Varētu palikt tepat, bet tomēr brauks atpakaļ. Latvietis par kara ikdienu Kijivā un vilšanos 10.maija notikumos

Stāstot LR par to, kā kara laikā norit ikdiena, viņš norāda, ka tā ir absolūti cita dzīve. "Kara trešajā dienā jau bija sajūta, ka karš ilgst bez maz vai gadu. Tā bija absolūti cita dzīve, jo slēgts ir viss. Parki, izklaides vietas, ceļi – tas viss kļuva nepieejams. Primārais kļūst pārtikas iegāde, komunikācija un, protams, jaunumi. Kaut kur redzams vai dzirdams kāds uzlidojums, kaut kāda kara darbība vai cīņas troksnis, tad uzreiz ziņās mēģina saprast, kas tur tieši notiek. Un arī mans rajons kļuva praktiski tukšs, visi bija izbraukuši, bet palika apmēram 1 no 100 cilvēkiem. Un tie palikušie sāka pašorganizēties. Izveidojās teritoriālās aizsardzības vienības un atbildīgie par atsevišķām mājām vai kāpņu telpām."

Vaišļa atminas, ka apmēram otrajā nedēļā bija izstrādājusies informācijas plūsma "Telegram" un "Viber" kanālos no valdības, pašvaldības, mikrorajona un pašas mājas. "Informācija par to, kurā kāpņutelpā, kas veicis apgaitu, un vai nav uzlauzti dzīvokļi. Tāpat pārbauda jumtus, vai nav kāds staigājis, vai kādā dzīvoklī nav dzirdami kādi atstāti dzīvnieki vai cilvēku palīgā saucieni. Tātad cilvēki prot organizēties ārkārtas situācijās, un tas ir ļoti pozitīvi, un izsauc uzticību pašai sabiedrībai."

Jautāts, kāpēc pēc drošas atgriešanās dzimtenē dosies tomēr atkal atpakaļ, Vaišļa skaidro, ka to bija izlēmis jau tad, kad braucis uz šejieni. "Atgriežoties Latvijā, es jau zināju, ka braukšu atpakaļ, jo tur es varu vairāk darīt lietas labā nekā šeit. Darbs ir darbs, un arī lojalitāte pret tiem maniem ap 200 kolēģiem, kas palikuši Ukrainā. Es neuzskatu, ka man ir morālas tiesības vadīt un strādāt no šejienes. Otrkārt, tur dzīve rīt daudz enerģiskāk, jo ved melnzemi, stāda puķes, un manā rajonā sētnieks visu karu slaucīja ietves.Viņš teica, ka viņam tāpat nav, ko darīt, tāpēc savu darbu turpina veikt. Un mēs no rītiem gājām pie viņa vienkārši apsveicināties, lai paceltu savu morālo noskaņojumu. Tātad es gribu atgriezties, lai varētu kvalitatīvi veikt savu darbu, esot kopā ar tiem, kas ir tur. Un es arī nedomāju, ka man ir morālas tiesības pamest valsti, kura mani ļoti labi un silti pieņēma, kad tur viss bija kārtībā. Tad kā es pēc tam justos, pametot Ukrainu, kad tur ir grūti? Treškārt, atklāti sakot, mani arī velk atpakaļ uz turieni. Es ļoti baidos, kāds tagad būs brauciens, jo esot grūti tikt iekšā un problēmas ar degvielu, bet viss būs labi."

Komentējot 9. un 10. maija notikumus Rīgā, viņš atzīst, ka nebija domājis, ka "tik liela daļa cilvēku, dzīvojot šeit, ar sirdi un dvēseli ir kaut kur tur "lielā brāļa" apskāvienos un sapņo par to, lai šeit atgrieztos tas, kam atgriezties nevajadzētu."

Vaišļa uzskata, ka 10.maija notikumi parādījuši atklātu naidu. "Naids no šiem cilvēkiem pret valsti, kurā viņi dzīvo, naids pret tiem cilvēkiem, kas man ir apkārt. Es negribu politizēt to lietu, bet, iebraucot Latvijā, man ir bail atstāt mašīnu stāvvietā, jo man ir ukraiņu numurs. Man ap māju asfalts ir sazīmēts ar tām "Z" svastikām..."

Jau ziņots, ka Rīgas dome piektdien ārkārtas sēdē nolēma demontēt padomju pieminekli Pārdaugavā.

Kopš 24.februāra, kad sākās Krievijas pilna apjoma iebrukums, Ukrainu ir atstājuši vairāk nekā seši miljoni bēgļu, ceturtdien paziņoja ANO bēgļu lietu aģentūra UNHCR.

Līdz 11.maijam no Ukrainas aizbēguši pavisam 6 029 705 cilvēki. Daudzi no viņiem ieradušies kaimiņvalstīs pirms došanās tālāk. Vislielāko ukraiņu bēgļu skaitu ir uzņēmusi Polija, liecina UNHCR vietne.

90% no ukraiņu bēgļiem ir sievietes un bērni, jo Ukrainu ir aizliegts atstāt ukraiņu vīriešiem 18 līdz 60 gadu vecumā, kas ir pakļauti karadienestam.

Ikdienas bēgļu plūsmas pār Ukrainas robežām tagad ir ievērojami samazinājušās salīdzinājumā ar kara sākumu.

ANO lēš, ka šogad no Ukrainas bēgļu gaitās varētu doties vairāk nekā astoņi miljoni cilvēku.