Kas notiek, kad par daudz lasa kriminālromānus? Seriāla "Lupin" recenzija

Morisa Leblāna pirmais stāsts par Arsēnu Lipēnu dienasgaismu ieraudzīja 1905. gadā, un pēc tam par viņa piedzīvojumiem iznāca vairāki desmiti grāmatu. Lai gan Latvijā šis literārais varonis ir mazāk zināms nekā Holmss vai Puaro, par Lipēna slavu pasaulē liecina fakts, ka Leblāna darbi ir piedzīvojuši vairāk nekā 20 kinofilmu ekranizācijas ne tikai Francijā, bet arī Japānā, ASV, Meksikā, Lielbritānijā un Vācijā. Tam klāt vēl jāmin ekranizācijas televīzijā, uzvedumi teātros un stāstu pārnesumi komiksos vai datorspēlēs.

Oriģinālie literārie darbi noteikti ir pilni ar sendienu šarmu, eleganci un gana aizraujošu sižetu. Tomēr jaunā franču seriāla darbība norisinās šodienā un tā galvenais varonis nav Arsēns Lipēns, bet gan senegāliešu imigranta atvase Asans, kurš ir gluži apsēsts ar šiem kriminālajiem dēku stāstiem. Viņš Lipēnu dievina tik ļoti, ka ir pārņēmis arī viņa būtību – viņš ir zaglis pēc profesijas un džentlmenis savā iznesībā ar spēju maskēties par jebko.

Kad Asanam bija 14 gadu, viņa tēvs strādāja pie bagātās un ietekmīgās Pelegrini ģimenes. Kādā dienā tēvs tika apsūdzēts ārkārtīgi vērtīgas rotaslietas zādzībā, kuru valkājusi pati Marija Antuanete. Asana tēvs, nespējot samierināties ar kaunu, cietumā izdarīja pašnāvību. Pēdējais, ko pirms nāves tēvs dēlam uzdāvināja, bija grāmata par Arsēna Lipēna piedzīvojumiem. Tā mazais Asans uzauga, to studējot tik nopietni, ka izlēma likt lietā visas smeltās zināšanas un trikus, lai kļūtu par labo zagli. Pirmajās sērijās mēs bez mitas ceļojam no šodienas uz atmiņu stāstu par Asana bērnību. Seriāla sižets sākas tagadnē ar Asana izplānotu galvu reibinošu vērtīgās kaklarotas zādzības plānu. Tās pašas rotas, par kuras zādzību reiz apcietināja tēvu. Tomēr pēc šīs zādzības top skaidrs, ka tas ir tikai sākums Asana atriebībai Pelegrini ģimenei, kuras apvainojumu dēļ reiz pašnāvību izdarīja tēvs. Protams, zagli–džentlmeni cenšas notvert policija, kurai ar to ne īpaši vedas, līdz brīdim, kad kāds no rangā zemākajiem izmeklētājiem pamana līdzību starp noziegumu izpildījumu un Arsēna Lipēna stāstiem. Kā jau no filmām par policiju esam uzzinājuši, padotos bosi ne vienmēr ņem par pilnu. Seriāla stāsts turpina lēkāt no pagātnes uz tagadni, pa mazam gabaliņam risinot gan kriminālstāstu, gan atklājot personīgo motivāciju, kāpēc Asans tik neatlaidīgi vēlas atriebties Pelegrini ģimenei.

«Lipēns» var atsaukt atmiņā kādu relatīvi nesenu TV veiksmes stāstu. Ar to domāju britu modernizēto versiju par Šerloku Holmsu ar Benediktu Kamberbaču titullomā. Tomēr ir ļoti svarīga atšķirība, ka angļu seriāla gadījumā pats Šerloks bija ielikts mūsdienu Londonā, bet jaunajā franču seriālā galvenais varonis ir tikai Arsēna fans un kopētājs. Tāpat salīdzināt nebūtu korekti arī abu seriālu stilus, jo modernizētā versija par Holmsu bija vizuāls piedzīvojums, dažbrīd pat kokteilis, kur bija izlaists sendienu angļu šarms un nesteidzīgā elegance. «Lipēna» gadījumā, pat ja galvenais varonis nav etnisks francūzis, viņa iznesība atgādina franču augstmaņus. Tomēr šaubos, vai jaunais «Netflix» veikums gūs tādu pasaules atzinību kā Kamberbača Holmss.

Zaglis ar mīļām acīm

Lai gan tik daudzus fascinē sendienu elegance, iznesība vai romantizētais naivums, tomēr, to ieliekot šodienas Parīzes reālistiskajā ikdienā, tas viss sāk izskatīties bērnišķīgi. Ir sajūta, ka kādreiz elegantos zagļa trikus seriāla autori tik ļoti ir gribējuši pārnest uz šodienu, ka ignorējuši ticamības momentu.

