"Tas ir dzīvesveids!" - Latvijas radio "mēbele" Viesturs Sproģis par darbu, hobijiem un šlāgeriem

Tur nonācis jau 1988. gadā un piedzīvojis dažādus laikus – gan «Veco ratiņu», gan ikdienas tikšanās ar maestro Raimondu Paulu. Par savu profesiju viņš saka, ka tā kļuvusi par dzīvesveidu, bet brīvajā laikā viņš mīl traukties pretī dienvidiem. Vislabāk, uz Maroku, bet var arī uz Spāniju!

No kuras Latvijas puses nākat?

Garš stāsts. Esmu dzimis Rīgā. Mans tēvs ir ārsts – viņu savulaik pēc Medicīnas institūta nosūtīja strādāt uz Gulbeni. Tad nu es līdz 10 gadu vecumam mācījos Gulbenes pusē un tur dzīvojos pa ziemām. Vasarās mums bija māja pie Juglas upītes Zaķumuižā. Bērnību vasarās pavadīju tur. Pēc Gulbenes bija Rīgas periods. Manu tēvu uzaicināja vadīt kardioloģijas nodaļu Gaiļezerā. Rīgā mācījos 45. vidusskolā, pēc tam – Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā mācījos spēlēt vijoli.

Vijoles specialitātē arī strādājāt?

Nē, nestrādāju. Par vijolnieku, paldies Dievam, nesanāca kļūt. Mācoties vidusskolā, 18 gadu vecumā, apprecējos, tad piedzima bērni. Meitenei, ar kuru apprecējos, mamma ir Daila Martinsone, kura šeit, radio, vadīja bērnu ansambli «Dzeguzīte». Pats par sevi saprotams, radu būšana… (Smejas.) Es jau visur kur biju pastrādājis, un vienubrīd radās doma atnākt uz Radio. Pateicoties Dailai, šāda iespēja bija. Kā stažieri mani patestēja un 1988. gadā pieņēma strādāt kā mūzikas noformētāju bērnu un jauniešu raidījumu redakcijā. Mums, Radio apakšā, ir tāda vieta ar restēm priekšā, kas izskatās kā cietums, bet agrāk tur grieza un montēja lentas, lika klāt dziesmas, tad to visu kopēja uz vienu lentu. Tur, lejā, strādājot, sapazinos ar Baibu Palkavnieci [LR2 raidījumu vadītāju, «Muzikālās bankas» idejas autori un vadītāju]. Tā nu sanāca, ka kļuvu par raidījuma «Mikrofons» mūzikas noformētāju. Tur kādus gadus pastrādāju, kad satikos ar Kārli Vahšteinu un Violu Lāzo – raidījuma «Vecais ratiņš» veidotājiem. Viņiem bija raidījumi gan televīzijā, gan radio, sākām veidot dziesmu aptauju.

Latvijas Radio 2 esat jau kopš 2000. gada – vairāk nekā 20 gadu! Kā izdodas motivēt sevi turpināt darboties?

Grūti pateikt. Tas droši vien ir dzīvesveids. Visu laiku notiek kas interesants, notiek pārmaiņas, nāk klāt jaunas dziesmas. Mums joprojām ir savs foršais kolektīvs. Savulaik, deviņdesmitos, organizēju arī šlāgerdziesmu koncertus. Tā ka visu laiku esmu bijis tajā visā iekšā, turklāt padaru arī ārpus kādas lietas.

Vasaras dārza vai lauku darbi arī ir priekšā?

Jā, es dzīvoju Tīnūžu pagastā. Tur mums ir lauku māja, kur jaunībā, dzīvojot kopā ar sievu, bija saimniecība: govis, aitas, audzējām un tirgojām cūkas. Tagad gan ir tikai siltumnīca, savi tomāti.

Kā ar ģimenes hobijiem ārpus radio dzīves?

