Divu igauņu sieviešu stāsti, kuras pašas izauga bez mammām, ievad mūs bērnu baiļu, spītības un izmisuma pasaulē. Taču pat tur galu galā uzvar mīlestība un laipnība.

"Es nolēmu, ka, ja man piedzims meita, es viņu nosaukšu par Li, savai mammai par godu," saka Age Vene, kura nolēma, ka tādējādi viņa uztur neredzamu saikni ar māti un saglabā viņas piemiņu. Šobrīd Agei ir trīs bērni.

Kādreiz piemiņai par māti Agei bija zelta auskari, taču tos nozaga bērnunamā; bet kāzu gredzenu, kuru tēvs vēlējās nodot meitai, viens no radiniekiem atdeva pagrīdes alkoholisko dzērienu tirgotājam. Tā nu palikušas tikai dažas fotogrāfijas, uz kurām ir redzams, ka māte un meita ir līdzīgas kā divas ūdens lāses.

Age bija gaidīts un mīlēts bērns. Viņas māte strādāja lina fabrikā. Saskaņā ar meitas teikto, Lī bija ļoti laipna un maiga: atgriežoties no veikala, viņa bez grūtībām varēja pacienāt kaimiņu bērnus ar konfektēm. Viņa mīlēja dalīties – tieši tāpat kā viņas meita. Bet tēvs mīlēja mežu un... degvīnu.

Age bija mammas meita, bet viņas bērnības atmiņas par māti ir vājas: mamma reizēm bija mājās, reizēm atkal slimnīcā. Reiz atgriezās, reiz atkal aizbrauca: "Kad mamma bija stāvoklī ar manu brāli, viņa uzzināja, ka viņai ir leikēmija."

Agei ir atmiņas par Tartu slimnīcu, milzīgām šļircēm un pēdējo mammas lūgumu: "Atnes manu iecienīto pidžamu, es drīz atgriezīšos mājās." Šķiet, ka šos vārdus mamma izteica dienu pirms nāves.

Tajā karstajā vasaras dienā tēvs bērniem pateica, ka viņu mamma tagad ir debesīs, bet sešgadīgā meitene jau visu bija sapratusi: mammas vairs nav. Protams, Agei gribējās uzzināt vairāk, bet... "Es nevarēju par to runāt ar tēvu. Sākumā nesanāca, bet pēc tam vairs nevēlējos. Es zinu, ka tas visiem ir ļoti sāpīgi."

Pēc mātes nāves maziem Agei uz pleciem gulēja pārāk smaga nasta. Viņi pārcēlās pie vecmāmiņas un vectēva, bet tēvs dzēra aizvien vairāk.

Age atceras bērnudārza svētku pasākumus, uz kuriem tēvs ieradās ar velosipēdu, bet bija tik piedzēries, ka reizēm viņu pat neielaida zālē. "Man bija kauns," viņa atzīst.

Tagad viņa saprot: tēvs vienkārši netika galā. Viņš gribēja, bet nevarēja. Kad viņš aizgāja dzert, Age un vēl bērns meklēja viņu pa bāriem. Viņai nācās pārāk ātri pieaugt.

Agi pieskatīja vecmāmiņa, kad viņa nomira, meitene agri iemācījās būvēt sev apkārt sienas, lai pasargātu sevi no pasaules, kas nepārtraukti atņēma viņai tuvos cilvēkus.

Tēvs uz kādu laiku spēja savākties, taču ar to bija par maz, lai uzvarētu atkarību. Dzešana turpinājās. Bērni nebija izsalkuši vai neaprūpēti, bet viņi redzēja pārāk daudz. Protams, tas ciemā nepalika nepamanīts.

Tad pie viņu mājas sliekšņa parādījās sveša sieviete no sociālās dienesta. "Savāciet mantas!" pavēlēja viņa Agei un viņas jaunākajam brālim Haridim. Bija brīnišķīga vasaras diena, līdz mācību gada sākumam palikušas tikai dažas nedēļas, un tas, kas notika, šķita kā slikts sapnis. "Aizejiet atvadīties no tēva."
Kur mūs ved? Bailīgajiem bērniem nebija ne jausmas, kas viņus gaida. Tēvs tikai klusējot viņus apskāva. "Viņš vienmēr bija labs, bet izvēlējās pudeli, nevis mūs," atzīst Age.

