Ko tagad dara pašmāju slavenie un varenie, kas pirms astoņiem gadiem piedalījās Krievijas dienas svinībās

2014. gada 12. jūnijā Krievijas vēstniecība Latvijā rīkoja Krievijas dienas svinības. Vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs savā rezidencē Jūrmalā uzņēma vairāk nekā 100 viesu - starp tiem bija Latvijas kultūras darbinieki, politiķi un uzņēmēji.

Toreiz Krievijas vēstnieks pasākuma sākumā vispirms palaidis gaisā miera balodi (cik ironiski!), galdā tika liktas visdažādākās delikateses – bija gan pankūkas ar ikriem, gan store un citi izsmalcināti gardumi. Tas notika vien trīs mēnešus pēc Krimas aneksijas, kad “zaļie cilvēciņi” maskētā Krievijas Bruņoto spēku iebrukumā okupēja un Krievijai pievienoja Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Tas notika mēnesi pēc tam, kad Krievijas atbalstīti separātisti iebruka Doņeckas un Luhanskas apgabalos un tika organizēti referendumi par to atdalīšanos no Ukrainas. Un tas nebija šķērslis Latvijā zināmiem cilvēkiem pieņemt ielūgumu uz Krievijas dienas svinībām. Vai viņi toreiz Krievijas vēstniekam izteica nosodījumu par Krimas aneksiju?

Ločmele dzied "Deņ pobedi!"

Pašreizējā 13. Saeimas deputāte, partijas "Saskaņa" priekšsēdētāja vietniece Regīna Ločmele ar tēvu Jāni Ločmeli – bijušo PSRS kara flotes kontradmirāli un ilggadēju "Saskaņas" biedru, kurš 2020. gadā pameta partiju (vīlies tās darbībā) un pievienojies "Gods kalpot Rīgai", taču Rīgas Domē ievēlēts netika.

2014. gadā "Saskaņa" bija vienīgā partija Latvijas Saeimā, kas neatbalstīja kopējo deklarāciju par Krievijas agresiju nosodīšanu. Bet pēc šogad notikušā Krievijas iebrukuma Regīna Ločmele gan pauda striktu viedokli, nosodot karu Ukrainā, kā arī aicināja brīvprātīgos pievienoties darbam Ukrainas bēgļu koordinācijas centros. Tiesa gan, nesen politiķe publiski izteicās, ka pie daudzskaitlīgās 5. kolonnas Latvijā un lielā Krievijas agresijas atbalstītāju skaita "Saskaņa" nav vainojama. Un raidījumā "Kārtības rullis" pārmeta Nacionālās apvienības politiķiem, ka tie 16. martā devušies tradicionālajā leģionāru piemiņas gājienā uz Brīvības pieminekli, nevis pieminējuši cīnītājus dievnamos un leģionāru kapsētā Lestenē.

Un kā piemēru viņa minēja savu rīcību, apgalvojot, ka ik gadu 9. maijā nevis dodas pie Uzvaras pieminekļa, bet gan brauc uz Kurzemes pusi, kur brāļu kapos piemin Otrajā pasaules karā kritušos padomju karavīrus. Tiesa gan, te nu Regīnai Ločmelei mazliet piemirsās pateikt visu patiesību, jo internetā joprojām pieejams video, kur lieliski redzams, kā viņa 2021. gada 9. maijā pie tā dēvētā pieminekļa Padomju Latvijas atbrīvotājiem dziedāja episko "Deņ pobedi" ("Uzvaras diena").

Šķēle un Lībane pazuduši no sabiedriskās dzīves

2014. gadā viņi sen jau bija projām no politikas – taču tas bijušajam premjeram Andrim Šķēlem un viņa kundzei, kādreizējai frakcijas "Latvijas ceļš" priekšsēdētājai Kristiānai Lībanei, nebija šķērslis, lai tiktu uzaicināti uz dzīrēm Krievijas dienā.

Vai nu pateicībā par premjerēšanas laikos panāktajiem starpvalstu sakariem, vai arī draudzību ar vēstnieku veicināja biznesa intereses, bet šī bija viena no retajām reizēm, kad Šķēļu pāris izgāja sabiedrībā. Pēc tam Šķēle un Lībane, kas tagad visu savu enerģiju velta nevis politikai, bet uzņēmējdarbībai (vēl pērn Kristiāna Lībane-Šķēle bija vadošā no Latvijas sievietēm starp patiesā labuma guvējām uzņēmumos – viņa bija patiesā labuma guvēja 42 uzņēmumos!), publiskos pasākumos bija redzami vien pāris reižu, piemēram, Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienas svinībās vai opermūzikas zvaigžņu koncertos.

Laima Losandželosā

Dziedātāja Laima Vaikule vislielāko popularitāti guvusi Krievijā, tāpēc viņa ik gadu bija uzlūgta uz Krievijas dienas svinībām.

