Pirms diviem mēnešiem, novembrī, apritēja 18 gadu, kopš Laura Vonda sāka strādāt Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā, un vienpadsmit no tiem viņa vadījusi Panorāmu. Laura pati šo pilngadības jubileju palaidusi garām, bet citi, redz, esot makten vērīgi un sarēķinājuši. Tad viņa brīdi padomā un atzīst, ka tik daudz gadu vienā darbavietā, īpaši ekrāna cilvēkam televīzijā, esot gana nopietns cipars. Tikai sarunu gan Laura šoreiz negribot diži nopietnu risināt. Tā arī darām – šajā reizē uz vieglākas nots.

Dzīvē 18 gadi tiek uzskatīti par plaukuma laiku.

Vairs neatceros, kā jutos dzīves 18 gados, savukārt to, kā šobrīd jūtos Ziņu dienestā, nevaru nodefinēt, man tam nav īpašu dzejisku vārdu. Bet, ja kaut kas dikti nepatiktu, neapmierinātu, droši vien šo darbu nedarītu.

Laikam no amerikāņu pieredzes nāca atziņa, ka darbavietu vēlams mainīt ik pēc pieciem gadiem.

Cita teorija teic, ka vismaz ik pēc septiņiem. Bet tu esi otrais cilvēks, kurš man atgādina par pilngadību televīzijā; nu tad varbūt jāsāk domāt par promiešanu! (Smejas.)

Strādāšanai ziņās ir viens liels labums – katra diena nāk ar saviem notikumiem, viss norit tempā. Sižetu gatavošanas process par aktualitātēm, procedūras pirms darba studijā lielos vilcienos ir nemainīgas, bet citādi darbs ir aizraujošs, līdz ar to laiks pazūd. Vismaz man tā šķiet. Bet ar ko gan lai salīdzinu, ja kopš pirmās darba dienas LTV strādāju ziņās?! Un vai tas vispār ir svarīgi? Galvenais – dzīve rit, darbs arī.

Ja nopietni – esi domājusi par brīdi, kad aiziesi no ekrāna? Ināra Makārova, pieņēmusi šo lēmumu 39 gados, teica – projām jāiet tad, kad ir visjaukāk. Labāk, lai skatītāji saka – žēl, ka viņas vairs nav kadrā, nevis – oh, kā viņa apnikusi!

Tātad es jau esmu nokavējusi! Bet pakacini, pakacini mani – man nav iebildumu! (Pasmejas.) Tomēr es par šo jautājumu izteikšos diplomātiski – man šķiet, ka ziņu vadītājiem piestāv briedums. Jo, kad savos 23 gados sāku strādāt ziņās, brīžiem šķita, ka esmu tām par jaunu, ka man trūkst pieredzes, tostarp arī – dzīves pieredzes. Kaut tāpēc, ka, arī lasot ziņas, jābūt izpratnei par to, ko stāsti, un vienlaikus neatkarīgi no tā, vai tās ir labas vai sliktas, jāievēro īstā sajūta un neitralitāte. Jo tādas ziņas, kuras kā labas uztver itin visi, kuras lasot var droši smaidīt un priecāties, nav tik bieži. Te nu ļoti palīdz pieredze un briedums.

Aktieri, neraugoties uz ilgo skatuves pieredzi, pirms izrādēm tāpat jūtot satraukumu. Tev pirms gaisā iešanas arī tāds ir?

