Lai iepriecinātu citus, TV3 laika ziņu vīrs Raitis Zapackis uzbūris īstu pasaku valstību

Šodien, 31. martā, viņš pirmo reizi lasīs paša sarakstītu pasaku, tā atzīmējot savas pasaku valstības gadskārtu. Par to un daudz ko citu Raitis pastāstījis intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi".

Kā nonāci līdz pasakām?

Sākoties pandēmijai un ierobežojumiem pagājušā gada martā, nācās atteikties no jau sagatavotā franču mūzikas koncerta pirmatskaņojuma un vairākiem iesāktiem projektiem. Jau toreiz bija nojausma, ka tas ātri nebeigsies, tādēļ sāku piepildīt senu sapni. Laikā, kad nauda valda pār pasauli, gribējās līdzcilvēkiem dot kaut ko skaistu bez maksas. Sākās viss ar Plūdona dzejoli par bailīgiem zaķiem manā «Facebook» profilā. Atsaucība bija ļoti liela, un jau pēc nedēļas ierunāju pirmo Andersena pasaku. Tad uztaisīju «Facebook» pasaku lapu «@lasu.pasakas», un nu jau arī ir tīmekļa vietne www.pasakas.org. Viss notika ļoti ātri. Sākumā bija taustīšanās – kā lasīt, kā izmantot balsi un intonācijas. Man ir liela pieredze runāšanā, bet šeit ir cita specifika. Lasot ir gan jāaizrauj klausītāji, gan jānomierina. Kāds darba kolēģis reiz jokoja: «Tavas pasakas ir ļoti garlaicīgas, bērns ātri iemieg.»

Tev bērnībā lasīja pasakas?

Jā, vecāki man sniedza bērnībā labāko, ko bija iespējams, arī pasakas. Spilgtākās atmiņas ir, ka tika ieslēgts lenšu magnetofons, tam pievienots mikrofons un mēs ar mammu abi, uz grīdas vārtoties, lasījām visādus dzejoļus un bērnu grāmatas. Jau esot apzinīgā vecumā centos atrast ierakstu, bet tas bija pagaisis. Vispār bērnībā man patika mikrofons. No platēm uz lentām pārrakstīju dziesmas, veidoju pieteikumus. Viss – kā tagad darbā radio.

Atceros pandēmijas sākumu, kad izklausījies mazliet grūtsirdīgs, stāstot, ka darba kļuvis krietni mazāk. Vai pasakas sākotnēji bija kā glābiņš no drūmām domām?

Pasakas bija drīzāk glābiņš no bezdarbības. Man visu laiku vajag rosīties, kaut pēc dabas esmu ļoti slinks. (Smejas.) Sākumā nemaz tik gludi negāja. Trīs mēnešus pasakas tika lasītas ar nosacītu regularitāti, uzrunāju cilvēkus, lai sūta pašu rakstītās pasakas, bet – nekā. Par autorpasaku atskaņojumiem jāmaksā autoratlīdzības, kas, līdzās visiem maniem ieguldījumiem šajā projektā, ir gana liela nauda. Apturēju lapas darbību līdz oktobrim, un notika brīnums. Kad atsāku, pasakas sāka uzrasties cita pēc citas, tagad man ir sadarbība ar apmēram 20 autoriem no bērniem līdz senioriem un bieza pasaku mape. Ir arī saņemts mērķziedojums tieši autoratlīdzību apmaksai, atliek vien radīt. Bet vislielākais prieks ir par šo atgriezenisko saikni. Cilvēki raksta komentārus, vēstules, pārdomas. Gada griezumā esmu sapratis, cik ļoti cilvēkiem tas ir vajadzīgs un cik ļoti pasakas ir modē. Tie ir bērni, pieaugušie, vecāki cilvēki, bērnudārzi, skolas, bibliotēkas, manis lasītās pasakas atrodamas arī LSM bērnistabā un LTV «replay». Tas ir vistīrākais sirdsdarbs.

Izklausās pēc krietnas noņemšanās – iekārtot lasījumu vietu, piestellēt mikrofonu (kā radio balsij pieklājas), vingrināties tēlu balsīs… Dzīvoklis pārvērsts par pasaku valstību?

