Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Leģendārās Rīgas un Maskavas barankas: apļveida dzīvojamās mājas un kafejnīca dzertuves vietā
Maskavas “olimpisko apļu” ēkas dzīvokļus kādreiz uzskatīja par ekskluzīvu dzīvesvietu un tur mājokļus ārpus kārtas piešķīra “draudzīgo sociālisma valstu” biznesmeņiem. (Foto: Shutterstock)

Leģendārās Rīgas un Maskavas barankas: apļveida dzīvojamās mājas un kafejnīca dzertuves vietā 4

Izklaide
12. februārī 06:14 2021. gada 12. februārī 06:14
 
Elmārs
Barkāns
| Jauns.lv
Katrai pilsētai ir savas īpatnējās leģendas un ar tām saistītās vietas, kuras nav iekļautas oficiālajos tūrisma ceļvežos, bet par kurām klīst aizraujoši nostāsti. Šoreiz Jauns.lv ielūkojas divu kaimiņvalstu galvaspilsētu – Maskavas un Rīgas “baranku” stāstos, kas it nebūt nesaistās ar visiem labu zināmo beķerejas izstrādājumu. Maskavā tās ir milzīgas deviņstāvu dzīvojamās mājas, bet Rīgā kādreiz populāra kafejnīca.

Krievijas galvaspilsētas Maskavas rietumos, netālu no kinostudijas “Mosfiļm”, atrodas divas milzīgas apļveida formas deviņstāvu dzīvojamās mājas, ko vietējie to formas dēļ iesaukuši par “bubļikiem” (tulkojumā no krievu valodas - baranka). Ar šīm mājām saistās kāda olimpiska leģenda.

Savukārt Latvijas galvaspilsētā “baranka” radās Hruščova laikā, kad PSRS līderis uzsāka celt komunistisko sabiedrību bez alkohola un kāda Rīgas centrā esoša alus krodziņa jeb dzertuves vietā ierīkoja kafejnīcu, kurā pasniedza gaļu tatāru gaumē.

Maskavas "bubļiki" - olimpiskie apļi

Viena Padomju laika sistēmas problēmām bija katastrofālais dzīvokļu trūkums pilsētās, jo nebija, kur izmitināt ļaudis, kuri no laukiem straumēm vien plūda uz pilsētām. Tad nu celtniekiem nācās vienu pēc otras lielpilsētās sliet paneļēkas. Bet Maskavā, kā jau PSRS galvaspilsētā, centās “masveida kastītes” sliet inovatīvi, lai pasaulei pierādītu, ka mūsu arhitekti māk arī izprojektēt kaut ko jēdzīgu.

Foto: Shutterstock

Tā Maskavas rietumos radās divas milzīgas deviņstāvu ēkas kā lieli riņķi, kuras vietēji iedzīvotāji to formas dēļ nosauca par “bubļikiem”. Mājas būvēja no tipveida paneļiem, katru sekciju “ielokot” pieļaujamo tehnoloģisko atkāpju rāmjos – sešu grādu leņķī, lai beigās iznāktu apļveida celtne. Pirmo māju, kas tapa pēc arhitekta Jevgeņija Stamo un inženiera Aleksandra Markelova projekta, uzcēla 1972. gadā Ņežinska ielā ar 913 dzīvokļiem, bet otru identisku ar 936 dzīvokļiem uzcēla tikai pēc septiņiem gadiem – 1979. gadā Dovženko ielā.

Pēc šo ēku uzcelšanas sāka klīst leģendas, ka pavisam bija nolemts uzbūvēt piecas šādas ēkas, kas simbolizētu piecus olimpiskos apļus un būtu veltījums Maskavā notiekošajām vasaras Olimpiskajām spēlēm 1980. gadā. Tomēr tā ir tikai pilsētas leģenda, kurai ar realitāti nav nekāda sakara, jo, pirmām kārtām, abas ēkas atrodas viena no otras lielā atstatumā, lai tās iederētos “olimpiskajā dizainā” un, otrām kārtām, pirmā no divām ēkām atrodas starp diviem ezeriem, kas nu nav piemēroti tam, lai līdzās milzīgajai celtnei simetriski uzbūvētu vēl četras līdzīgas ēkas.