Protams. Tiesa, ir atšķirība, kā tajā brīdī jutos pirms tiem daudzajiem gadiem (pasmaida) un kā tagad. Vienas no manām spilgtajām atmiņām – es, tikko sākusi strādāt Ziņu dienestā, tuvojoties Dienas ziņu ētera laikam, redzu, ka to vadītāja Sandra Zviedre pamazām apkopo tekstu, gatavo špikerfailu. Paskatos pulkstenī – līdz raidījumam desmit minūtes, bet viņa mierīgi sēž savā vietā redakcijas telpās un joko. “Ārprāts, kā viņa tā spēj, es jau sen būtu panikā!” tobrīd nodomāju. Paiet vēl dažas minūtes, bet Sandra joprojām vēsā mierā atbild uz kādu zvanu, piepūderējas, tad beidzot pieceļas un dodas studijā. Tobrīd tiešām nesapratu, kā tas iespējams, kādiem dzelzs nerviem jābūt; es jau pusstundu pirms ētera boksterētu tekstu, trenētos visu izrunāt pareizi! Bet ar laiku pie visa pierod. Uztrenējas arī tam, ka ziņu raidījumi, pat jau ejot gaisā, nekad nav līdz galam gatavi. Jo to laikā daudz kas var mainīties, misēties, un visiem jābūt gataviem uz to reaģēt, pielāgoties. Nervus tas, protams, prasa, bet tāds nu tas tiešais ēters ir. Lai gan sākumā, no malas skatoties, tiešām šķita – un kāds tik stresa pilnu darbu dara labprātīgi?! (Smejas.) Atzīšos, ka mazu, veselīgu stresiņu, kas uzjunda enerģiju un palīdz sakoncentrēt uzmanību, pirms ētera jūtu joprojām.

Un tad atskan režisora vārdi: “Ejam gaisā!”

Katrs režisors saka, kā viņam iegājies: “Esam gaisā!”, “Trīs, divi, viens!” vai “Motors!” Šie vārdi studijā rada īpašu gaisotni. Džingliņš jau skan, mēs ar Jāni Gesti sasmaidāmies – tūliņ esam ekrānā! Jo pēc tam tā normāli viens otram uzsmaidīt varēsim tikai Panorāmas beigās.

Varētu vilkt līdzības – lai kuro reizi esi lidostā, kāp lidmašīnā un celies gaisā, vienmēr izjūti satraukumu.

Jā, jā. Man šī sajūta patīk. Tas ir tiešā ētera īpašais šarms. Tu mīli to, ko dari un kur esi, bet brīžiem gan ļoti gribētos būt citur.

Gadījumi, kad ziņu vadītājiem, lasot tekstu, samisējies, pēc tam parasti izraisa smieklus. Varbūt tev kāds savs misēklis īpaši iegūlis atmiņā?

Tie gadījušies visādi. Arī tādi, pēc kuriem esmu jutusies tik ļoti vainīga, ka, pārbraukusi mājās, brīdi sēdēju saķertu galvu un domāju – vai tiešām rīt atkal būs jāiet uz darbu, jāsaka skatītājiem labvakar! un jāsmaida? Jo iekšējais kritiķis par ne tā pateikto ēd nost. Jautrību raisoši gadījumi, protams, arī bijuši, lai gan – cik nu jautras var būt kļūdas darbā...

Ir vienkārši, ir sarežģīti izrunājami vārdi un arī tādi – katram vadītājam savi –, kas ķeras. Es savējos atķeksēju, jau apstrādājot un gatavojot tekstu, jo zinu, ka man tie jālasa, sekojot vārda sadalījumam zilbēs, citādi aizies ne tā. Starp tiem, īpaši kopš viena gadījuma, ir arī tāds salīdzinoši vienkāršs vārds vieglatlētika. Un tā – klāt ikvakara Nakts ziņas. Jau vēls, koncentrēšanās vairs ne tā spicākā. Nonākam līdz sporta ziņām, kurās parasti jāmin daudzi svešzemju uzvārdi. Uz tiem tad arī koncentrējos, pārējais paliek fonā. Aizkadra cilvēki mudina lasīt ātrāk, jo tūlīt “beigsies fona bilde”, un es arī tekstu dragāju, bet, nonākot pie vārda vieglatlētika, pasaku – vieglaklētika. Pirmā doma, kas zibenīgi caurstrāvo – ak, jau atkal! Tad – nekas, izlabošu. Atvainojos un... atkal pasaku vieglaklētika. Tā atvainojos reizes piecas, bet pareizi pateikt nevaru. Jau iestājas iekšēja panika – cik ilgi tā atvainošos un mēģināšu? Nevar taču tā turpināt līdz raidījuma beigām! Klemme, un viss. Tāpēc šādos gadījumos dažkārt vienkārši jāturpina lasīt tālāk. Nezinu, kā uz šādām ziņu vadītāju kļūmēm raugās skatītāji, bet ceru uz sapratni. Un, lai gan kopš šī misēkļa pagājuši jau vairāki gadi, lasāmajā tekstā ieraugot savu mīļāko vārdu vieglatlētika, tam pievēršu īpašu uzmanību, saskaldu – starp viegl un atlētika ielieku domuzīmi.