Noņemšanās tiešām ir pamatīga, jo daru visu viens pats. Vieta, kur norit pasaku lasījumi, ir mana darbistaba, tur nekas nav speciāli iekārtots. Arī skaņu aparatūra un mikrofons ir nemainīgi savā vietā, jo līdzās radio darbiem ir daudz citu balss darbu pasūtījumu. Bet par tēlu balsīm ir atsevišķs stāsts. Jau kopš bērnības esmu atdarinājis cilvēku runāšanas manieres, īpaši populāra ir maestro balss, ko no manis var dzirdēt visbiežāk, bet balsu veidošana pasakās ir interesanta ar to, ka es iedomājos šos tēlus, uzzīmēju savā galvā un tad rodas balss. Esmu aplēsis ap 20 dažādu tipāžu. To skaitā ir atskaņas no Ēvalda Valtera, Kārļa Sebra un arī Edgara Liepiņa balsīm. Un vēl viena sadaļa, kas man ļoti patīk, bet, kas prasa lielus ieguldījumus ir, kā es saku, «lielo» pasaku ierunāšana ar Latvijā pazīstamu personību piedalīšanos. Ar mani pasakas ierunājuši Olga Dreģe, Raimonds Pauls, Zane un Vilis Daudziņi, Sandra Glāzupa, Aleksandrs Antoņenko un daudzi, daudzi citi. Tiklīdz būs iespēja brīvi tikties klātienē, tā būs gan «Trīs sivēntiņi», gan Blaumaņa «Velniņi» ar lieliskām zvaigznēm personāžu tēlos.

Tobrīd arī profesionāli aktieri nodevās grāmatu priekšā lasīšanai. Tomēr tavs projekts izaudzis līdz stabilam zīmolam, ja tā var teikt, – ar savu vietu, regularitāti, auditoriju, mērķiem. Pateicoties kam tas varējis tā notikt?

Kā jau minēju, arī man vienā brīdī radās šaubas, vai turpināt, bet es tomēr atsāku, un tikai tagad nojaušu, ka pasakas ir kļuvušas par manu aicinājumu. Jā, balss ir instruments, ar ko es pelnu iztiku (reklāmas, pasākumu un koncertu vadīšanas, radio un televīzija), bet par visu nevar prasīt naudu. Ja es gaidītu, ka man par pasakām kāds maksās, tad nekas tāds nenotiktu. Nebūtu prieka ne man, ne klausītājiem. Ja man ir tāds talants un tehniskās iespējas, tad man tas vienkārši ir jādara. Nav citu variantu.

Un nu tev ir pašam sava pasaka, ar kuras pirmlasījumu 30. martā atzīmēsi pasaku būšanas gada jubileju! Par ko tā ir?

Kad nonāc šādā pasakainā vidē, arī pats sāc dzīvot uz tā viļņa, un doma par savu pasaku man bija jau vairākus mēnešus. Tā ir pasaka par dzēšgumiju un citiem rakstāmgalda iemītniekiem. Dzēšgumija ir skumīga, jo neko nerada un nenes nekādu labumu pasaulei, bet kā pasakas beigās izrādās, ja nebūtu mazās dzēšgumijas, mēs dzīvotu kļūdu un muļķību pilnā pasaulē. Tā, varētu teikt, ir nedaudz Andersena manierē ar spilgtiem tēlu raksturojumiem un arī labu atziņu beigās. Gribētos cerēt, ka šai sekos arī citas pasakas, un ar lielu nepacietību gaidu pasaku draugu vērtējumu.

Būtu jau labi, ja varētu «izdzēšot» padarīt par nebijušām dzīves kļūdas un muļķības, bet tā notiek tikai pasaku valstībā… Ja tev būtu dzēšgumijas vara, kas ir tas, ko izdzēstu pagātnē, lai turpinātu citādāk?

Neko! Katru cilvēku veido tieši viņa dzīves līkloči un notikumi. Tā ir nezināma, apburta un neredzama pasaule, kas ir aiz materiālajām robežām. Cilvēks var izvēlēties, kāds grib būt, – labs vai slikts, drūms vai priecīgs. Var mainīt savu pasaules skatījumu. Neviens mums nav neko parādā. Nevar ļaunoties tādēļ, ka ārā līst vai veikalā nav kartupeļu. Nemitīgi ir jāattīstās un jāmeklē jaunas iespējas paraudzīties uz visu no cita skatupunkta.

Kādu pasaku tēlu spēju pasakainai dzīvei tu visvairāk gribētu sev?

Šis nav viegls jautājums. Laikam man pietiek ar manām spējām. Man balss ir tik maģisks instruments, kas spēj uzburt pasakainas ainas, radīt dzīvus tēlus un dāvāt prieku. Vai tad var būt vēl kaut kas pasakaināks?

Kādi tev pasaku jomā patlaban ir plāni?

