"Man nekad bērns nav atņemts," - Inese Supe atklāti par dzīves triecieniem

Ceļu uz televīzijas zvaigznes statusu Inesei Supei nācās izlauzt caur ērkšķiem. Tas īsumā ir par viņu – meitene no Dobeles, kas tikko sagaidījusi pasaulē pirmdzimto, īsteno sapni strādāt televīzijā Rīgā un kļūst slavena. Ne tikai kā kriminālās pasaules viens no brendiem, par kādu tapa viņas un pārinieka Kārļa Seržanta vārds. Vētīšanas vērti sabiedrībai periodiski šķituši arī privātās dzīves jautājumi, piemēram, kāpēc žurnālistes bērns aug pie mammas. Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem viņa sniegusi aizkustinošā intervijā žurnālā "Patiesā Dzīve".

“Par daudz esmu redzējusi”

Dobeles ģimnāzijas laikā Inese sāka strādāt Dobeles televīzijā. “Tad "VTV grupa", kur taisījām novadu ziņas LTV, pēc tam TV5 un LNT. Kādu laiku darbojos šovos, piecos no rīta braucu uz Jūrmalas "Cinevillu", staipīju vadus, mazgāju traukus, taisīju visiem brokastis, tik ļoti es gribēju strādāt LNT. Pēc pieciem gadiem mani pamanīja arī Andrejs Ēķis.” Kad Inese lūgusi iespēju strādāt LNT, atrunājušies: “Bet tu jau negribēsi, puiši tur strādā ar asinīm un līķiem, ar ātro palīdzību.” “Es teicu – kāpēc ne?” par nokļūšanu "Degpunktā" stāsta tā kādreizējā vadītāja.

Vairāk nekā piecus gadus vadot vienu no Latvijā populārākajām televīzijas pārraidēm, Inese tandēmā ar Kārli Seržantu kļuva pazīstama teju visiem. Bet tad viņa no raidījuma pazuda. Vaicāta, kas toreiz notika, Supe atklāj: “Sākumā "Degpunktā" bija ļoti saliedēts kolektīvs, mēs tur pat nakšņojām, atpūtāmies kopā, par labiem reitingiem braucām uz ārzemēm. Un tad tas viss izmainījās… Piekrītu, ka tā bija arī mana vaina – 50 uz 50. Es palaidos. Zuda degsme. Sākās iekšējā konkurence, katrs tos mērķus redzēja citādi. Arī emocionāli nevarēju pavilkt visu, ko, raidījumu veidojot, nācās pieredzēt. Slīkstoši bērni, citas traģēdijas spieda uz smadzenēm… Nav tādu nelaimju, ko savām acīm neesmu redzējusi. Saukas ezerā noslīka mana dēla vienaudzis, tas bija tik briesmīgi, kā mamma bērniņu apraudāja. Avārija uz ceļa, mamma aizgājusi bojā, ved mazu, raudošu bērniņu uz slimnīcu… Tālāk meklējam viņa tēvu, izrādās, bērniņš no daudzbērnu ģimenes, nevienam īsti viņš nerūp. Tu tajā visā esi tik ļoti iekšā, ka nervu sistēma neiztur.”

Inese jutusies izdegusi un uz darbu nākusi bez prieka. “Vienīgais, kā pēc smagas darba dienas varēju nomierināties, bija vakaros gulēt vannā un dzert vīnu. Jo nebija jau īsti, ar ko izrunāties. Raudāju no tā, ko redzēju pa dienu. Daudzas reizes pati gribēju no raidījuma iet prom, saprotot, ka emocionāli esmu par vāju. To acīmredzot nojauta arī kolēģi. Arī Kārļa vairs nebija raidījumā – viņš aizgāja uz Saeimu. Un tā vienā dienā pateica, ka raidījumam “priekš manis” naudas vairs nav.” Tolaik darbs televīzijā bija visa Ineses pasaule, kas pēkšņi bija sagruvusi. “Tajā laikā arī nebija izpratnes, ka pasaule jau nebeidzas ar LNT.”