Darbu ziņās sāki ar kriminālsižetiem. Tev to deleģēja darīt Ziņu dienests, vai arī tā bija pašas griba un izvēle – no tēva, kurš strādāja policijā, mantota interese par šo jomu?

Gan, gan. Vieglāk, aizraujošāk taču ir veidot stāstus par to, kas pašu interesē, līdz ar to tajā vairāk iedziļinies, ar laiku pieaug izpratne. Kopā ar policiju braucām reidos, nācās pabūt dažādu notikumu un noziegumu vietās, caur darbu redzēt daudz nelaimju un bēdu.

Reiz sarunā ar privātdetektīvi teicu, ka skolas laikā gribēju kļūt vai nu par izmeklētāju, vai žurnālisti. Un viņa atteica, ka būtībā šīs profesijas daudz neatšķiras.

Kā uz to paraugās. Bet pētnieciskā žurnālista un izmeklētāja darbā tiešām ir daudz līdzīga.

Vairāk esi tēva vai mātes meita?

Grūti pateikt. Agrāk laikam sevī vairāk saskatīju tēvu, bet, jo vecāka kļūstu, jo vairāk ieraugu abu kokteili. Mamma ir pedagoģe, strādā bērnudārzā. Joprojām audzina bērnus – savus, svešus, mazbērnus.

Tēva darbs mani, protams, interesēja īpaši. Tieši bērnībā, jaunībā. Pat tik ļoti, ka pati gribēju strādāt policijā. Tieši tāpēc aizgāju studēt komunikāciju – ar domu, ka pēc tam varētu darboties Valsts policijas preses dienestā. Bet viss iegrozījās tā, kā iegrozījās. Tomēr daļēji jau savu sapni piepildīju – gatavojot kriminālsižetus, pabiju tajā vidē.

Policista darbs nav viegls, prasa stiprus nervus. Tēvam izdevās darbu nenest mājās?

Kriminogēno situāciju noteikti neanalizējām. (Smaida.) Tomēr bija lietas, ko pārrunājām, un policists viņā sēdēja, arī neesot darbā. Kad man kā jau visiem pusaudžiem sākās ballīšu laiks – visi kaut kur gāja, brauca, palika pa nakti, un arī es gribēju traukties –, tētis vienmēr iebilda, kļuva tramīgs, piesolījās naktī atbraukt pakaļ. Es tad dusmojos, spurojos – visus laiž, arī pa nakti ļauj palikt, bet mani nē… Lai mani atvēsinātu, tētis ik pa laikam pastāstīja kādu stāstu, cik nelāgi šādas ballītes mēdz beigties, ar to liekot saprast, kāpēc viņš mani uz tām negribēja laist. Tas tiešām nostrādāja, lika ieklausīties. Tikai ne jau tik ļoti, ka vispār bez ballītēm un piedzīvojumiem iztiku.

Klausoties tevī, šķiet, ka esi diezgan emocionāla. Ir situācijas, kurās mēdz aizsvilties?

Pareizs vērojums! Un aizsvilties gadās. Kas tad atliek? Darbs ar sevi – atrotām piedurknes, un uz priekšu! (Smejas.) Gadi un pieredze arī nāk talkā, sāc saprast, par ko ir un par ko nav vērts eksplodēt. Droši vien jau to vispār nevajag pieļaut, jo postaža pēc viesuļvētras ir vēl lielāka un tai klāt nāk pašpārmetumi un sirdēsti. Tāpēc ļoti cenšos neviesuļot, bet... šad tad tomēr sanāk. Meita Helēna, kurai ir 14 gadu, pēc tam tikai nosaka: “Mēs kā tāda itāļu ģimenīte!” Jā, mēs mēdzam būt skaļi, bet miers iestājas ātri.