Ar bērnu mammu ceļi pašķīrās, tagad mana sieva ir Diāna Sproģe – viņa strādā Latvijas Radio 1 kā ārštata autore un režisore. Pilnīgi nejauši iepazināmies vienā braucienā. Es pats braucu ar motociklu, ceļoju. Esmu vēl tajā vecumā, kad patīk ar to braukt. Patīk arī vazāties riņķī pa Eiropu ar busiņu.

Kāds ir bijis tālākais galamērķis?

Esmu ar auto izbraukājis Maroku un sapratis, ka man patīk iepazīt tieši tādas zemes. Zinu, ka daudziem patīk Francija... Pilsētas man ne visai, es vairāk pa laukiem – ar lauku ainavām, cilvēkiem. Tas ir pavisam citādāk.

Latvijas Radio klausītāji ir cilvēki no visas Latvijas. Pēc jūsu novērojumiem, kas rūp cilvēkiem reģionos?

Grūti teikt. Mans uzdevums ir spēlēt pozitīvas dziesmas. Ja kādam ir problēmas, tad, paklausoties šādu mūziku, paliek vieglāk. Savās programmās cenšos vairot pozitīvismu. Vienīgi mums zvana laika vērotāji – tad ir saule par daudz, tad ir lietus. Es jau saku, mēs neesam tie, kas palīdz mainīt laikapstākļus, tikai fiksējam faktus.

Latvijas Radio 2 šobrīd turas populārāko raidstaciju topa augšgalā ar vidēji 500 tūkstošiem iknedēļas klausītāju. Ne velti maestro Raimonds Pauls to nodēvējis par «mīlētāko tautas radio».

Tā ir, visaugstākie reitingi kanālam bija pirms gadiem 15. Tad klausīšanās laika daļa bija 27% no kopējā radio klausīšanās laika. Tad bija tas lielais latviešu mūzikas pacēlums. Latvijas Radio 2 skanēja visur. Domāju, ka veikalniekiem «piegrieza skrūves», liekot maksāt naudu par mūzikas atskaņošanu. Tas jau, protams, ietekmē to, kur radio skan publiski. Pašlaik man vairs nav tādas sajūtas, ka šis radio skanētu visur.

Laukos gan var dzirdēt gana bieži.

Nē, skan, skan! Tā jau nav. Un nav jau arī alternatīvas. Mēs esam vienīgais latviešu mūzikas radio, kas man šķiet ļoti dīvaini. Brīnos, ka tā ir valstī, kurā dzīvo latvieši.

Par spīti augstajiem reitingiem, atalgojums jūsu kanāla darbiniekiem gan nav spīdošs.

Par to es labāk neizteikšos. Ir tā, kā ir. Domāju, ka ir jāmainās visai sistēmai.

Kas ir bijis grūtākais laiks jums personīgi, strādājot radio?

Bija viens tāds brīdis, kad sāku mācīties augstskolā. Es tad strādāju arī Latvijas Radio 1 un 2, vēl organizēju koncertus un bija skolas darbi. Tad gan likās, ka ir čau!

Tagad koncertus vairs neorganizējat?

Tagad ne. Kādreiz man ar to bija interesanti. Bija tusiņš, tas arī bija cits vecums. Tie šlāgera grandi, kuri tolaik bija, paliek vecāki, bet jauni vietā nerodas. Es vismaz viņus nemanu. Attiecīgi sarīkot koncertu ar grupām, ņemt tos, kuri jau desmit gadus ir koncertējuši, tas tā…

Šlāgera zelta laiks, šķiet, bija 2000. gadu pirmā puse.

Tas bija laiks, kad ļoti daudz cilvēku spēlēja. Latvijas Radio 2 principā panāca to, ka «nogriezām skābekli» tiem, kuri šo mūziku tirgoja. Neviens nepirka, jo skanēja pa radio. Tādi laiki arī bija.

Vēl jau bija kasešu laiki.

Jā, un tad sākās disku ēra. Tagad arī diskus vairs neizdod, jo viss ir pamainījies.

