"Twitter" konvoja aizsācējs Reinis Pozņaks Ukrainā: "Ik sīkums var izglābt dzīvību"

Šī akcija ieguvusi nosaukumu “tvitera konvojs”, un nu Ukrainā nogādātas jau vairāk nekā 300 saziedotās automašīnas un humānā palīdzība.

Pavisam nesen bija īpašs auto konvojs uz Ukrainu – viss šīs palīdzības kustības kodols pats stūrēja “dīzeļa kaujiniekus” līdz Kijivai, kur arī beidzot klātienē satika virtuāli iepazītus, bet nu jau īstus draugus. Par tur piedzīvoto Reinis pastāstījis žurnālam "Kas Jauns.".

Šrapneļi no raķetēm

“Šobrīd Kijivā ir salīdzinoši droši, tāpēc bailes turp braukt nebija, taču, tuvojoties Kijivai un redzot sagrautās ēkas, sašautos tankus ceļa malā, saspridzinātos tiltus, izvietotos blokposteņus, protams, saproti, ka pilsēta joprojām ir karastāvoklī. Un tad kļūst mazliet neomulīgi. Protams, Kijivā lēnām dzīve atjaunojas, ikdiena atgriežas, bet dzīvē pieredzēt visas šīs karadarbības sekas, ko līdz šim esi redzējis tikai filmās... Redzot, ka mūsdienās Eiropas lielākās valsts galvaspilsētā pēkšņi ir karš, ielās karavīri, bruņoti ar automātiem. Diezgan sirreāli un īpatnēji,” nopūšas Reinis Pozņaks, piebilstot: “Tās sajūtas ir grūti vārdiem aprakstīt. Vēl pirms pavisam neilga laika nevienam prātā neienāca, ka tādā situācijā nonāksim...”

Šīs neomulīgās sajūtas Reini visvairāk pārņēma, kad viņš bijis kādā daudzstāvu mājas dzīvoklī, caur kura izspridzinātajiem logiem spīdēja debesis. “Tieši tad atskanēja gaisa trauksme, un automātiski pārvietojos uz koridoru dzīvokļa iekšienē. Jo tur lieliski redzamas agrāko raķešu sprādzienu sekas. Piemēram, blakus mājā pusei bija izsisti logi, pagalmā sadegušas automašīnas, visapkārt joprojām mētājas šrapneļi – mazi metāla gabaliņi, kas raķetes sprādzienā izlido plašā teritorijā, nogalinot visu, kas trāpās ceļā. Izrādās, šīs ir tikai sekas no notriektas raķetes, bet baisi iedomāties, kas būtu bijis, ja tā raķete trāpītu kādā ēkā. Vienkārši tās mājas vairs nebūtu... Bet arī notriekta raķete šoreiz ir puse no veiksmes, jo tik un tā viens onkulis gāja bojā – viņš bija izgājis uz balkona uzpīpēt tieši tajā brīdī, kad raķete tika iznīcināta.”

Tagad Kijiva vairs netiek intensīvi apšaudīta ar raķetēm, taču gaisa trauksmes gan ik pa laikam skan, vismaz pāris reižu dienā. Reinis gan teic, ka vietējie vairs tām nepievērš lielu uzmanību, ikdienas dzīve rit savu gaitu: “Kad bijām Kijivā, vieni no mūsu ukraiņu draugiem teica, ka, jā, netālu no Kijivas divas raķetes ir lidojušas, un viena no tām notriekta. Viņi jau pie šīm apšaudēm un gaisa trauksmēm ir pieraduši un dzīvo ar apziņu – ja trāpīs, tad trāpīs. Tāds liktenis...”

Bet kādas sajūtas bija pašam, pirmo reizi izdzirdot gaisa trauksmi: “No vienas puses, apzinies, ka tās izsludina, tiklīdz tiek pamanīts, ka kaut kur, piemēram, no kuģiem Kaspijas jūrā, tiek izšautas raķetes Ukrainas virzienā, un tad izsludina trauksmi visā raķešu lidojuma rādiusā, bet, no otras puses, saproti, ka šādi tikai pats sevi nomierini.”