Pavasarī izšķīries no vīra. Par to jau gana daudz esi izteikusies, vēlreiz netirpināšu. Tikai viens jautājums – matu krāsas maiņa šādās dzīves situācijās tiešām palīdz?

Kāpēc tas visiem šķiet tik svarīgi? (Šķiet, izdzirdot šādu jautājumu, tālu nav mirklis, kad Laura varētu aizsvilties, bet viņa momentā to apslāpē.) Manā gadījumā šim lēmumam nebija nekāda sakara ar šķiršanos. Es maziem solīšiem gaišinājos jau kādu laiku – klasiska cīņa ar sirmumu, ko tur liegties. Tātad vienkārši apstākļu sakritība. Bet vispār pārmaiņas šādos brīžos droši vien nāk par labu, un to var izskaidrot loģiski – vienām pārmaiņām automātiski seko citas.

Man pārmaiņu process patīk, jo tās vienmēr nes sev līdzi daudz interesanta, uz lietām liek paskatīties no cita rakursa. Tomēr neteikšu, ka pēc tām alkstu, jo visas jau nav nemaz tikai labas. Bet tieši tās pamatīgi izgrūž no komforta zonas, liekot pielāgoties jauniem apstākļiem, meklēt un atrast sevi no jauna, ieskatīties sev acīs un pajautāt – kas es esmu, kāda esmu?

Tu tā ļoti smalkjūtīgi centies apiet šķiršanās jautājumu, bet es pat negribu izpildīt īpašu tango, izvairoties par to runāt kā par briesmīgu tēmu. Esmu diezgan atklāta, man nav problēmu stāstīt, ko par to domāju un kā jūtos. Bet man ir bērni. Tāpēc uz publisku atskatu par šo notikumu tiešām skatos no prizmas – vai viņiem ir jālasa par mammas un tēta šķiršanos? Šis temats nav jāignorē, bet mēs to kā mūsu visu dzīves sastāvdaļu labprātāk iztirzājam mājās, nevis publiski. Nu jau pēc pamatīgas turbulences visi esam vairāk vai mazāk veiksmīgi piezemējušies. Tagad pielāgojamies jaunajiem apstākļiem, daudz ko no jauna apgūstam un mācāmies. Dzīve tāpēc taču nebeidz ritēt, laiks visu saliek pa vietām.

Daudzi joprojām uzskata – lai cik sagrīļojošās ir laulāto attiecības, bērnu dēļ tomēr jādzīvo kopā.

Teorētiski tas it kā ir pareizi, bet, kad saskaries praksē, saproti, ka no tādas sadzīvošanas neviens laimīgāks nekļūst. Man tiešām bija ļoti sāpīgi to pieņemt, samierināties ar domu, ka bērnus turpināsim audzināt divās mājās un ka viņiem pie šīs situācijas būs jāpierod. Tikai nezinu, cik veselīgi un labi bērniem būtu turpināt dzīvot vidē, kur ir acīmredzams un jūtams diskomforts. Protams, piekrītu, bērni ir milzīga atbildība un laime, un ir brīnišķīgi, ja viņu vecāki kopā pavada visu dzīvi. Bet, ja vecāku kopdzīve kļūst mokoša, tad vai bērni no tās var ņemt piemēru? Un vai ar laiku arī viņiem dzīvošana tādā vidē nekļūst mokoša? Pieaugušo nesaskaņām nemaz nav jāizpaužas fiziski vai verbāli, pietiek ar to radīto spriedzi, kuru jūt visi un kas nevienam nav veselīga. Tāpēc arī dažkārt jāizdara vairāk vai mazāk sāpīgas izvēles, kuras nevienam nav tikai un vienīgi labas. Protams, tas nav viegli.

Vai ar attiecībām, kas sevi izsmēlušas, nav līdzīgi kā vecām lietām – lai cik mīļas tās bijušas, jāsaņem dūša un no tām jāatbrīvojas?