Šīm apļveida dzīvojamajām ēkām 155 metru diametrā pēc būvnieku ieceres vajadzēja simbolizēt padomju sabiedrības sociālistisko kaimiņattiecību būtību. Ēku pirmajos stāvos tika ierīkotas viss, kas ikdienas dzīvei nepieciešams – veikali, sadzīves pakalpojumu darbnīcas, bibliotēka un tā tālāk. Savukārt iekšpagalmā vajadzēja risināties padomju kaimiņbūšanas sadzīvei – jaunās māmiņas pastaigātos ar bērniem, jaunieši spēlētu futbolu, omītes sēdētu uz soliņiem un apspriestu dienas notikumus, bet veči spēlētu domino.

Diemžēl realitāte izrādījās skaudrāka. Ēkas ar 26 kāpņu telpām jeb sekcijām izrādījās gauži nepiemērotas dzīvei. Pagalmā no sešām vārtrūmēm pūta vējš un radīja lielu caurvēju, kas uzturēšanos lielajā iekšpagalmā, kur varēja ierīkot ne tikai futbollaukumu vien, padarīja gaužām netīkamu.

Savukārt apļa forma pagalmā radīja milzīgu atbalsi kā akā: ja kāds nošķaudījās uz balkona, to dzirdēja simtiem citu kaimiņu. Toties, ja iedarbojās automašīnas signalizācija, likās, ka pienācis pasaules gals un iedarbināta trauksme vispārējai evakuācijai.

Par mieru un klusumu dzīvokļos, kuru logi izgāja uz pagalma pusi, varēja aizmirst. Arī skats no logiem uz pagalma pusi nebija pievilcīgs – klajš laukums un lūrēšana kaimiņu logos. Tagad gan pagalmi kļuvuši pievilcīgāki, jo tajos vairāk nekā 40 gadu laikā sakuplojuši koki.

Problēmas radās arī, iekārtojot mājokli. Tā kā ēka bija apaļa, istabas nebija vis taisnstūrveida, bet gan ar mazu ieliekumu trapeces formā. Tas nozīmēja, ka viss, ko novietoja istabā – skapis, glezna, sekcija un tā tālāk, izskatījās “šķībi”.

Tāpat arī mājas apsaimniekošana, kā jau “specprojektam”, izmaksāja pārāk dārgi un ēka, salīdzinot ar “parastajiem” namiem, ar savu lielo iekšpagalmu aizņēma pārāk lielu platību. Tas viss arī noraka šo īpatnējo projektu un Padomju Savienībā attiecās no šādu bubļiku būvniecības. Kaut gan septiņdesmito gadu sākumā tās projektētājus lielīja par arhitektonisko novatorismu.

Miljoniem kinoskatītāju Maskavas riņķveida dzīvojamās mājas logos skatījušies, lasot kādreiz populārās padomju mākslas filmas “Maskava asarām netic” titrus. * (Foto: Shutterstock)

“Riņķa mājās” bija vien-, div-, trīs- un četristabu dzīvokļi, kurus pārsvarā piešķīra dzīvokļu rindā stāvošajiem maskaviešiem. Bet bija arī “izredzētie”. Tur mājokļus piešķīra arī “sociālistiskās sadraudzības” valstu pilsoņiem, kuri PSRS galvaspilsētā strādāja Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes (SEPP) struktūrās – austrumvāciešiem, čehoslovākiem un dienvidslāviem, kā arī vairākiem aktieriem un darbiniekiem, jo ēkas atradās netālu no kinostudijas “Mosfiļm”.

Kinostudijas tuvums bija arī iemesls tam, ka interesantās konstrukcijas nami ik palaikam parādījās arī padomju mākslas filmās – “Maskava asarām netic”, “Traģēdija roka stilā”, “Kurjers” un citās.

“Mājā dzīvokļus piešķīra pa sekcijām. Ja vienā kāpņu telpā jau ievācās jaunie īrnieki, tad citas vēl tikai būvēja,” teicis viens no mājas iedzīvotājiem Aleksandrs Akimovs. Bet tā kopš namu uzcelšanas daudz kas nav mainījies, viņš saka. Tajā joprojām var nopirkt dzīvokļus, un vienistabas apartamenti maksā ap 6 200 000 rubļiem (ap 70 000 eiro).

