"Arī mēs esam ģimene!" - Kašers ar savu Jāni atklāti par attiecībām, kāzu plāniem un drosmi būt pašiem

Pirms trim gadiem multimākslinieks Kašers, īstajā vārdā Kaspars Blūms-Blūmanis, publiski paziņoja, ka ir gejs, bet aizvadītajā vasarā sociālajos tīklos atklāja, ka ir saderinājies ar mīļoto vīrieti Jāni Miņinu. Tagad puiši savu dzīvi kā uz paplātes izrādīs "STV Pirmā!" realitātes šovā "Slavenības. Bez filtra".

Žurnālam "Kas Jauns" pāris pavisam atklāti izstāstījis par uzdrīkstēšanos publiskot savu dzīvi, par homofobiju, par vēlmi būt ģimenei ar kopīgiem bērniem un to, kā ir būt gejiem. Turklāt saruna ar Kašeru un Jāni notika dažas dienas pirms Saeimas ārkārtas sēdes, kurā tika skatīti grozījumi Satversmē par ģimenes jēdzienu – jautājumu, kas sabiedrību sašķēlis divās daļās, jo viena puse kategoriski uzskata, ka viendzimuma pāri nekādi neatbilst jēdzienam “ģimene”, bet otra ir par vienlīdzīgām tiesībām visiem.

Tracināt vai izglītot?

Pateicoties aktivitātēm Saeimā ar izmaiņām Satversmē, šobrīd Latvijā situācija ir diezgan sakaitēta, un vēl krasāk izpaužas homofobija, tāpēc jābūt drosmei, lai tieši tagad izceltos ar savu netradicionālo attiecību publiskošanu. Vai tiešām tā ir prātīga doma – šobrīd tracināt sabiedrību, homoseksuālam pārim piedaloties TV šovā? Kašers un Jānis uzskata, ka jā!

“Pēc tā, kas tagad notiek pasaulē un Latvijā, domājam, ka tieši tas ir jādara. Līdz šim savas attiecības centāmies tik publiski neizrādīt, bet mūs uzrunāja šova formāts. Izdomājām, ka sabiedrība ir jāinformē, ka tai ir jārāda patiesība par tādiem cilvēkiem kā mēs,” atbild Kašers, bet Jānis piebilst: “Mēs gribam izglītot sabiedrību. Šobrīd par mums kā par pāri ir nepareizs priekšstats, tāpēc vēlamies parādīt, kādi patiesībā esam. Ka esam tādi paši, kā jebkurš cits cilvēks, kā jebkurš tradicionāls pāris.”

Kašers atzīst, ka abi ar Jāni jau ilgāku laiku no sekotājiem sociālajos tīklos saņēmuši aicinājumus publiskot savu privāto dzīvi: “Cilvēki interesējas par to, viņi vēlas redzēt un, jā, vēlas arī izprast. Uz mums kā uz pāri skatās gan heteroseksuāli, gan homoseksuāli cilvēki – dažāda vecuma, gan jaunieši, gan pensionāri. Mēs katru dienu saņemam daudzas vēstules, kurās cilvēki atzīst, ka iedvesmojas no mums. Ne reizi vien izteiktas pateicības, ka mēs uzdrošināmies par šīm aktuālajām tēmām runāt. Tāpēc arī piekritām piedalīties šajā šovā, lai vairāk varētu iedvesmot citus cilvēkus. Mums ar Jāni nav ne baiļu, ne tabu tēmu. Esam pašpārliecināti vīrieši, tāpēc piekritām filmēties."

Homoseksuālisms neesot lipīgs

Uz iebildi, ka sabiedrība uztraucas, ka geju pāra dzīves atrādīšana TV šovā būs homoseksuālo attiecību reklamēšana, ka tādā veidā tiks samaitāti jaunieši, kuri arī izdomās pievērsties viendzimuma attiecībām, Kašers atbild, ka šāds uzskats ir maldīgs un ļoti stereotipisks: “Homoseksuālisms nav lipīgs! Kā var citam pielipināt ko tādu, ar ko pats esi piedzimis! Tas, ka esmu homoseksuāls, nekad nav bijusi manis paša izvēle. Tāds esmu piedzimis, un tā nav mana vaina, ka man patīk tikai mana dzimuma cilvēki. Es neesmu tāds tāpēc, ka tas ir stilīgi, ka tas būtu kāds modes kliedziens. Daba mani tādu ir radījusi. Tāpat kā visus cilvēkus – vienus ar zilām, citus ar brūnām acīm, kāds ir blondīns, kāds ir rudmatis...”

“Te ir runa par izglītotību,” tēmā iesaistās Jānis: “Ir jāizglīto sabiedrība, ka cilvēki ir dažādi un atšķirīgi. Ar citādu ādas krāsu un arī citādu seksuālo orientāciju. Tā tas dabā notiek, un tas nav nekas pretdabisks. Vienkārši ir jāpieņem, ka tā ir!”