Uh, lieli plāni. Ar Raiņa un Aspazijas muzejmājas Rīgā aicinājumu ir doma ierakstīt latviešu autoru bērnu darbus dažādu rakstnieku dzīvesvietās. Cenšamies iegūt finansējumu, bet arī ja tā nebūs, uzlūkošu to kā interesantu piedzīvojumu un iesaistīšos prieka pēc. Ļoti gaidu brīdi, kad atsāksies koncertdarbība un varēs tikties ar publiku. Top pasaku koncertprogramma, džeza pianists un komponists Artjoms Sarvi raksta oriģinālmūziku dažām pasakām, es komponēju bērnu dziesmas ar Aspazijas, Raiņa un Plūdoņa dzeju, gatavoju interesantus stāstus par pasakām un balss unikālajām iespējām. Ir doma par došanos arī uz SOS ciematiem. Vēl esmu piedalījies lieliskā projektā, kurā ierunāju Kārļa Skalbes «Kaķīša dzirnavas» cilvēkiem, kuri pārcietuši insultu. Klausoties manu balsi, viņi mācās atgūt runasspējas, un Iecavas jauniešu dome mani ir uzaicinājusi novadīt lekciju par balsi un tās iespējām. Ideju ir daudz, par to vien varētu runāt stundām.

Šogad sākts radio «Klasika» raidījums «Piccolo», kurā tiecies ar muzikālām ģimenēm. Latvijā esam bagāti ar tādām?

Esam ļoti bagāti! Saņemot piedāvājumu vadīt šo raidījumu, biju bažīgs – vai izdosies. Nākas tikties un intervēt gan vecākus, gan bērnus un jauniešus. Katram jāatrod sava pieeja ļoti īsā laikā un jārada gaisotne, kurā valda nepiespiestība un smiekli. Man liekas, ka ir izdevies. Kad sastopies ar jaunajiem mūziķiem un dzirdi viņu domas, saproti, ka Latvijas mūzikas dzīvei ir nākotne un spožas zvaigznes būs. Es bērnus uztveru kā mazus pieaugušos, tādējādi sarunas ir diezgan nopietnas, es lūdzu argumentēt viņiem savu viedokli par mūziku, instrumentiem un mācīšanos. Tas ir tiešām aizraujoši.

Kā patlaban norit tava darba ikdiena – atšķirībā no laika ziņām radio raidījumus laikam iespējams vadīt attālināti?

Lielāko daļu radio darbu varu darīt attālināti. Varu piekļūt gan fonotēkai, gan ēteram, un, ja nav jāvada kādas tiešraides, kurās jārunā ar klausītājiem, varu veikt savus pienākumus jebkurā vietā. Bet, par ikdienu runājot, gluži tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, gribas izrauties. Apnikusi sēdēšana mājās. Gribas koncertus, teātrus, lielākus un mazākus saviesīgus pasākumus, bet es pieņemu šo situāciju tādu, kāda tā ir. Visi esam gaidīšanas režīmā, bet ir jāpaciešas. Kaut kad, cerams, drīzā nākotnē, viss būs vairāk vai mazāk, kā bija. Esmu optimists!

Koķetēji par «Balss maskā», ierakstot FB, ka tas neesi tu. To gan nevar vēl zināt, vai ticēt… Bet jautājums par Ciklopu – ņemot vērā, ka ar Lauri Aleksejevu kādreiz kopā veidojāt raidījumu «Cepu, cepu», nojauti, ka aiz maskas varētu būt viņš?

Par manu dalību šovā daudzi cilvēki uzdevuši jautājumus. Te man jābūt ļoti tiešam. Tā kā ar televīziju esmu saistīts jau gandrīz 25 gadus, ļoti reti to skatos. Esmu līdzdarbojies daudzu raidījumu tapšanā, nedaudz arī «Balss maskā», tāpēc neesmu pieskaitāms pie mērķauditorijas. Varētu teikt, ka esmu mazāk patērētājs, bet vairāk cilvēks, kurš grib radīt, lai iepriecinātu citus. Lauris ir ļoti talantīgs. Izcils pavārs! Režisējot «Cepu, cepu», esmu iemācījies ļoti garšīgi gatavot ēst. Lauris arī lieliski spēlē ģitāru un dzied, man pat ir saglabājies ieraksts, kurā pie Dukuru ģimenes visi kopā muzicējām. Izklaidējošam saturam ir jābūt, bet man šķiet svarīgi, lai izklaide iet roku rokā ar zināšanām un cilvēki kaut ko iegūst no piedzīvotā.

RAITIS ZAPACKIS

• Dzimis 1977. gada 31. jūlijā Rīgā.
• Latvijas Radio «Klasika» ētera balss un personība, TV3 laika ziņu vadītājs.
• Mūzikas instruments: akordeons.
• Ierunātas pasakas – ap 50, kā arī stāsti, dzejoļu un dziesmu atskaņojumi.
• Pasakas var dzirdēt vietnēs: pasakas.org, «Facebook», «Youtube».
• Vaļasprieks: Latvijas apceļošana.