Rīgas “Baranka” tatāru gaumē

1898. gadā celtā divstāvu ēka Krišjāņa Barona ielā 39, kur savulaik atradās slavenā “Baranka”. (Foto: redzet.eu)

Savs “barankas stāsts” ir arī Latvijas galvaspilsētai. Tas saistīts ar trīsstāvu koka ēku Krišjāņa Barona un Ģertrūdes (padomju laikā – Kārļa Marksa) ielas stūrī, kas tapis 1898. gadā pēc ievērojamā Rīgas arhitekta Mihaila Eizenšteina projekta. Tikai tas nav saistīts vis ar arhitektūru, bet gan ar to, ko tur pasniedza jau daudz vēlāk – padomju laikā.

1958. gada janvārī “Rīgas Balss” informēja, ka galvaspilsētā uzradušās divas jaunas kafejnīcas. Viena no tām vēlāk par “Baranku” iedēvētā ēstuve Kārļa Marksa (tagad – Ģertrūdes) un Krišjāņa Barona ielas stūrī. (Foto: periodika.lv)

1958. gadā šajā ēkā alus dzertuves vietā atklāja jaunu kafejnīcu un kurā pasniedza īpašu firmas ēdienu – “Gaļu tatāru gaumē”. Gaļas izstrādājums bija neierastā – barankas formā un tādēļ rīdzinieki turpmākos gadus ēku Krišjāņa Barona ielā 39 iedēvēja par “Baranku”. Ēstuve tur atradās 50 gadus un vēlāk tās vietā uzradās veikals, kurš, cerams, pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas atkal sāks darboties.

Bet ar šo ēstuvi arī saistās viens “padomju neveiksmes” stāsts. Piecdesmito gadu beigās PSRS vadoņa Ņikita Hruščovs sāka celt komunistisko sabiedrību bez alkohola un, kā tolaik rakstīja laikraksts “Rīgas Balss”: “1958. gadā likvidēs visas bufetes, kurās līdz šim tirgojās ar alkoholiskiem dzērieniem”. Šī gada janvārī kā jaunās sabiedriskās ēdināšanas principu paraugiestādes atklāja divas kafejnīcas Krišjāņa Barona ielā – pie kinoteātra “Daile” un tā dēvēto “Baranku”, kuru ierīkoja alus krodziņa vietā.

Tomēr, kā liecina vēsture, ar Rīgas alkoholisko bufešu slēgšanu padomju varai ne īpaši veicās. 

Saistītās ziņas

Maskavas visbrutālākā celtne: superizturīgā, neglītā un mistiskiem nostāstiem apvītā atomzinātnieku māja 2
Aizgājušo laiku uzdzīves pērles - padomju ēras stilīgākās vietas, kuras piemeklējis bēdīgs gals
Tu atceries, kā izskatījās īstā padomju laika dzīvoklī? FOTO

1958. gada 11. janvārī “Rīgas Balss” vēstīja: “Vakar atvēra jaunu kafejnīcu Kārļa Marksa un Kr. Barona ielas stūri. Agrākās dzertuves vietā tagad izveidota dekorēta zāle ar 25 vietām. Tā uzņem apmeklētājus no pulksten 8 rītā līdz 9 vakarā. Viesus apkalpos divas pārdevējas un 3 pavāri, kuri gatavos siltos ēdienus. Te pārdos plašā izvēlē visdažādākos konditorejas un kulinārijas izstrādājumus. Interesanti ir tas, ka te pirmo reizi Rīgā pārdos desu, siera un šķiņķa maizītes, kas ceptas sviestā”.

Citi šobrīd lasa

Kādam vīrietim neizprotamā veidā izdevies stundām klaiņot pa vienu no apsargātākajām pasaules vietām 2
Sasirdzis Samantas Tīnas uzticamais draugs Skarabejs 2
Valsts policija brīdina: atkal jauns krāpniecības veids
Skatīt visus komentārus

"Две-три стирки в день и мытье посуды": Клуни рассказал о жизни на карантине с женой и детьми

Букингемский дворец прокомментировал состояние 99-летнего принца Филиппа