Viņus ar brāli aizveda uz bērnunamu. "Ēka bija milzīga, virtuvē bija remonts, apakšstāvā sporta zālē. Apkārt skraidīja bērni. Un visi uz mums skatījās," apraksta Age. Asaras viņa neatceras.

Age atceras, kā viņas jaunākais brālis, kurš tikai sāka iet pirmajā klasē, iekļuva avārijā: audzinātāja, kas sēdēja pie stūres, ietriecās kokā parka alejā. Pārsteigums bija pārāk spēcīgs: zēns, kurš vēl nesen prata lasīt un skaitīt, noslēdzās sevī, un viss, ko viņš bija iemācījies, šķita, it kā būtu izdzēsts no atmiņas.

Agei bija skaidrs, ka viņai būs jāpavada laiks bērnunamā, bet pierast pie tā bija ļoti grūti. Ēka bija kalnā, un no tās milzīgajiem logiem visa apkārtne bija redzama kā uz delnas: "Es gaidīju tēvu pie loga. Domāju, viņš atnāks un paņems mani prom no šejienes."

Tēvs patiešām atnāca. Un bija piedzēries. Viņiem neļāva satikties: "Ja kāds man teica, ka mans tēvs ir alkoholiķis, es ļoti dusmojos."

Dzīve ātri sāka iet lejup. Labi mācījusies meitene pameta skolu un sāka pazust ielās: "Mēs dzērām degvīnu tieši dienas vidū. Es nakšņoju pamestās ēkās, no manis smirdēja pēc alkohola."

Apkārt Agei, it kā ēna, pulcējās kompānija, kas zaga: "Patiesībā mēs nebijām slikti bērni. Mēs bijām bērni, kuri lūdza palīdzību."

Katram no viņiem kaut kas pietrūka, katram bija kāds, kuru vairs nebija blakus: "Mēs bijām vientuļi un salauzti. Mēs tiecāmies viens pie otra, jo šajā kompānijā atradām to, ko mums tik ļoti pietrūka."

Glābiņš – mīlestībā

Age saprata, ka šāda dzīve viņu iznīcinās, un izmisīgi vēlējās izkļūt no šī apburtā loka. Viņas glābiņš bija mīlestība. Viņai patika simpātisks jauns vīrietis, gandrīz desmit gadus vecāks par viņu.

Age pabeidza pamatskolu. Viņas vārdiem sakot, vīrs viņu izglāba: "Mēs kopā esam vairāk nekā 20 gadus." Grūtais liktenis iemācījis Agei līdzjūtību un sapratni: "Es gribu atdot parādu. Mācos medicīnā." Viņa nekad nav meklējusi aizstājēju mātei vai tēvam, bet vienkārši meklēja cilvēku, kurš viņu cienītu un mīlētu.
"Tas ir milzīgs laimes brīdis, ka man ir tādi bērni un tāds dzīves ceļabiedrs!"

Viņa mācījās būt māte bez piemēra: "Es klausos savos bērnos. Un vienmēr izskaidroju, kāpēc lūdzu kaut ko darīt."

Age tic, ka mamma joprojām viņu sargā. "Es viņai pateicos. Māte un tēvs ir tie, kam ir jābūt atbalstam, aizsardzībai, skolotājiem, tiem, kuriem var uzticēties. Mēs tomēr mīlam savus vecākus, lai kādi viņi būtu."

"Es gribu dot meitai to, kas man pašai bērnībā tik ļoti pietrūka," saka Reita.
"Māte man bija svešs cilvēks." Viņas vārdi neskan ne bezjūtīgi, ne izaicinoši. Tajos nav ne spītības, ne liekulības. Reitai nācās pārdzīvot daudz. Sieviete, kuru acis burtiski mirdz no laimes, bērnībā lējusi daudz asaru. Bet tagad viņas dvēselē nav ne skumju, ne sāpes, ne pat bēdas.

