Rotaļlietu muzejs Maskavas forštatē piedāvā unikālu ceļojumu laika mašīnā. FOTOREPORTĀŽA
Maskavas forštatē – bijušās šūšanas firmas “Latvija” telpās Dzērvju ielā 6 jau kopš marta darbojas Latvijā vienīgais rotaļlietu muzejs “Mūsu bērnība”, kurā var iepazīties ar vairākiem tūkstošiem rotaļlietu no pagājušā gadsimta sākuma līdz pat nesenam laikam.
Un ne tikai apskatīt, bet arī paspēlēties - gan smilšu kastē izcept smilšu kūku, gan palaist rotaļu vilcieniņu, gan izšķirstīt kādu bērnības dienu grāmatu. Kā arī iejusties saulainās padomju bērnības atmosfērā: tur, piemēram, ir tādas senaizmirstas lietas kā melnbaltais televizors, gāzētā ūdens automāts, mehāniskā rakstāmmašīna, superdeficītās “Laimas” košļenes, veļasmašīna “Rīga”, Rēzeknes piena kombināta iebiezinātais piens un daudz kas cits.
Viss sākās ar “Elektroniku”
Tiesa gan, daudzas rotaļlietas ir aiz stikla vitrīnām, kuras nevar virināt, bet tas it nebūt netraucē doties bērnības lidojumā kā Karlsonam, kas dzīvo uz jumta (uz kāda lietussarga tur arī ir nolaidies pats Karlsons). Tas jūs aiznesīs bērnības atmiņās, piemēram, kopā ar “Straumes” jancīgo šefpavāru vai Dobeles gumijas pīlēnu. Ir arī spēļlietas no Vācijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un citām zemēm.
Spēļu muzejs pavasarī ieguvis jaunas, plašas telpas Dzērvju ielā, uz kurieni pārcēlies no šaurajām istabām Mežciemā, kur tas bija spiests sarūmēties vēl pirms pāris gadiem.
Šis ir privāts muzejs, un tā saimniece Jana Voronova ar rotaļlietu vākšanu aizrāvās pirms 13 gadiem, kad savam mazajam dēlam vēlējās iegādāties savulaik supermodernu padomjlaika gadžetu - elektronisko spēli “Elektronika”, kuru mūsdienu “tehnoloģiski krutā” paaudze salīdzinātu ar uguns iegūšanu, šķiļot vienu pret otru divus krama gabalus.
Janas nodoms nav tikai paplašināt muzeju un tajā rīkot dažādus pasākumus, bet arī ar laiku uzrakstīt grāmatu par Latvijas rotaļlietu vēsturi. Jāpiebilst, ka Latvijā šāda vēsturiska apkopojuma nemaz nav. Bet materiāla tam ir pārpārēm – ne tikai “Straumes”, Dobeles gumijas un Liepājas bērnu ratiņu ražotnes, bet arī izcilas biogrāfijas. Kaut vai slaveno “Bērnu pasaules” skatlogu autors Adrians Pabiāns, kura darba prototipi arī rodami muzejā “Mūsu bērnība”.
Šī ir īsta laika mašīna, kas ieved bērnībā, kuru atkal gribas izbaudīt. Savukārt jaunā paaudze var pārliecināties, vai toreiz tik tiešām zāle bija zaļāka un debesis zilākas, kā to stāsta vecāki un vecvecāki… Lūk, daži stāsti no brīnišķīgās bērnības pasaules:
“Elektronika” arī no Latvijas
Jana Voronova stāsta: “Pirms 13 gadiem, kad visiem teicu, ka man būs rotaļlietu muzejs, to neuztvēra nopietni.
Ideja radās, kad piedzima mans vecākais dēls. Tolaik kādā sludinājumā ieraudzīju savas bērnības dienu spēli – “Elektronika”, kas tika pārdota. Ar to gribēju atgriezties bērnībā. Nākamajā dienā no rīta piezvanīju uz norādīto numuru un tur pateica, ka spēle jau ir pārdota. Es ļoti pārdzīvoju, pat raudāju. Tad sapratu, ka man to vajag atrast. Pēc nedēļas atkal ieraudzīju citu sludinājumu par tās pārdošanu. Un tā es aizbraucu un nopirku pirmo muzeja eksponātu. Kopš tā laika arī sāku meklēt rotaļlietas, kas mani varētu atgriezt bērnībā. Meklēju visur – ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. No ceļojumiem nevarēju atbraukt mājās bez rotaļlietas.”
Interesanti, ka uz vienas no “Elektronika” spēles iepakojumiem rakstīts, ka tā ražota Latvijā. Rūpnīcas nosaukums nav minēts, vienīgi adrese – Rīgā, Jūrkalnes ielā 15/12. Tur padomju laikā atradās elektroniskās mašīnbūves rūpnīca, kas, pēc visa spriežot, bija noslepenota PSRS militārā kompleksa ražotne, kurā paralēli bruņojuma ekipējumam ražoja ar “miera laika” rotaļlietas.
“Bērnu pasaules” slavenie skatlogi
“Mums ir arī unikāli eksponāti. Kādu dienu man piezvanīja viena sieviete un teica, ka viņas mājas bēniņos, iespējams, ir slaveno “Bērnu pasaules” skatlogu meistara, konstruktora Adriana Pabiāna darbu prototipi. Aizbraucu un bēniņos tik tiešām tos atradu – sagatves slavenajām Rīgas “Bērnu pasaules” kustīgajām vitrīnām, kuras visi atceras.”