Tā gan neteiktu. Lietas ir tikai lietas, attiecībām ir daudz lielāka vērtība. Tajās tik daudz ieguldīts, ar milzu saudzību tās sākumā lolotas. Tāpēc jau arī neviens, ja redz, kas labojams, un jūt, ka to var izdarīt, ar vieglu roku tās nepārrauj. Vismaz es tā domāju. Bet ko var zināt, katrs gadījums ir atšķirīgs, un šķiršanās process ir ļoti intīms. Kas, kā, kāpēc līdz tam novedis, būtībā zina tikai viņš un viņa (un arī ne vienmēr), pārējais ir – cik daudz viņi par to stāsta un ko par to runā citi.

Un kā ar mīļāko kurpju izmešanu?

Tas gan man viegli padodas, pat negaidu, ka kādas stāv neuzvilktas jau piecus gadus – man mantu uzglabāšana termiņš ir īsāks. Lielā tīrīšana ir ik pēc gada, ja kāda lieta nav bijusi vajadzīga kopš iepriekšējās tīrīšanas, tad pasaku – paldies! Ja tā kādam ir noderīga, labprāt atdodu. Tiešām cenšos neapaugt ar lietām, tām nepieķerties. Un visiem to iesaku. Uzreiz manīsiet, cik viegli tad māju tīrīt, cik ātri kārtību ieviest! (Smejas.)

Tiešām nav uznākusi nožēla – nu kāpēc izmetu to džemperīti, tagad tādi atkal ir modē?

Domāju, mūsdienās par reiz izmesto raudāt vairs nav aktuāli. Dzīvojam tik labi, kā nekad agrāk, lietu mums ir tik daudz, ka džemperīšus varam mainīt kaut katru dienu. Protams, ja vien izmestais nav vecmāmiņas rokām adīta ģimenes relikvija. Ironizēju.

Esi izlēmīga, ātri pieņem lēmumus?

Kā pa viļņiem. Ir brīži, kad pati sevi pārsteidzu ar varen drosmīgu izlēmību. Un pēc tam par to sabīstos – tiešām sasolīju, izlēmu tā darīt?! Bet, ja reiz no kalna galotnes esi atspēries, tad atliek tikai laimīgi nošļūkt lejā. Gadās arī, ka lēmumu nekādi nevaru pieņemt, ilgi to muļļāju galvā un pati sevi par to šaustu. Tāpēc labāk noteikt termiņu – kā saziņā ar valsts iestādēm. Turpmākās rīcības plāns jāpieņem piecās vai septiņās dienās, un tad viss – rīkojies! Jo nevar taču mūžīgi muļļāties. Bet nedrīkst arī pārsteigties. Dažkārt pēc zibenīgi pieņemtiem lēmumiem sevi esmu ievilkusi dažādu neproduktīvu un nevajadzīgu lietu darīšanā.

Tavi lēmumi attiekušies arī uz sadzīviskiem ieradumiem, piemēram, pēc pulksten sešiem vakarā neēdīšu?

Kurš tad tādiem tic! (Smejas.) Bet, ja man būtu iekšēja motivācija, tad to varētu nogriezt kā ar nazi. Ar to man nav problēmu.

Tagad visapkārt skandē – domā pozitīvi! Tu savas domas māki disciplinēt, lai negatīvo nogrieztu kā ar nazi?

Piekrītu tam, ka ikkatrā situācijā, notikumā jācenšas saskatīt kaut ko labu. Ja nav nekā, par ko priecāties, tad – ko no tā var mācīties. Ļoti mērķtiecīgi to mēģinu darīt. Kaut vai tāpēc, ka tikai tā varu nodrošināt savu mentālo komfortu, jo neviens cits manā vietā manu galvu nesakārtos. Protams, lielās nelaimēs, kas skar daudzus cilvēkus, neko labu nesaskatīsi, bet kaut ko mācībai arī no tām varam paņemt.

Plašāk skatoties, domāt pozitīvi ir daļa no sevis mīlēšanas. Jo ar negatīvajām domām sevi tikai graujam – tādām pakļautos cilvēkus pat pēc izskata var pazīt.