Meitiņa Linda piepilda viņas dienas ar gaismu un prieku. Šajā gadā Reita pirmo reizi svinēja Mātes dienu kā māte.

Reitai bija apmēram pusotrs gads, kad viņu paņēma no mātes. Cik ilgi viņa dzīvoja ar tēvu, viņa nezina: "Es neko neatceros no dzīves mājās. Un, patiesībā, es to nevēlos."

Vecāki bija alkoholiķi. Brāļi un māsas stāstīja par nolaidību, vienaldzību un brutalitāti: "Es visu to redzēju bērnībā, bet... Apziņa it kā izdzēsa šīs sāpīgās atmiņas."

Ģimenē bija septiņi bērni: četri brāļi un trīs māsas, gandrīz visi – vienaudži. Formāli Vīve bija daudzbērnu māte, bet nevienam no viņiem viņa nekad nebija īsta māte.

Kad viņai atņēma vecāku tiesības, bērnus izkaisīja pa dažādām vietām. Vecākā māsa dzīvoja pie vecmāmiņas, vecākie brāļi mācījās internātskolā un nedēļas nogalē brauca pie radiniekiem no tēva puses, vidējā māsa dzīvoja bērnunamā. Un tad parādījās Mare.

Jaunā māte

Saskaņā ar Reitas teikto, viņa bija kluss, kautrīgs bērns, ne tāds kā viņas jaunākais brālis, īsts nemiernieks, bet kaut kādā veidā viņa uzreiz ielēca Marei klēpī un izkliedza, ka dosies mājās. "Šī diena kļuva par manu otro dzimšanas dienu!" viņa tagad apraksta šo brīdi.

Bērnu ciemats bija iekārtots tā, ka katrā mājiņā dzīvoja "ģimene", kas sastāvēja no nelaimē nonākušiem bērniem un audzinātājas, kuru visi sauca par mammu.

Mare bija vietēja un vēlējās, lai ar viņu augtu bērni no viņas dzimtajām vietām. Viņu "ģimenē" bija trīs meitenes un četri zēni. "Tas, ka mēs visi varējām būt kopā, bija milzīgs laimes brīdis," norāda Reita.

Bērnību ciematā viņa atceras kā gaišu un priecīgu laiku. Visi bērni auga un spēlējās kopā, Reita mīlēja šūpoties uz šūpolēm, braukt ekskursijās un vienkārši klīst pa mežu.

Viņa joprojām spilgti atceras savu piekto dzimšanas dienu: "Mēs sēdējām pie svētku galda, logs bija atvērts. Un tad mani iekoda bite. Kur - neatceros, bet kā sāpēja! Tāds spilgts, dzīvotspējīgs atmiņas moments."

Tajā dienā viņai uzdāvināja fotogrāfiju, kuru atveda viens no ciemata pārstāvjiem, viesis no Dānijas: "Tā bija spilgta bilde ar ainu no skandināvu mitoloģijas. Neticami skaista." Tā daudzus gadus karājās gaiteņos, un, kad Reita pameta ciematu, Mare viņai uzdāvināja šo bildi kā atmiņu. "Un vēl man bija īsts dārgums - zila sega ar kaķēniem. Atceros, kā mamma mani aptina tajā un cieši apskāva," atceras Reita.

Kad Reitai palika desmit gadi, viņa pirmo reizi satika savu bioloģisko māti. Mare vēlējās, lai bērni zinātu savas saknes, un aicināja uz koncertu, lai viņa varētu noklausīties viņas bērnu uzstāšanos.

"Mēs sveicinājāmies, apskāvāmies. Viņa bija tik līdzīga vecmāmiņai – blondīne, ļoti tievs cilvēks. Pavisam sīka sieviete," atceras Reita.