Tagad Laima atrodas ASV un asarām acīs pārdzīvo par karu Ukrainā. Nesen viņa sociālajos tīklos publiskoja Losandželosā ierakstītu video. “Šodien zvanīju savam muzikantam, kurš atrodas Kijevā. Tumšā telpā, bumbu patvertnē, ar viņu kopā bija bērni. Es piedāvāju jebkāda veida palīdzību, tikai pasaki, ko varu izdarīt, un es to izdarīšu. Viņš man atbildēja: “Laima, vienkārši smaidiet. Lai tas paliek manā atmiņā.” Nē karam! Nē nāvēm! Apstājieties, es jūs lūdzu!” asarām acīs lūdza Laima Vaikule.

Gerčikovs bez "Dzintara"

Tad vēl šis augumā nelielais vīrietis bija liels un varens – viņš vēl bija akciju sabiedrības "Dzintars" valdes priekšsēdētājs.

Taču Iļjas Gerčikova nespēja (nevēlēšanās) iet līdzi laikam un modernizēt ražošanu un mārketingu darīja savu – 2019. gadā "Dzintars" bankrotēja, bet joprojām notiek tiesvedība starp Gerčikovu un uzņēmuma maksātnespējas administratoru par preču zīmes "Dzintars" piederību. Tiesa atzina par nelikumīgu "Dzintara" bijušā valdes priekšsēdētāja Gerčikova preču zīmju pārreģistrēšanu bez atlīdzības uz sev piederošu citu juridisku personu laikā, kad "Dzintaram" bija noteikts tiesiskās aizsardzības process, bet Gerčikovs šā gada sākumā šo lēmumu pārsūdzēja augstākās instancēs.

Lembergs aicināja draudzēties ar Krieviju

Cik sirsnīgs smaids! Un kāds gan brīnums, jo ne toreiz, ne arī tagad Aivaru Lembergu, šķiet, diži nesatrauc Krievijas rīcība Ukrainā – savos viedokļos par šo tēmu viņš laipojis un laipo pēc situācijas.

Arī par Krimas aneksiju viņa viedoklis bija, maigi sakot, visai savdabīgs, ar mājieniem liekot saprast, ka tas noticis Krimas iedzīvotāju interesēs, turklāt mēnesi pēc Krimas okupācijas Lembergs pat izteicās, ka iespējamā NATO militārās klātienes palielināšana Latvijā būtu uztverama par okupāciju un pielīdzināma padomju karaspēka ievešanai Latvijā 1940. gadā. Arī tagad, uzreiz kā iznācis no cietuma, Lembergs pamanījās ļoti saudzējuši izteikties par Krievijas uzsākto iebrukumu Ukrainā, dodot mājienus, ka asiņaino karu nav apstādinājuši Rietumi, jo atteikušies no pārrunām ar Krieviju. Tagad gan Lembergs runā daudz tiešāk, sakot, ka ir kategoriski pret Krievijas invāziju Ukrainā.

Čempiona rokasspiediens

Oļega Znaroka klātbūtne Krievijas dienā bija gaužām saprotama – viņš taču toreiz pirms mēneša Krievijai bija sarūpējis zeltu pasaules čempionātā hokejā.

Togad pēc Krievijas izlases izgāšanās olimpiādē Sočos amatu zaudēja tās treneris Zinetula Biļaļetdinovs, un viņa vietā stājās Oļegs Znaroks. Stājās veiksmīgi, par ko arī saņēma sirsnīgu pateicību no Krievijas vēstnieka Latvijā. Znaroks pie Krievijas ledus hokeja izlases stūres bija vēl trīs gadus, un 2018. gadā viņa vadībā Krievijas komanda, spēlējot zem karoga "Olimpiskie sportisti no Krievijas", uzvarēja Phjončhanas olimpiskajās spēlēs.

Ščerbatihs ar rozēm

Svarcēlājs Viktors Ščerbatihs jau divus gadus kā bija beidzis sportista karjeru, un tovasar saņēma ielūgumu uz Krievijas dienas svinībām.

Vēstniekam Viktors pasniedza klēpi sarkanu rožu. Bet tagad, astoņus gadus vēlāk, izcilais sportists atkal kaļ savu politisko karjeru. Ne kā iepriekš ZZS partijas paspārnē, tagad pieslējies Šlesera kompānijai "Latvija pirmajā vietā".

Ždanoka plosās joprojām

2014. gada marta sākumā Tatjana Ždanoka piedalījās Krievijas organizācijas "Sutj vremeņi", kas vēlas atjaunot bijušo PSRS, ārkārtas kongresā.

Bet mēnesi pirms Ždanoka Jūrmalā atrādījās Krievijas vēstniekam, Latvijas Ukraiņu kongress bija vērsies pie tieslietu ministres Baibas Brokas, prasot aizliegt Ždanokas vadīto politisko organizāciju "Latvijas Krievu savienība", norādot, ka Ždanoka Krievijas teritorijā piedalās organizācijas darbībā, kura vērsta uz PSRS atjaunošanu un kura atbalsta Krievijas bruņoto agresiju Ukrainas Republikā, kā arī Krimas nelikumīgo okupāciju un aneksiju.