Tā ir. Reizēm novēroju, ka cilvēki mēdz pārspīlēt ar aizdomīgumu, neuzticēšanos citiem, visa un visu kritizēšanu, ieslīgstot negāciju muklājā. Un aizmirst par laipnību, iejūtību, smaidu – lietām, kuru pasaulē nekad nevar būt par daudz.

Vai negatīvismu nesēj arī ziņas? Jo labo ziņu, kā jau teici, ir maz.

Tas izriet no ziņu būtības – to pamatā visbiežāk ir konflikts, problēmas, kas jārisina, un lietas, kas jāmaina. Darīts tas tiek, lai mēs varētu dzīvot mierīgāk un labāk. Bet problēmas nemēdz būt pozitīvas! Apzinos, ka, skatoties ziņas, cilvēku dzīve nekavējoties nekļūs priecīgāka, tomēr tajās ir arī skaidrojoši sižeti, labās prakses piemēri un aizkustinoši stāsti, mākslas un kultūras dzīves aktualitātes. Cik daudz un kādas emocijas no visas informācijas ielaist un nēsāt sevī – tur katram savs filtrs. Gan skatītājiem, gan ziņu veidotājiem. Lai cik reižu es lasu ziņas par Ukrainā sabombardētajām mājām, vienmēr jūtu sevī mostamies dusmu vulkānu.

Ne ziņu žurnālists, ne vispār kāds cilvēks nevar visiem izdabāt.

Protams, visiem nekad nebūsi labs. It kā jau gribētos, bet – vai to maz vajag? Ar gadiem arvien vairāk mācos novilkt robežas starp es un kādu mani grib redzēt citi.

Pret sevi esi dāsna? Atļaujies tērēt naudu un laiku lietām, kas tev patīk un sagādā prieku?

Ja cilvēks kaut ko ļoti, ļoti grib, parasti viņš to īsteno. Tieši tas jau viņu dzen uz priekšu. Protams, ar to nedomāju jaunus zābaciņus, bet plašākā nozīmē – ko gribu dot saviem bērniem, kādas iespējas realizēt, kādu jaunu pieredzi piedzīvot. Arī sīkumiņos sevi jāpalutina – mācos to neaizmirst. Un tā mācos un mācos… Domāju, skola jau beigusies, bet nekā. (Smejas.)

Savā dzīvē esi izdarījusi kaut ko tādu, par ko citi teikuši – traka kas traka!

Jaunībā trakulību bijis gana, toties tagad brīžiem šķiet – esmu tik garlaicīga un pareiza, ka kļūst šķērmi. Tāpēc ik pa brīdim ļaujos mirkļa impulsam – lai saglabātu balansu un uzjundītu enerģiju. Dzīvei vajag piedot garšu, kādu dullību izstrādāt. Kopā ar draudzenēm vai ar bērniem – kā kuru reizi. Un, ja reiz izdomāts tādai ļauties, tad darām uzreiz, šodien! Jo rītdiena nevienam nav apsolīta. Ar draudzeni tad kāpjam mašīnā un laižam, kur deguns rāda. Traucamies piedzīvojumos, izbaudām prieku ieraudzīt jaunas vietas un esam gatavas jebkādiem pārsteigumiem. Tad uzvedamies kā no 8.b klases aizmukušas, atļaujamies būt bērnišķīgas, muļķīgas, smieklīgas. Un cik daudz tajā prieka! Tādu draugu loks katram vajadzīgs, un es izbaudu, ka man tāds ir. Arī ikdienā varam nenopietnas sarunas patriekt. Dažkārt pat Helēna, dzirdot kaut ko no tā, par ko runājam, par ko smejamies, nosaka: “Nu, mammu...”

Helēnai spurainais pusaudža vecums. Kā saprotaties?