Pāris gadus vēlāk bioloģiskā māte aicināja viņus viesos. "Kā mums viņu saukt?" jautāja jaunākie bērni vecākajiem. "Sauciet viņu par mammu," atbildēja tad Mare. Reitai tas šķita ļoti nepierasti.

"Viņa bija ļoti mīļa un laipna. Viņas mājās bija ļoti tīri, un viņa pati izskatījās labi kopta," apraksta Reita.

Pēdējo reizi viņi satikās 2005. gadā. Reita labi atceras to saulaino dienu. Bērni tikko bija atgriezušies savā mājiņā ciematā, kad Mare viņus aicināja uz virtuvi, apsēdināja pie lielā galda un klusi teica: "Jūsu īstā māte ir mirusi."

"Es apmulsu. Mēs ar brāli paskatījāmies viens uz otru un… sākām raudāt. Dīvaina sajūta... Mēs taču viņu gandrīz nepazīstam. Un tajā pašā laikā mēs tik ļoti mīlējām un cienījām Mari, mūsu īsto mammu," atceras Reita.

Viņa neatceras, ka būtu raudājusi bēru laikā: "Priesteris runāja par piedošanu. Es skatījos uz māti un domāju, ka pat nezinu, par ko man viņai piedot..."

Saskaņā ar Reitas vārdiem, viņa zināja, ka mirusī 41 gada vecumā Vīve cieta no alkoholisma: "Viņas dzīve noritēja ciklos – dzeršana mijās ar skaidrības periodiem. Tad viņa strādāja kā apkopēja, un viņu slavēja par centību un čaklumu."

Vīve bija arī meistare: viņa adīja mežģīņu zeķes. "Droši vien šo mīlestību uz adīšanu mēs ar māsu esam mantojušas no viņas," pārdomāti saka Reita.

Bērnības atbalss

Atkārtojošies ģimenes scenāriji nav apgājuši arī viņu. Grūtos brīžos Reita glābās sportā. Tuvinieku atkarības viņu biedēja un nodarīja asas sāpes, bet vecāku kļūdas atbalsojās viņu bērnu dzīvēs.

Lai gan Reita par savu bioloģisko māti nedomā katru dienu, pagātne tomēr viņu piemeklē. Viņa pārāk agri iemācījās, ka paļauties var tikai uz sevi.

"Māte no mums atteicās, un kopš tā laika manī dzīvo bailes, ka tie, kurus es mīlēšu, arī aizies," atzīst sieviete. Pēc viņas teiktā, šīs bailes neizzūd. Tas, kas citiem ir vienkārši dzīves daļa, viņai ir neārstējama brūce. Dziļi iekšā sajūta par pamestību liek viņai atkal un atkal meklēt pierādījumus tam, ka viņa ir pelnījusi mīlestību.

"Es esmu pateicīga viņai par to, ka viņa mani laidusi pasaulē. Pateicoties viņai, es dzīvoju laimīgu dzīvi," saka Reita par savu bioloģisko māti Vīvi, bet par mammu viņa tomēr uzskata Mari.

"Mare dāvāja savu mīlestību pilnīgi svešiem bērniem. Viņa patiešām ir cilvēks ar lielo burtu. Kad bērnībā mēs strīdējāmies, visvairāk sāpēja redzēt, kā māte raud," atceras audzēkne.

Atskatoties atpakaļ, Reita brīnās, cik daudz varēja dot viens cilvēks. Mares rūpes bija jūtamas visā: tīrā apģērbā, ēdienā uz galda: "Viņai bija septiņi salauzti, ievainoti bērni, un viņa pieņēma lēmumu viņus audzināt. Mēs kļuvām par visu viņas dzīvi."

Reita zina, ka Mare vienmēr ir blakus, bet tajā pašā laikā viņa saprot, ka jāspēj tikt galā ar visu pašai. Viņa cenšas nepārslogot mammu ar savām problēmām, taču Mares padomos vienmēr ir tik daudz siltuma un gudrības.

"Es gribu būt kā Mare – lai bērns gan mīl, gan ciena, gan klausās," sapņaini izsaka viņa. Viņa arī apbrīno sava dzīvesbiedra māti, kura ar savu labestību un atklātību spēj atkausēt sirdis. Reēt atzīst, ka vēlētos spēt dzīvot tāpat.