Viņam piekrīt Kašers, sakot, ka sabiedrības neizglītotība šajos jautājumos noved pie daudzām traģēdijām: “Kad jau no skolas gadiem tiek potēts, ka vienīgais pareizais ģimenes modelis ir sievietes un vīrieša attiecības, tad cilvēks, kurš piedzimis citādāks, nesaprot, kas viņš ir, nesaprot, kā dzīvot. No vienas puses, viņam ir ieskaidrots, ka jādzīvo tikai tā, bet, no otras puses, viņš apzinās, ka tā nav viņa patiesā dzīve. Un tad ir visas šīs vēnu graizīšanas, pašnāvības, jo cilvēks vairs neredz dzīvei jēgu. Man ir rakstījuši daudzi jaunieši, dalījušies savos pārdzīvojumos, un, jā, ir bijuši tādi, kas atzinuši, ka mani padomi palīdzējuši neizdarīt pašnāvību. Ir bijis, ka dienā esmu saņēmis pat 70 vēstuļu! Un ne tikai no jauniešiem, bet arī no viņu izmisušajiem vecākiem, kuri prasījuši palīdzību, kā viņiem izglābt savu bērnu, kā pret viņu attiekties, kā runāt. Tas man bija pamatīgs šoks – pats biju nupat kā “iznācis no skapja”, un uzreiz lavīna vēstuļu, pilnu ar kliedzieniem pēc palīdzības, ar lūgumiem pēc padoma.”

“Iznākt no skapja” – labākais lēmums

Kašers un Jānis atklāj, ka, par spīti sabiedrības daļas attieksmei, viņi pret sevi neizjūt homofobisku noskaņojumu. “Viens ir kaut ko pateikt neklātienē, anonīmi, bet pavisam kas cits – pienākt klāt un pateikt to sejā. Jā, man ir bijuši gadījumi, kad kāds ir brutāli piesējies, bet, aprunājoties par šo tēmu, agresivitāte pazudusi. Esmu pat saņēmis atvainošanos, un man pateikts paldies, ka esmu izskaidrojis situāciju. Vienmēr esmu gatavs diskusijai, runāt par šo tēmu. Man nav ne kauna, ne baiļu. Kāpēc man baidīties? Kāpēc man jābaidās par to, kas es esmu? Nē! Šis periods man ir beidzies! Esmu pašpietiekams vīrietis, kuram nav jābaidās un jākaunas par savu dzīves izvēli,” uzsver multimākslinieks.

Runājot par baiļu periodu, Kašers stāsta, ka tas bijis laiks, kad viņš grasījās “iznākt no skapja” un publiski paziņot par savu homoseksualitāti. “Nezināju, kā reaģēs sabiedrība, kas notiks ar manu darbu. Baidījos, ka pazaudēšu darbu un palikšu bez ienākumiem, baidījos, ka varu pazaudēt ģimeni, cilvēkus sev apkārt. Šī nepārliecinātība un šaubas, kā to uztvers citi, radīja šo baiļu sajūtu. Bet, kad beidzot to soli spēru, mana dzīve izmainījās tikai uz labāko pusi,” uzsver Kašers, piebilstot: “Protams, pašā sākumā bija tādi, kas pēkšņi atteica man darbu. Piemēram, bija sarunāts, ka vadīšu kādu pasākumu, taču izrādās, ka mainījies koncepts un vajadzīga vadītāja sieviete... Slēptie iemesli, lai mani delikāti atšūtu. Taču šādu gadījumu bija maz.”

Kas bija tas, kas pamudināja Kašeru izlemt un tomēr publiski paziņot par savu seksuālo orientāciju? Kas viņu iedrošināja? “Domāju, ka tas bija viedums. Biju sasniedzis to vecumu, kurā jāpieņem izšķirošs lēmums. Biju izvēles priekšā – vai nu melot sev, saviem vecākiem un sabiedrībai un dzīvot visu mūžu melos, vai arī dzīvot brīvi, visiem pasakot – jā, tā ir taisnība! Izlēmu iet tieši šo ceļu, esot patiess pret sevi un apkārtējiem. Sapratu, ka nav svarīgi, vai citiem tas patiks vai ne, – es tāds esmu, un punkts! Un tas bija vislabākais lēmums manā dzīvē! Vienīgais, ko nožēloju, ka es to nepieņēmu daudz agrāk! Bet līdz tam bija jāizaug.”

Arī mēs esam ģimene!