Pagaidām labi. Viņa ir kolosāla, mēs varam pļāpāt par visu ko. Mācības pārāk nekontrolēju, jo uzticos. Bet varbūt uzticos tāpēc, ka nekontrolēju; es taču vakaros neesmu mājās, strādāju! Galu galā viņa mācās 8. klasē, un tas ir brīdis, kad jāsāk uzņemties atbildību par sevi. Pati gan tajā laikā nekāds paraugbērns nebiju, bet vecākiem jau ātri aizmirstas, kādi paši reiz bijuši. Es arī reizēm meitu par kaut ko aprāju, papukojos – kā var nesaprast matemātiku! Bet tad apraujos – vai tiešām man pašai šajā mācību priekšmetā gāja tik labi, lai tagad no viņas to prasītu? Nu, negāja. Un par spurainumu, dullībām, ko var sastrādāt šajā vecumā, mana pukošanās varētu aprauties gluži uz tādām pašām pārdomām. Citādi jau pusaudžu vecums ir brīnišķīgs – ņemšanās ar draugiem, pirmās simpātijas, tam laikam tik raksturīgās sarunu tēmas... Brīžiem tik naivi, brīžiem tik pieauguši – lielisks laiks!

Kā Helēna saprotas ar brāli – Albertam vēl tikai pieci gadi?

Pagaidām vēl abi dzīvi – uzsvars uz vārdu pagaidām. (Smejas.) Sākumā domāju, ka, ņemot vērā gandrīz deviņu gadu starpību, bērniem nebūs, par ko strīdēties, jo vienas rotaļlietas vairs nevajadzēs dalīt, arī cīnīties par to, kurā pusē mašīnā kurš sēdēs, kurš kura gaisu elpo. Bet kas tev deva! Tāpat atrodas, par ko ķīvēties! Mēģinu uz to skatīties budista mierā – kā uz attiecību mācīšanos. Un tas nekas, ka Alberts vēl maziņš, arī viņam jāmācās piekāpties, dalīties. Helēnai brālis, protams, ir sīkais, bet rūpi par viņu uzņemas – uz dārziņu pakaļ aiziet labprāt, arī vakaros pieskata, ja kādreiz ir vajadzība.

Esmu pamanījusi, ka cilvēki mūsdienās nezin kāpēc kaunas no savas labestības.

Arī par citām pozitīvām lietām. Varbūt tāpēc, ka par tendenci kļuvis pukstēt, paust negācijas, jo tieši būt opozīcijā labajam, visu laiku kaut ko kritizēt, ir stilīgi un pareizi. Bet teikt labu – bezmaz muļķīgi vai pieglaimīgi. Tāpēc jāmācās stāvēt pāri mērķtiecīgai knābāšanai. Vairāk izpalīdzības, pateicības, pazemības, prieka un laipnības nevienam nenāk par ļaunu. Atkal vispārinu, bet man ir sajūta, ka mēs pārāk bieži aizmirstam novērtēt, pateikties un priecāties par to, kas mums dots. Un lai atceramies, ka prieks vairo prieku, labais – labo.

Ir cilvēki, kuri ap gadumiju saraksta labo darbu, vēlēšanos sarakstu jaunajam gadam.

Es arī. Ne gluži darbu plānu jaunajam gadam rakstu, bet par sev svarīgākajām lietām, par ko vairāk gribētu padomāt, kam vairāk pievērsties vai kas mani šobrīd uztrauc. Pēc gada ir interesanti palasīt, kas tā laikā manī mainījies – kaut vai sajūtu līmenī. Un salīdzināt ar vēl senāk rakstīto, jo tās papīra stērbeles visas skapī glabājas. Savā ziņā tas ir kā atskaites punkts, kas kurā gadā man bijis svarīgākais. Brīžiem lasot ir sajūta – o, par šo jau biju aizmirsusi! Vai arī – savādi, par tobrīd svarīgāko lietu vēlāk vairs nebiju pat iedomājusies. Bet vai tāpēc man kādam punktam sarakstā pretī jāliek trekns mīnuss? Nu nē taču! Tātad tas nebija tik svarīgi – atlaidu. Arī tas ir jāmāk! Mans saraksts top bez piespiešanās, un nešaustītu sevi par to, ja tādu vispār neizrakstītu.

Ko vispār sevi šaustīt – ja reiz apēdi bulciņu pēc sešiem, tad apēdi!

Vienkārši vajag izvēlēties tik garšīgu bulciņu, lai nav žēl, ka nenoturējies apēst! Un šis stāsts nav tikai par bulciņām! (Smejas.)