Pušķis mammai

Reita vēlas dot savai meitai Lindai daudz mīlestības: "Varbūt es viņu pārāk aizsargāju. Es vēlos, lai viņai būtu tas, kas man pašai pietrūka bērnībā: drošības sajūta, tuvība, labestība, mammas klātbūtne."

Nesen Reita brauca pie savas vecmāmiņas. Sarunā atcerējās savu māti – viņai būtu palikuši 62 gadi. "Vecmāmiņai bija visgrūtāk. Viņas meitas dzīve gāja lejā, bet mūs, bērnus, nosūtīja dzīvot prom. Vecmāmiņa jau bija vecāka, veselība bija vājinājusies. Es redzu, ka viņa vēl joprojām jūtas vainīga, bet viņa nav vainīga pie tā, kas notika," saka Reita.

Ar Lindiņas parādīšanos ģimenē šķiet, ka loks ir noslēdzies. Vecmāmiņa vēlas būt blakus, kamēr vēl ir spēks. "Viņa ir brīnišķīgs, ļoti tuvs cilvēks man. Viņa nekad mūs neatstāja: vienmēr atcerējās dzimšanas dienas, sūtīja apsveikumus, palīdzēja pieskatīt brāļus un māsas," atceras Reita.

Mātes dienā Reita noteikti brauc pie tās, kuru sauc par māti – pie Mares, kura joprojām dzīvo bērnu ciematā, audzinot četrus pusaudžus. Drīz būs Mares dzimšanas diena, un tādos svarīgos notikumos audzēkne nemainīgi atved viņai dāvanu – pušķi.

"Es neienīstu savu bioloģisko māti. Man viņas ir žēl. Bet māte ir tā, kura paliek ar tevi uz visiem laikiem," filozofiski saka Reita.

Kā bērnība veido pieaugušā uzvedības modeļus?

Saskaņā ar bērnu psihiatra un Tallinas Bērnu slimnīcas garīgās veselības centra dibinātājas Annas Kleīnbergas teikto, drošības sajūta bērnībā tiek veidota, pamatojoties uz agrīnu pieķeršanos. Ja šī pieķeršanās ir nestabila, tas var ietekmēt cilvēka spēju saprast un kontrolēt savas jūtas.

Cilvēkam, kas ir izaudzis nedrošā vidē, var būt jūtama pamestības sajūta, pārliecība, ka mīlestību ir jāizpelnās, grūtības ar uzticēšanos un bailes no tuvības.

Kleīnberga uzsver, ka uzvedības modeļi tiek veidoti, balstoties uz pieredzi, ko bērns iegūst attiecībās, un šī pieredze tiek pārnesta uz pieaugušo dzīvi, pat ja cilvēks to nevēlas.

Meklējot mīlestību un tuvību, nervu sistēma izvēlas pazīstamu pieredzi, nevis obligāti drošu. Agrīna pieredze paliek iesprostota ķermenī un apziņā, tādēļ bailes un nedrošība var saglabāties ļoti ilgi. Tā ģimenēs tiek nodotas ne tikai vērtības, bet arī bailes un neizdzīvota pieredze.

Mainīt šos modeļus ir iespējams, taču tas prasa apziņu, spēju pamanīt savas jūtas un apzinātu izvēli veidot drošas attiecības. Palīdz arī pašizglītība, apzināta vecāku audzināšana un terapija.

Labi vecāki, saskaņā ar Kleīnbergu, ir "pietiekami labi" vecāki: emocionāli pieejami un nodrošina stabilu kontaktu. Viņi klausās bērnā bez nosodījuma, nosaka robežas, neapvainojot un palīdz bērnam tikt galā ar savām jūtām.

Ja vecāks pieļauj kļūdu, bet atvainojas un atjauno kontaktu, bērns iemācās, ka attiecības nevar sabrukt neatgriezeniski, tās var atjaunot.