"Ko cilvēki redz filmās, es izdzīvoju ikdienā," - pasaules apceļotājs Nils Aleksis Lipstovs par dzīvi bez atkarībām
Iespēja strādāt un vienlaikus apceļot pasauli ir daudzu cilvēku sapnis. Šo sapni vairāku gadu garumā piepilda Nils Aleksis Lipstovs – ceļotājs, kuram piedzīvojums ir svarīgāks par komfortu. Nils žurnālam "Kas Jauns" atklājis, kā ceļošana viņu izglāba no atkarību gūsta.
Šobrīd Nils Aleksis jau vairākus mēnešus atrodas Nepālā. Paguvis ne tikai iepazīt vietējo kultūru un aplūkot dabas krāšņumu, bet arī piepildījis vienu no sapņiem – sarakstījis e-grāmatu par savu ceļotāja dzīvi. Grāmatā Nils ne tikai atklāj dažnedažādos ceļotāja piedzīvojumus, bet arī skaudras bērnības atmiņas no pusaudža gadiem, kad viņš cīnījies ar smagām atkarībām – gan alkohola lietošanu, gan līmes ostīšanu… Viņš atzīst, ka tieši ceļošana palīdzējusi sajust īsto dzīves garšu un atbrīvoties no atkarībām. “Mans dzīvesveids ir ceļotājs. Varētu teikt, ka esmu dēkainis, pieredzes mednieks, sevis meklētājs. Kāds sauks mani par hipiju, un man tas ir kompliments,” uzsver Nils.
Ainiņas no pasaules apceļotāja Nila Alekša Lipstova ikdienas
Ainiņas no pasaules apceļotāja Nila Alekša Lipstova ikdienas.
Jaunība atkarību gūstā
“Esmu bijis atkarīgs no dažādām vielām, bet, analizējot sevi, strādājot ar sevi un mainot savu uztveri, esmu izvēlējies savu ceļu, kas ir pierādījums – dzīvi var mainīt, ja ir vēlme un gribasspēks. Viss ir iespējams! Mana atkarība tagad vairākus gadus ir ceļošana. Kā glābiņš no izdegšanas,” skaidro Nils. Viņš atklāj skaudros pusaudžu gadu notikumus, kuri ietekmējuši visu viņa turpmāko dzīvi: “Vienmēr tika lietots alkohols, jau no agras bērnības, tad “pavilkos” pagalma puišeļiem līdzi, sāku 12 gados ostīt līmi. Un no tās atkarības vaļā nespēju tikt līdz 15 gadu vecumam.”
“Vienreiz mani pieķēra tēvs, neilgi pirms mātes nāves, viņa bija slima ar vēzi. Tēvs teica, lai pārstāju – neteiks neko mammai, lai padomāju par viņu, jo viņai pēdējie mēneši palikuši dzīvot. Toreiz uz kādu laiku saņēmos, pārstāju ostīt līmi, bet pēc mēneša atkal atsāku. Par laimi, pēdējo reizi, bet pēc tam sāku stipri lietot alkoholu. Un tā izplūdušā saprātā dzīvoju līdz 19 gadiem, kad tiku vaļā no šīm atkarībām pavisam,” par skaudrajiem pusaudža gadiem stāsta Nils.
Liktenīgais dzīves pagrieziens
Pasaules apceļošana ar niecīgu budžetu ne visiem ir pieņemama, bet Nilam tā ir dzīves sastāvdaļa. Viņš stāsta, kā sācis doties savos pirmajos ceļojumos: “2018. gadā pārtraucu strādāt un nolēmu, ka ir īstais laiks, lai sāktu piedzīvot visu, ko pasaule sniedz. Pirms tam strādāju labi apmaksātu darbu, bet vienā brīdī tā pieredze un vide man neļāva turpināt pilnveidoties un atvērt sevi jauniem izaicinājumiem.” Pirmie mazbudžeta ceļojumi bijuši neilgi, vien dažus mēnešus gadā. “Tajā laikā sāku saprast, ka tās nelielās raizes un neziņa par to, kas un kā notiks, ir tās labākās, jo tad es esmu visproduktīvākais un visradošākais,” par ceļošanas pirmsākumiem stāsta Nils. “Uzsākot savas ceļotāja gaitas, izceļoju Eiropu, ieguvu pieredzi un pārliecību. Tad radās sapnis aizceļot līdz Āfrikas dienvidiem, jo viss, ko par to biju dzirdējis, – tuksnesis, nabadzība, karš. Man bija nepieciešams visu piedzīvot un redzēt pašam. Tādēļ bija jābrauc. Devos ekspedīcijā ar busiņu. Līdz galam piedzīvot ekspedīciju tomēr neizdevās, jo Kotdivuārā visa ekspedīcija apstājās. Bet astoņos mēnešos bija pievārēti 15 tūkstoši kilometru… 2020. gada marta beigās nācās atgriezties – beidzās pases derīguma termiņš, sākās koronavīrusa pandēmija. Visi plāni sabruka, un nezināju, ko lai iesāk,” stāsta dēkainis.
“Pievērsos pasākumu un pārgājienu organizēšanai Latvijā. Organizēju stāstu vakarus, dažādus pārgājienus un velo braucienu uz Latgali. Beidzot pēc ilga laika izbaudīju Latvijas vasaru. Tomēr ilgāk nespēju vienā vietā nosēdēt. Bija nepieciešama kustība, jauns piedzīvojums, pieredze un sajūtas. Tā nu septembrī saņēmu piedāvājumu pievienoties norvēģu draugam braucienā uz Irānu. Tikām līdz Turcijai, naudas bija tik, cik bija, tāpēc tur šķīrāmies. Viņš devās uz Irāku, bet es paliku Turcijā. Viss notiek, kā tam jānotiek, un pēc pāris mēnešiem attapos Nepālā, par to biju sapņojis jau sen,” par neplānotajiem notikumiem ceļotāja dzīvē stāsta Nils.
