem. 18, 19 gadu vecam jaunietim tā vispār bija Dieva dāvana. Kad tur sāka prasīt, kurš prot pūst metāla instrumentus, es, pianists būdams, pacēlu roku un teicu: es māku pūst! Dienests sākās ar Viborgu, veco somu pilsētu. Mēs, jūrnieki, tur baltos krekliņos orķestrī parkos spēlējām – sapnis! Nākamais – prom Vologdas mežos. Tad mūs lopu vagonos salika un veda prom augšā zem Murmanskas, tad atpakaļ uz Vologdu. Tur bija viss – no lāpstas līdz orķestra diriģentam,” atmiņās gremdējas mūziķis un vēl atceras Konservatorijas laikus. Piemēram, pie maestro Raimonda Paula vienreiz nedēļā bijusi stunda, pirmdienās. Pirmdiena – riktīgi slidens laiks, un bieži esot bijis tā, ka Pauls ilgi studentus gaidījis uz stundām. “Vējš bija galvā, bet viss kopā veidoja radošo darbību. Ļoti labi atceros vienu sēdi. Pasniedzēji sēž, mani iesauc iekšā: nu, te ir Uldis. Viņam ir viss komplekts, sākot no brīdinājumiem, beidzot ar stingriem rājieniem, ar visstingrāko rājienu, ar vispēdējo rājienu. Ko mēs tagad darām? Pasniedzēji nodūra galvas, un viens pateica: nu tad brīdinājums…” jaunības nerātnības piemin komponists.

Adrenalīns un jūra

Ulda dēls Krists sarunā ar "Kas Jauns" atzīst, ka mūzika bijusi ļoti liela daļa no viņa dzīves, mācījies klavierspēli, piedalījies starptautiskos konkursos Francijā, guvis labus panākumus. “Tētis gan mani nemācīja, bija nostāk no visa. Mani mācīja skolotāji. Man patīk mūzika, bet arī piedzīvojumi. Kaitbords, lēkt – tas nav savienojams ar muzicēšanu. Pāvilosta man vienmēr bijusi ļoti īpaša vieta,” atzīst Krists un pastāsta interesantu notikumu, kad viņa bērnībā pie kamīnvietas Pāvilostas mājas dārzā zemē ierakta kastīte. Ģimenes lokā to izraka, kad puisim palika 18 gadi, – iekšā bijis krustiņš, kastīte, vīna pudele, un tā atzīmējuši pilngadību.

“Tētis man devis mūzikas mīlestību, un es, jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, cik mēs esam līdzīgi. Gandrīz nekad ne par ko nevaram vienoties – katrs pastāv pie sava viedokļa, esam stūrgalvīgi.”