Pārēšanās “līdz nāvei”

“Tieši tā! Mūs mēģināja “nogalināt” ar ēdieniem un dzērieniem!” smejas Reinis Pozņaks, stāstot, cik viesmīlīgi viņus uzņēmuši ukraiņi. “Jau tā Ukrainas iedzīvotājiem viesmīlība ir ļoti raksturīga, bet tas, kā viņi centās izteikt mums savu pateicību par sniegto palīdzību, bija kaut kas... To pat nevar izstāstīt! Protams, viņi ļoti, ļoti novērtē to, ko Latvija, ko mēs darām. Nakšņot daudzdzīvokļu mājā bija liels izaicinājums. Katra dzīvokļa iemītnieks centās mūs pārķert un pamatīgi pacienāt. Ejot lejā uzpīpēt, bezmaz vai bija jālavās, lai nenonāktu kāda dzīvokļa “gūstā”. Un tas bija apbrīnojami, es tā arī nespēju saprast, kā viņi to dabūja gatavu, bet galds uzklājās pāris minūšu laikā.

Bija ļoti interesanti vērot viņu mentalitāti. Piemēram, mums tas šķistu murgs, bet tur daudzdzīvokļu mājā visa kāpņu telpa arī ikdienā dzīvo kā viena liela ģimene, durvis visiem vaļā, visi cits pie cita ciemojas. Ļoti sirsnīgi un emocionāli cilvēki. Bet tās traģēdijas un drausmas, ko katrs stāsta...

Viņi dzīvo, pielāgojas un ir apņēmības pilni. Ne mazākās pazīmes, ka viņi kā tauta grasītos padoties. Nedzirdēju nevienu, kurš teiktu, ka vajadzētu Krievijai atdot Donbasu, lai tikai iestātos miers. Viņi cīnīsies līdz uzvarai. Karot gribētāju Ukrainai netrūkst, galvenais, lai būtu ieroči un ekipējums, kā patiešām trūkst. Protams, Ukrainā ir savas iekšējās problēmas, nav jau viņi pilnībā balti un pūkaini, kaut kādās jomās ir haoss, taču... ukraiņi jau vēsturiski ir partizāņošanas čempioni. To viņi māk. Un, ja gadījumā tomēr nosacīti nāksies zaudēt karā, partizānu kustība būs milzīga,” iespaidos dalās tvitera konvoja organizators.

Reinis teic, ka tagad Ukrainā iegūti daudzi jauni draugi. Un viņi visi uzaicinājuši Reini, lai obligāti pēc kara dodas pie viņiem ciemos: “Es jau smejos, ka pensionāra dzīvi esmu sev nodrošinājis, jo kā minimums vairākus gadus varēšu padzīvot Ukrainā bez rūpēm. Jo man jau tagad veidojas saraksti un grafiks, uz kurām pilsētām būs obligāti jābrauc, kad karš beigsies!”

Palīdzība dzīvības vērtībā

Šobrīd Ukrainas aizstāvjiem ar “tvitera konvoja” palīdzību nogādātas jau vairāk nekā 300 automašīnas. Taču joprojām Latvijā ir tādi, kas nesaskata šādai palīdzībai jēgu, kas apšauba šo automašīnu lietderību. Reinis Pozņaks ar reāliem piemēriem izstāsta, cik nozīmīga ir Latvijas iedzīvotāju nesavtīgā palīdzība.

“Skeptiķi var domāt, ko grib. Protams, ka es zinu, cik ļoti mūsu auto ir noderējuši. To, cik dzīvību tās ir izglābušas, cik cilvēku no karadarbības zonas palīdzējušas evakuēt, nav pat saskaitāms. Katrs šis pikaps ir mobila armijas vienība ar Javelin prettanku raķetēm vai ložmetējiem. Zinu, ka ar mūsu automašīnām Ukrainas karavīri iekļuva Krievijas karaspēka aizmugurē un uzspridzināja vienu stratēģiski ļoti svarīgu tiltu, pa kuru iebrucēji veica militārās piegādes no Krimas. Mūsu mašīnu nopelns ir ļoti liels. Joprojām saņemam pateicību pilnas vēstules no karavīriem Harkivā, kur nogādājām “čupiņu” ar pikapiem. Ar tiem tad viņi atbrīvo ciemu pēc ciema, atguva kontroli pār vairākām nozīmīgām augstienēm, no kurām iebrucēji ar artilēriju apšaudīja pilsētu,” stāsta Reinis.