Jāiztiek bez ēdiena
Piedzīvojumu meklētājs atzīst, ka bijušas reizes, kad ceļojuma laikā nav bijis naudas ēdienam. “Esmu ēdis arī grauzdētus tārpiņus. Nekad nezinu, kā būs, bet kritiskākajos dzīves brīžos ticu, ka vietējie pacienās. Esmu bijis situācijā, kad tiešām kādas četras dienas nav, ko ēst, tad tikai “uz ūdens” dzīvoju. Viena tāda reize bija Āfrikā, kad vairākas dienas ar partneri iesprūdām džungļos, bet tur atradām apelsīnus un pēdējā vakarā ciema vecākais mums par godu uzrīkoja festivālu un cienāja mūs ar ceptiem banāniem. Senegālā arī vairākas dienas tikai uz kokosriekstu sulas ir dzīvots. Viss, kas jādara, – jāuzkāpj kokā un jāizvēlas tīkamais auglis. Patiesībā ar kokosrieksta sulu pilnīgi pietiek, trīs dienas tā nodzīvoju. Jebkurā gadījumā esmu pierādījums, ka nav tik traki – ja pāris dienu neesi dabūjis ēdienu, dzīvot var. Pēc tam rodas spēja novērtēt to vienkāršo un it kā pašsaprotamo,” stāsta Nils, kurš iespēju robežās tomēr cenšoties pārtikt no veselīgām maltītēm, ēdienam visai dienai tērējot aptuveni divus līdz trīs eiro un gatavojot pats 85 % no visām ēdienreizēm.
Lai nopelnītu, jādomā kreatīvi
Nils atzīst, ka izmantojis dažādas iespējas, lai nopelnītu saviem ceļojumiem. Un daži no veidiem esot gana kreatīvi. “Uz Āfriku braucu, piedāvājot cilvēkiem ieskaitīt man kontā vismaz 10 eiro, tad viņu vārds būs redzams uz busiņa, kas ceļos no Latvijas līdz Āfrikai kopā ar mani. Cilvēki bija atsaucīgi, un kaut kādu naudiņu no tā projekta dabūju. Ir bijis labdaris, kas ieskaitīja 1000 eiro, kad biju Āfrikā,” stāsta Nils. Viņš atzīst, ka arī naktsmītnes bijušas dažnedažādākās: “Dzīvoju, kur nu sanāk. Visbiežāk pie vietējiem, kas mani un manu partneri uzaicina ciemos, vai couchsurfing atrastas mājvietas. Protams, arī gulēšana teltīs ir veids, kā pārnakšņot. Parasti, ja tiešām ir kritiska situācija, piedāvāju palīdzēt ar kādu darbiņu apmaiņā pret ēdienu,” atklāj Nils.
Pārtraukt ceļošanu negrasās
“Man, protams, ir mērķi, plāni un sapņi, bet šobrīd es netērēju enerģiju, domājot par to, kā būs, ja būs, vai kā būs pēc desmit gadiem. Šobrīd vēlos publicēt vairākas grāmatas – gan par ceļošanu, gan to, kā esmu mainījis pats sevi un savu dzīvi. Tas šobrīd ir svarīgākais mērķis. Vēlos, protams, turpināt ceļot, apmeklēt desmit gadu laikā sešdesmit jaunas valstis. Sapnis ir izveidot īpašu organizāciju jauniešiem, pusaudžiem, kas jūtas nesaprasti, nepieņemti. Organizāciju, kas sniedz iespēju runāt, izpaust sevi, atrasties starp cilvēkiem, kas palīdz kļūt par labāko sevis versiju. Nav svarīgi, kāds un no kurienes nāc, kopā ir iespējams paveikt visu. Ir dažādi projektiņi, ko vēlos sākt saistībā ar ceļošanu, piedāvājot dažādas ekspedīcijas un pieredzes ceļojumus, ko neviens cits nepiedāvā. Varbūt realizēšu ideju par hosteli, kas darbojas uz ziedojumiem – ja ir nauda, atstāj kaut ko; ja nav naudas, bet ir situācija, ka nav, kur palikt, gultasvieta vienmēr atradīsies,” daudzās idejas atklāj ceļotājs.
Latvijā atgriezties neplāno
Šobrīd Nils par atgriešanos dzimtenē nedomā. “Eiropa ir daļēji slēgta. Viss ir ciet. Mājsēdes... Man to nevajag. Centīšos darīt visu iespējamo, lai ilgāk būtu iespējams atrasties Āzijā, bet nekad nevar zināt, kas notiks rīt… Latvijā labprāt uzturētos vasarās, bet ziemas laikā aizbēgtu uz kādu siltāku vietu. Mest mieru ceļošanai, manuprāt, nav iespējams. Tā ir mana atkarība. Šāda dzīve ļauj man sasniegt un gūt negaidītas emocijas, piedzīvot to, ko nekad neesmu domājis, ka varētu piedzīvot. Ko cilvēki redz filmās, es izdzīvoju ikdienā. Piemēram? Saņēmu nesen zvanu no kāda "Instagram" sekotāja – viņš bija rezervējis viesnīcas numuriņu divām personām, man un manai partnerei. Brokastis, pusdienas iekļautas, siltais ūdens, duša! Tā nu mēs uzdzīvojām kā oligarhi,” priecājas Nils.