Seriālā nepārtraukti tiek uzsvērta Asana izcilā maskēšanās spēja, tomēr, skatoties stāstu, dažbrīd kļūst neticami, ka neviens no it kā atjautīgajiem policistiem nespēj Asanu atpazīt brīdī, kad viņš uzliek brilles vai nomaina cepuri. Tāpat autori Asanu padara par izveicīgu moderno tehnoloģiju izmantotāju, bet nevēlas pieļaut, ka tādas pašas tehnoloģijas prastu izmantot arī viņa pretinieki. Lai gan, no otras puses, tik daudzos mūsdienu kriminālstāstu seriālos mūs iepazīstina ar neuzveicamām mūsdienu tehnoloģiju izsekošanas metodēm, ka veidojas zināms nostalģisks šarms, kad viens vīrs spēj visus aptīt ap pirkstu, tikai pateicoties savai atjautībai. Pat ja brīžiem racionālais prāts tam neļauj ticēt.

TV stāstam ir zināms politiskais konteksts, kas mūsu vidē var nebūt tik pašsaprotams kā Francijas skatītājiem. Tā ir kolonizācijas tēma, kas tieši gan seriālā nav piesaukta, bet ir skaidrs, ka tā tiek apcerēta. Proti, Francija vēl arvien cenšas pati tikt galā ar savu kolonizatora pagātni. Lai gan publiski tā tiek nosodīta, neapšaubāmi visa tagadējā Franču pārticība lielā mērā balstās uz kolonijās gūtajiem labumiem. Tāpat vēl arvien bijušajās kolonijās Āfrikā ir gan Francijas politiskā, gan militārā klātbūtne. Tāpēc arī visu «Lipēna» stāstu var uztvert kā zināmu anti-kolonizācijas simbolu, jo Senegālas bēgļu atvase zog no tiem, kuru bagātība vēsturiski balstās citu aplaupīšanā. Lielā mērā tieši tamdēļ arī Asanu varam saukt par labo zagli un spēt ar viņu asociēties. Protams, arī viņa personiskais šarms un sirsnīgais raksturs tam stipri palīdz. Par to jāpateicas galvenās lomas atveidotājam Omaram Sī, kuru daudzi atminēsies no panākumiem bagātās 2011. gada franču kino filmas «Neaizskaramie», kur viņš spēlēja slimnieku kopēju paralizētam franču arogantam bagātniekam. Sī smaidam un acu skatienam piemīt patiešām patiesa sirsnība un siltums. Lai kādu noziedznieku viņš spēlētu, viņa skatiens vienmēr raisīs skatītājos empātiju.

Pirmā sezona ir tikai sākums

Seriālā esošais politkorektums, kas pats par sevi ir laba lieta, brīžiem var šķist par tiešu un pamācošu. Tas mums jāpiedod mūsu laikmetam, jo šāds tonis nu ir kļuvis par gandrīz neatņemamu sastāvdaļu šodienas lielbudžeta kino un TV darbos. Lai gan Latvijas kontekstā šāda pamācība, ieslēpta piedzīvojuma stāstā, kādam pat var nākt par labu.

Seriāla pirmā sezona «Netflix» platformā līdz ar beigu titriem noslēdzas ar paziņojumu, ka mums jāgaida arī otrā. Tas gan top pilnīgi skaidrs no stāsta, kas apraujas pie viena no aizraujošākajiem samezglojumiem. Jā, ticu, ka būs arī skatītāji, kuri jutīsies piekrāpti, nesaņēmuši ne miņas no atšķetinājuma pēc pirmās sezonas noskatīšanās. Uz tālāko risinājumu būs jāgaida labs brītiņš.

Seriālam nevar pārmest dinamikas trūkumu. Ja skatītājs pārāk nesāk piekasīties uz ekrāna notiekošā iespējamībai reālajā pasaulē, tad šis kļūst par pavisam atraktīvu dēku stāstu, par kriminālu rēbusu, kura pavērsieni vairāk balstās atjautībā un viltībā, nevis skriešanā un šaušanā. To gribas uzsvērt kā panākumu, jo arvien vairāk mūs radina pie domas, ka aizraujoša kriminālstāsta sižets nozīmē kautiņus un apšaudes. «Lipēna» intriga un dinamika balstītas prāta lauzīšanā. Un tas nebūt nenozīmē, ka ir mazāk interesanti. Turklāt, ja šie piedzīvojumi risinās Parīzes bulvāros, ieliņās vai dažās no pilsētas zīmīgākajām vietām, tad tam var traukties līdzi ar pievienotu franču šarma devu.