Jāatgādina, ka padomju laikā pie “Bērnu pasaules” ieejas vienmēr drūzmējās cilvēku pūlis, jo tur bija liels skatlogs, aiz kura bija skatlogu meistara Adriana Pabiāna kustīgās lelles. Daudzi bērni un viņu vecāki “Bērnu pasauli” apmeklēja tieši šīs atrakcijas dēļ. Adrians Pabiāns “Bērnu pasaulē” strādāja no 1964. līdz 1979. gadam. Pirmā viņa instalācija bija “Doktors Aikāsāp” (1963), kam sekoja “Buratīno teātris” (1967), “Cirks” (1974), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (1981) un “Dzenis kokā" (1988). Pēdējais meistara veikums bija “Aijā žūžū, lāča bērni” 1990. gadā. Mehāniskās Adriana Pabiāna reklāmas bija izvietotas arī uz jumta virs galvenās ieejas veikalā.
Slavenā lelle “Baiba”
Padomju laiku piedzīvojušie atceras slaveno Latvijas tautisko simbolu – rūpnīcas “Straume” ražoto lelli “Baiba”, bet ne visi zina, ka tai PSRS laikā bija ideoloģisks uzdevums. Iesākumā tā nemaz nebija paredzēta bērniem. Pirmās pāris simtu leļļu izgatavoja speciāli priekš Vispasaules izstādes Monreālā (Kanāda) 1967. gadā.
Tā nu ar Baibiņu propagandisti varēja lepoties, cik atvērti un jauki “nacionālā politika” tiek īstenota Padomju Savienībā. “Baiba” it nemaz nebija paredzēta bērnu rotaļu istabām. Tā bija paredzēta izstāžu hallēm aiz stiklotām vitrīnām. Vēlāk gan jau tās tika iedotas rokās arī padomju Latvijas bērniem.
Viena no šīm pirmajām “Baibiņām” atceļojusi arī līdz muzejam “Mūsu bērnība”. Savulaik to Amerikā nopirkusi kāda ukrainiete, kura pēcāk to pārsūtīja savai mammai uz Ukrainu, bet pērn no Ukrainas tā atceļoja atpakaļ uz savu dzimteni.
Rotaļu vilciens
Tāpat kā padomju laikā, arī tagad muzeja apmeklētāju viena no iemīļotākajām lietām ir pagājušā gadsimta vidū Vācijā ražotais bērnu dzelzceļš. Padomju laikā šādi dzelzceļi neatradās vis dzīvokļos, bet gan kā prestiži eksponāti pionieru pilīs vai bērnu kinoteātros. Tad nu puikas un meitenes tikai pa gabalu varēja vērot, kā pa rotaļu sliedēm traucas rotaļu vilciens.
Nu šie bērni jau izauguši un, ieraugot savu kādreizējo sapņu vilcienu, steidz to darbināt uz nebēdu. Muzeja “Mūsu bērnība” vadītāja teic, ka šī ir viena no iemīļotākajām apmeklētāju nodarbēm.
Dobeles gumijas rotaļlietas
Pašreizējie vecāki un vecvecāki atminas, ar kādu prieku savulaik vannojās vai gāja peldēties kopā ar 1966. gadā dibinātajā rūpnīcā “Dobele” ražotajām gumijas rotaļlietām. To neaizmirstamo gumijas smaržu joprojām var sajust, atverot muzeja “Mūsu bērnība” stikla vitrīnas. Kā saka, bērnības smarža neizgaist! Muzeja vadītāja teic, ka šīs rotaļlietas joprojām vēl var sastapt vienā otrā bērnu ārsta kabinetā poliklīnikās, kas savu dislokācijas vietu nav mainījušas vairākas desmitgades.
Jana Voronova lepojas, ka vienu šādu Dobeles rotaļlietu savulaik sešu gadu vecumā smilšu kastē atradis arī viens no viņas diviem dēliem.
Rūpnīcas “Straume” rotaļlietas
Visslavenākās aizgājušo gadu Latvijas rotaļlietas ražoja Rīgas rūpnīca “Straume” – šefpavārs, dakteris Aikāsāp, staigājošās lelles, “Lunņiks” jeb Mēnesgājējs, kas darbojās uz baterijām... Rīgā vēl esot pāris bodes kurās var nopirkt vecā parauga baterijas un muzejā tās var iedarbināt arī “Straumes” spēļlietas.
Liepājas leļļu ratiņi
Mūsu mammas un vecmāmiņas atceras, ka savulaik viņas savas lelles vizināja ar Liepājā ražotajiem leļļu ratiem. “Vēju pilsētā” ražoja ne tikai ratus cilvēkbērniem, bet arī viņu lellēm.
Tūkstošu tūkstošiem rotaļlietu
Muzeja “Mūsu bērnība” vitrīnās ir izliktas simtu simtiem rotaļlietu, bet tikpat daudz, ja ne vairāk, ir vēl sapakotas kastēs, no kurām tās drīz “līdīs” ārā, jo muzejs nodomājis paplašināsies, tiks iekārotas vēl vairākas zāles. Muzeja vadītāja pat īsti nezina, cik eksponātu ir krājumā. Un katru dienu to skaits paliek aizvien lielāks. Ne tikai pati Jana Voronova meklē “bērnības garšu”, bet to piedāvā arī muzeja apmeklētāji, kuri viesos nāk ar savām “atmiņām”, kuras dāvina muzejam.