Jūs darba dienās vadāt «Labas apetītes vēlējumu koncertu». Sveicienu kultūra mums šeit ir gana sena. Cilvēkiem ir svarīgi, ka viņu vēlējums izskan tiešajā ēterā kādam ģimenes loceklim vai tuvam draugam otrā Latvijas pusē.

Jā, rakstiskā formā var nodot vēlējumus, kā arī svētdienās to izdarīt telefoniski. Lai gan… nodot vēlējumu nav nemaz tik vienkārši, pateikt to pareizā formā. Tā, lai saprot, kas ar to domāts.

Kur, jūsuprāt, slēpjas šis sveikšanas fenomens?

Cilvēkiem ir svarīgi, lai to dzird pa radio. Tie ir vēl tās paaudzes cilvēki, kuriem radio ir dzīves draugs. Cilvēki, kuri dzīvo kopā ar radio, nevis ieslēdz uz īsu brīdi. Šis raidījums ir ļoti populārs.

Ir bijis kāds sevišķi spilgts brīdis, ko atceraties no iesūtītajiem apsveikumiem?

Mēs šad tad iesmaidām par to, cik bieži saņemam apsveikumu rindas «Esi biežāk saulesstariņš, reti, reti mākonīt's». Nu, kādas tūkstoš reizes vismaz! Vecākas paaudzes cilvēki raksta vēstules ar roku, izkrāso ar zīmējumiem, sirsniņām, saulītēm, par to īpaši piedomā. Protams, līdz ar internetu arī vēstuļu rakstīšanas tradīcija ir pārejoša.

Kuras ir populārākās vēlējumu dziesmas?

Andra Bērziņa «Es šonakt sēdēšu uz jumta» labi iet. Kolīdz kādu dziesmu biežāk spēlē radio, tad prasa arī to. Vecākās paaudzes cilvēkiem interesē sava laika dziesmas. Piemēram, «Rumbas kvartets» ir iedziedājis leģionāru un Latvijas laika dziesmas. Līdz ar to, ja paliek 80 gadi, tad lūdz atskaņot šīs. Mūsu paaudzei – lai «Līvi» kaut ko nodzied. Mūsu radio jau nekad nav bijis jauniešiem un nekad arī nebūs, jo viņiem ir citas intereses. Un tas ir normāli. Man vispār patīk, ja skan lustīgas dziesmas. Ja tu strādā, tev ir labāks garastāvoklis, ja atpūties, tad arī!

Kas jums vislabāk patīk šajā darbā?

Vēl laikā, kad Daila Martinsone, kā es saku, mana sievasmāte un bērnu vecmamma, vēl strādāja šeit, tā bija lustīga kompānija. Maestro Raimonds Pauls, Gunārs Jākobsons. Radio bija vieta, kur satikt interesantus cilvēkus, kur notiek domu apmaiņa un, kā smejas maestro, tiek vītas intrigas. Radio bija kā magnēts. Sveicināties ar Maestro katru dienu, tas ir patīkami. Pazīstu arī visdažādākos mūziķus, ir palikušas tikai tās labākās atmiņas no interesantās koncertu dzīves.

Ja jums būtu iespēja veidot jaunu raidījumu, par ko tas būtu?

Bija posms, kad veidoju raidījumu par ceļošanu. Tas bija vēl tad, kad Radio bija reklāmas tirgū un tika veidotas sadarbības. Nāca gidi no tūrisma aģentūrām, stāstīja par piedāvājumiem. Mēs audiāli mēģinājām uzburt vizuālas ainas no ceļojumiem, izcelt katras konkrētās zemes iezīmes.

Kas būs jūsu nākamais ceļojumu galamērķis?

Es jau gribētu uz to Spāniju – sākot no tās vidusdaļas līdz Portugālei, pie jūras. Tā ir mana zeme.

VIESTURS SPROĢIS

Dzimis 1968. gada 4. maijā.

Izglītojies Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, RPIVA, mārketinga psiholoģiju bakalaura programmā.

Darbs: Latvijas Radio 2 raidījumu vadītājs.