Šodien Inese spriež, ka, iespējams, viņas dzīve būtu izvērtusies citādāka, ja viņai “būtu bijusi tāda domāšana kā tagad”. “Ja varētu sākt no jauna darboties televīzijā, nekad vairs nestrādātu tādā raidījumā kā "Degpunktā", man varētu kaut miljonu solīt. Jā, tā bija izcila skola ar Ēķa idejām un to īstenošanu, bet tas pilnībā izmainīja manu domāšanu. Joprojām daudz ko redzu ar negatīvisma pieskaņu. Uz sevi no malas skatos kā uz nedaudz jukušu cilvēku. Ja pastaigājos ar suni un redzu, ka mežā kāds kaut ko dedzina, man nav problēmu pieiet un aizrādīt. Esmu grūts cilvēks, to tiešām zinu. Un sadzīvot ar mani ir vēl grūtāk. Kā man kāds teica – tu nekad vairs netiksi no "Degpunktā" vaļā, un tā arī ir,” dzīvi pārdomā Supe. “Joprojām bieži, aizbraucot uz filmēšanu, man saka – ā, jūs tā "Degpunktā" Supīte, lai gan ir pagājuši jau desmit gadi un es gribētu, lai mani asociē ar "Ceturto studiju!"”

“Man nekad bērns nav atņemts”

Pirms sākt strādāt Rīgā, Inesei piedzima dēls. Viņa atklāj, kā iepazinusies ar bērna tēvu. “22 gadu vecumā biju traģiski zaudējusi savu mīļoto cilvēku – viņš manā vārdadienā šķīrās no dzīves. Un tajās sāpēs es iepazinos ar kādu vīrieti, kas mani pēc tā visa atbalstīja. Pēc pusgada pieteicās bērniņš. Es viņu gaidīju kā brīnumu, jo, pēc ārsta domām, izredzes kļūt par mammu man nebija lielas.” Toreiz, esot sarežģītā situācijā, ne viens vien ieteicis grūtniecību pārtraukt, taču Inese skaidri apzinājusies, ka nekad sev nepiedotu, ja ko tādu izdarītu. “Uzskatīju, ka tā ir mana vienīgā iespēja dzīvē laist pasaulē bērnu.”

Attiecības ar bērna tēvu gan pajukušas. Gribi negribi, bijis jāsāk strādāt, lai tiktu pie ienākumiem. “Tad sakooperējos ar draudzeni, ar kuru iepazinos Dobeles dzemdību namā un kurai bija trīs dienas vecāks bērns. Fīrējāmies visādi. Lielākoties ar stopiem braucu uz Rīgu strādāt – mēģināju nopelnīt naudu mums abām –, bet viņa tikmēr pieskatīja abus mazos.” Tomēr pēc laika Inesei nācies palīdzību lūgt mammai. “Atceros pat, kā aizvedu Agni pie mammas dzeltenā “lācītī”. Vienu reizi, otru… Mamma ātri pie viņa pierada. Sākoties "Degpunktā", arvien biežāk nakšņoju Rīgā pie māsas. Un, kad Agnis drusku paaugās, kopā ar mammu pieņēmām lēmumu, ka es Rīgā būšu tā pelnītāja, bet viņa ņems bērnu pie sevis. Braucu, cik varēju, bet – jā, es nevaru apgalvot, ka biju paraugmāte. Agnis un mamma bija apgādāti, rotaļlietas viņam bija visas, kādas vien paprasīja. Tolaik man likās – jo vairāk naudas es viņā ieguldu, jo labāka mamma esmu, bet… kļūdījos. Tagad saprotu, ka tas bija visai egoistiski – kā ērtāk man pašai. Un to nožēloju.”

Šausmīgākais tajā laikā bijis lasīt presē par to, ka “bērns atņemts”. “It kā cilvēkiem no televizora mācu dzīvot, bet pati savu dzīvi neesmu sakārtojusi. Varu atbildēt tik to, ka savu bērnu nekad neesmu pametusi. Agnis mācīsies jau 12. klasē, un mums ir vienošanās, ka viņš jebkurā brīdī var nākt uz Rīgu. Visticamāk, pēc ģimnāzijas pabeigšanas tā arī būs.”