Vai tas ko deva? "Latvijas Krievu savienība" joprojām darbojas, Tatjana Ždanoka joprojām iestājas par PSRS atjaunošanu, turklāt Ždanoka nupat bija viena no tiem dažiem Eiroparlamenta deputātiem, kas neatbalstīja EP rezolūciju pret Krievijas agresiju Ukrainā.

Un, lūk, arī spiegs!

Kas to pirms astoņiem gadiem būtu domājis, ka Saeimas deputāts, bijušais Latvijas iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons nonāks aiz restēm par... jā, jā, spiegošanu Krievijas labā!

Izrādījās, ka Ādamsons vairākkārt kādam bijušajam VDK darbiniekam ziņojis par savas partijas "Saskaņa" biedriem un Krišjāņa Kariņa valdības veidošanas aizkulisēm. Ādamsonu aizdomās par spiegošanu aizturēja 2021. gada vasarā, bet šā gada janvārī viņš no cietuma tika atbrīvots par 30 000 eiro drošības naudu.

Arhibīskaps sadarbojas ar čekistu

Šķiet, nav noslēpums, kāda ir Krievijas Pareizticīgās baznīcas nostāja par šobrīd Ukrainā notiekošo – baznīcas galva patriarhs Kirils personīgi paudis atbalstu šim Putina un Krievijas radītajam ārprātam.

Bet ko Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pirms astoņiem gadiem, kad Krievija jau bija anektējusi Krimu, darīja Krievijas dienā? Varbūt atbildi var atrast nesenajā Latvijas Radio raidījuma "Atvērtie faili" pētījumā "Kas lobē "Gazprom" intereses Latvijā?".

Zināms, ka Putins karu finansē no naftas un gāzes tirdzniecības ieņēmumiem, bet "Atvērtie faili" pētīja, kurš tad licis vislielākos šķēršļus tam, lai Latvija kļūtu neatkarīga no Krievijas gāzes. Kā viens no šiem lobijiem minēts "Itera Latvija" vadītājs Juris Savickis, bijušas VDK darbinieks. Un šajā pētījumā pieminēta kāda interesanta epizode. Proti, kad karš Ukrainā jau bija sācies, kādas organizācijas darbiniekus Rīgā pārsteidza Zbigņeva Stankeviča un Jura Savicka vizīte. Abi stādījās priekšā kā Svētā Meinarda mantojuma fonda pārstāvji un lūdza ziedojumus grāmatas tulkošanai. Vaicāts par savu sadarbību ar "Gazprom" saistīto Savicki, arhibīskaps Stankevičs pētījuma autoriem atklāja, ka Savickis atbalstot baznīcas celtniecību Ikšķilē: “Redziet, viņš jau ne tikai katoļu baznīcu atbalsta, viņš atbalsta Zinātņu akadēmiju, viņš atbalsta sportu, viņš atbalsta kultūru. Viņam ir milzīgs spektrs ar atbalstītajiem projektiem. Mēs esam tikai vieni no. Un tagad tiem kliedzējiem, kas kliedz, ka viņš ir tas sliktais, es gribu pajautāt, bet ko jūs esat izdarījuši Latvijas labā? [..] Tā uzreiz pateikt, ka visi, kas ir tirgojušies ar Krieviju, ir melnās krāsās ar ragiem un asti! Nu, tas nav tik vienkārši.”

Šlesera kurss – tikai uz Krieviju!

2013. gada decembrī Ainārs Šlesers mēģināja atgriezties politikā, iestājoties partijā "Vienoti Latvijai", taču 12. Saeimas vēlēšanās tā ieguva tikai 1,18 % vēlētāju balsu.

Tagad pēc astoņu gadu klusēšanas viņš atgriezies uz politiskās skatuves ar jaunu projektu "Latvija – pirmajā vietā!". Un kāds ir Šlesera galvenais politiskais jājamzirdziņš? Pirms gada tā bija cīņa pret epidemioloģiskajiem ierobežojumiem, bet šoziem – pat tad, kad Krievija jau sāka savilkt savu armiju pie Ukrainas robežām, – Šlesers ar putām uz lūpām joprojām kliedza savu desmit gadus iecienīto pantiņu, ka jāveicina ekonomiskā sadarbība ar Krieviju.

Šlesers vēl nedēļu pirms Krievijas iebrukuma pārliecinoši sauca, ka kara nebūs, bet Latvijas “režīms” ar saukli “latvieti, nepadodies, krievi nāk!” novēršot uzmanību no aktuālām problēmām un valdību vadot idioti, jo sankcijas pret kaimiņvalsti tikai nākšot par sliktu Latvijai. Sākoties karam, Šlesers Putina rīcību nenosodīja, bet gan brīdināja, ja “ASV prezidents, Francijas prezidents un Lielbritānijas premjers nespēs apsēsties pie sarunu galda ar Krieviju, mēs varam nonākt pie 3. pasaules kara”.