Viņš arī uzsver, cik nozīmīgs, cik izšķirīgs ir katrs sīkums, katrs it kā šķietams nieks, ko cilvēki saziedojuši Ukrainas aizstāvjiem: “Kāds varbūt domās, kāda jēga, piemēram, no vienas individuālās pirmās palīdzības aptieciņas – ja nevar sarūpēt tās kastēm, tad labāk neziedot vispār. Taču tas ir kļūdains priekšstats. Kaut vai reāls piemērs ar Sergiju, ukraiņu puisi, kurš sešus gadus ar ģimeni dzīvoja Latvijā un ar vienu no pašiem pirmajiem mūsu auto konvojiem atgriezās dzimtenē, lai stātos aizstāvju rindās. Viņš piedalījās kaujās par Kijivu, ar mūsu sarūpētajiem auto evakuēja iedzīvotājus. Viņš guva smagu ievainojumu kājā, satikām viņu tagad slimnīcā Kijivā, un Sergijs stāstīja, ka viņa dzīvību izglāba žņaugs no aptieciņas, ko bijām viņam iedevuši. Un, re, viens tāds žņaugs izglāba vienu dzīvību! Starp citu, žņaugi viņiem ir deficīts. Tāpēc noziedot kaut vienu, divus vai trīs, tas ir jau ļoti daudz, jo katrs no tiem izglābs vienu dzīvību! Visi šie it kā sīkumi ir ļoti vērtīgi, tāpat kā katra noziedotā automašīna.”

Kad iesaistās kosmoss

Vaicāts, kā šie pēdējie trīs mēneši izmainījuši dzīvi, Reinis Pozņaks aizdomājas. “Kāpēc es visu laiku savos ierakstos sociālajos tīklos piesaucu kosmosu? Tāpēc, ka visas šīs lietas kaut kā nokārtojas pašas par sevi. Mūsu nelielajai komandai fiziski nebūtu iespējams tikt galā ar to milzīgo apjomu, kas ir jau paveikts. Piemēram, no Ukrainas atnāk ziņa, ka izlūkiem nepieciešami divi labi pikapi. Ja mums pašiem tie būtu jāmeklē, nezinu, vai tas vispār izdotos... Un tieši tajā pašā dienā sētā iebrauc uzņēmuma "Kurekss" treilers ar diviem svaigiem "Toyota Hilux" pikapiem! Nu pilnīgs kosmoss! Vai arī – lūgums no Ukrainas, ka vajag lielu autobusu, ar ko no rietumiem uz austrumiem vestu karotājus, atpakaļ civilos. Vakarā atveru e-pastu, tur vēstule no "Impro", kas izlēmuši ziedot savu autobusu un jautā, vai tas varētu noderēt!

Vai arī šis piemērs – mūsu ofisā kolēģis Mārtiņš kaut ko apsprieda ar tikko no ielas ienākušu kungu. Es viņus pārtraucu, sakot, ka vajadzētu noorganizēt evakuatoru, ar ko no izsoles atvest četrus džipus. Un ienākušais kungs sniedz vizītkarti “Ivo. Autoevakuators”... Vai arī – atskan zvans no Ukrainas, ka ļoti nepieciešams kāds mazs ietilpīgs auto, ar ko nogādāt palīdzību. Atbildu, ka tāda tagad nav, ka jāmeklē un tas prasīs laiku, bet piecas minūtes vēlāk atskan telefona zvans: “Labdien! Te no mērniecības centra. Gribētu ziedot mazu bulkuvāģi. Tāds noderētu?”,” stāsta Reinis un turpina: “Un tādu gadījumu ir ļoti, ļoti daudz. Un tādā veidā šis viss mūsu darbs saliekas kopā, un tikai tā tas ir iespējams. Tāpēc ir nepārprotama sajūta, ka to visu regulē augstāki spēki, kosmoss, bet mēs esam starpnieki, ar kuru rokām tas notiek! Un šis kosmoss manī vieš optimismu, ka viss beigsies labi.”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!