Attiecību pārbaudījums

Inese attiecību dzīvē nav lutināta ar stipra pleca klātbūtni un lielākoties tajās apdedzinājusies. Viņa pieļauj, ka ir no sieviešu tipiem, kas ir pārāk gādīga par otru, tā neveicinot rūpes par sevi. “Vienalga, kāda ir situācija, Supe taču ar visu tiks galā. Un man nav cita varianta, kā tikt. Tāpēc katrs, kas kaut mazliet izrāda rūpes par mani, uzreiz šķiet savējais.” Kopš Inese sevi atceras, viņai vienmēr simpatizējuši vīrieši formās. “Tieši militārās personas, ugunsdzēsēji. Šķiet, viņi tādi spēcīgi, mērķtiecīgi, izveicīgi, zina, ko vēlas. Kad dzīvoju Dobelē, mani draugi bija cieši saistīti ar Latvijas armiju. Viņi devās misijās uz Irāku, Bosniju, Afganistānu, viņu dzīves redzējums bija stipri atšķirīgs.” Šķietami šādu īpašību dēļ viņai izveidojušās arī pēdējās attiecības. “Kad iepazināmies, stāstīja, ka dienējis speciālo uzdevumu vienībā. Man šķita, ka esmu laimējusi dzīves loterijā. Beidzot! Skaists, gara auguma, spēcīgs... Beigās gan izrādījās, ka bija samelojies... Bet šis fakts man neko vairs nemainīja. Ilgi staigāju rozā brillēs, negribēju pat pamanīt kaut kādus trūkumus, vardarbīgas rīcības…”

Runājot par attiecībām, Inese teic, ka beidzot bauda brīvību un harmonisku dzīvi, kādas bija pietrūcis. “Es pat negribu ne ar vienu iepazīties, man ir labi tieši tā, kā šobrīd ir,” atzīst Inese, kuras ikdiena cieši saistīta ar divu meiteņu – meitas un audžumeitas – audzināšanu.

Meitai un Seržantam – viena dzimumdiena

Par Ineses dzīvi “pēc "Degpunktā”" esam dzirdējuši visai maz, tāpēc daudziem pārsteigums ir tas, ka viņa kļuvusi par mammu meitai. “Vismaz piecus gadus skaidri apzinājos, ka man kādreiz būs meita Elza. Jā, lauzīju galvu, vai es to maz varu atļauties, kur strādāšu, kā nodrošināšu ģimeni. Kad viņa pieteicās, man tomēr bija jau 36 gadi,” stāsta Inese, atklājot komisku faktu par Seržantu nozīmīgumu viņas dzīvē. “Kad aizgāju uz slimnīcu, lai noskaidrotu, vai tiešām viss ar gaidāmo bērnu ir kārtībā, nonācu pie daktera… Seržanta. Ārkārtīgi kolosāls kungs gados! Viņš nomierināja mani, ka viss ir ļoti labi,” pasmaida kādreizējā Kārļa Seržanta kolēģe. Kad sonogrāfijā piedāvāts atklāt bērna dzimumu, Inese pilnā pārliecībā teikusi, ka to jau zina – viņai būs Elza! “Savukārt Kārlis Seržants – mums visu laiku bijis ciešs kontakts – nosmēja: ja bērns nenāks pasaulē 12. novembrī, viņa dzimšanas dienā (Elzai ap to laiku bija jādzimst), viņš ar mani nerunās. Un viņa arī piedzima 12. novembrī.”

Supes meitai jau ir seši gadi, un kopā ar viņām dzīvo arī Elzas sešpadsmitgadīgā pusmāsa, kurai Inese ir oficiāla aizbildne. Šķiroties no meitas tēva, viņa meita no iepriekšējām attiecībām izteikusi vēlmi dzīvot pie Ineses. Aizbildniecības kārtošana gan vilkusies piecus mēnešus ar visām iespējamām veselības pārbaudēm, bet Inese to paveikusi, lai likumīgi varētu par meiteni rūpēties. “Meitenes manā dzīvē ienesušas tik daudz krāsu. Jā, mums neiet viegli, un gribētos meitai veltīt vairāk laika. Dzīvojam trijatā, un esmu pilnīgā mieriņā, kā mums iet. Nestrīdamies, nav, ko dalīt, ar sapratni un iejūtību. Vēl tikai gribētos, lai arī Agnis būtu ar mums,” par  savu dzīvi atklāj Inese.

Par šo un daudz ko citu, piemēram, kā iekūlusies amfetamīna skandālā, kā mēģinājusi citiem par prieku notievēt un kāpēc bijušais pārinieks Seržants ir apsmaidāms par “maitasgabalu”, lasiet žurnālā "Patiesā Dzīve".