Kašeram un Jānim, protams, kremt, ka Latvijā ir cilvēki, kuri uzskata, ka homoseksuāli pāri nevar tikt uzskatīti par ģimenēm. “Noteikti esam ģimene!” pārliecinoši bilst Jānis un turpina: “Nav svarīgi, vai vīrietis kopā ar sievieti vai vīrietis ar vīrieti, – vienkārši cilvēki, kuri viens otram ir apliecinājuši savu mīlestību, dzīvo kopā, cienot un respektējot viens otru, ir ģimene! Arī vecmāmiņa ar mazbērnu ir ģimene! Ir muļķīgi ģimenes jēdzienu nodefinēt tik strikti – vīrs, sieva, bērns – un nerespektēt, ka ģimenes ir ļoti dažādas. Tas ir atpalicis stereotips, ir taču jāiet laikam līdzi! Manuprāt, tās vairāk ir politiskas spēles, nevis reālas rūpes par cilvēkiem.”

Savam draugam piekrīt Kašers: “Kā visi citi, arī mēs Latvijā maksājam lielus nodokļus. Arī mēs aktīvi iesaistāmies labdarībā, piedalāmies kultūru un izglītību veicinošos pasākumos, esam savas valsts pilsoņi. Un tad rodas šis neizpratnes pilnais jautājums – kāpēc pret mums izturas citādi nekā pret pārējiem? Kāpēc mums nav tādu pašu tiesību? Piemēram, ja Jānim kaut kas notiek un viņš nokļūst slimnīcā, tad mani pie viņa neielaidīs, pēc Latvijas likumiem, es viņam nekas neskaitos – esmu nepiederoša persona. Tas pats ir ar kopējiem īpašumiem. Ja mēs esam dzīvojuši kopā, abi vairojuši savu labklājību, iekārtojuši savu īpašumu, tad partnera nāves gadījumā otram uz to nav nekādu tiesību! Kāpēc ir tāda netaisnība? Kāpēc mēs netiekam uzskatīti par cilvēkiem ar tādām pašām tiesībām? Un tikai tāpēc, ka Latvija šādi pret mums izturas, mēs diemžēl neplānojam Latvijā palikt mūžīgi. Mēs tad labāk dzīvojam valstī, kura respektē mūsu savienību, maksājam nodokļus tai valstij, kura atbalsta mūs arī tiesiski. Latvijā mēs neesam ģimene, un tas ir skumji.”

Viņu nākotnes plāns ir dzīvot vai nu Dānijā, vai Itālijā. “Visvairāk sliecamies uz Itālijas pusi, šā gada apņemšanās pat ir iemācīties itāļu valodu, padzīvot Itālijā, lai saprastu, vai varēsim tur iedzīvoties. Bet vispirms vajag pamatīgāk palaist mūsu biznesu – Kasher Bloom dizaina līniju. Kad tas būs īstenots, varēsim pamazām iebīdīties Itālijas tirgū,” paskaidro Kašers un uz jautājumu, kā Itālijā, kur ir ļoti spēcīgas katoliskās tradīcijas, pieņem netradicionāli orientētos pārus, atbild: “Pret tādiem kā mēs ir pavisam normāla attieksme. Mēs Itālijā jūtamies kā mājās. Jā, mēs nestaigājam apķērušies vai rociņās sadevušies, taču tur cilvēkiem arī pret tādiem skatiem nav iebildumu. Itāļi ir daudz atvērtāki un saprotošāki.”

Kāzas būs!

Šovasar Kašers ar Jāni publiski paziņoja par saderināšanos. Kad puiši ieplānojuši apprecēties? “Ja viss notiks, kā esam iecerējuši, tad tieši šovā varēs redzēt mūsu kāzas,” ieintriģē Kašers, izstāstot, ka plānojuši attiecības juridiski noslēgt Dānijā: “Iespējams pat tāds variants, ka mums pašiem uz Dāniju nav jābrauc. Vienkārši jāpiesaka laulības reģistrēšana, un mums atsūta jau gatavus dokumentus, ka esam apprecējušies. Protams, ļoti gribētos apprecēties klātienē, taču epidemioloģiskās situācijas dēļ absolūti nav skaidrības, vai vispār tas būs iespējams.”

Savukārt Jānis paskaidro, ka Dānija izvēlēta tāpēc, ka Eiropas Savienībā ir tikai divas valstis, kas sareģistrē arī pārus, kas nav šo valstu pilsoņi, – Dānija un Portugāle. “Portugālē visi nepieciešamie dokumenti jāpārtulko portugāļu valodā, bet Dānijā der arī angļu. Protams, skaistāk jau būtu kāzas rīkot Portugālē, bet Dānijā šis viss process ir ērtāks.”

Un kā ar kāzu svinībām? “Mums ir plāns, ka mēs Dānijā tikai sarakstāmies, bet, kad situācija ar Covid-19 normalizēsies, kad Latvijā varēs pulcēties un rīkot pasākumus, noorganizēsim kārtīgu ballīti tuvākajiem draugiem, kolēģiem un ģimenes locekļiem. Iespējams, tas būs tikai nākamgad,” nākotnes plānus ieskicē Kašers. Kāpēc viņiem šī saderināšanās vajadzīga? It sevišķi situācijā, kad viņu laulība Latvijā juridiski nebūs spēkā? Vai tā ir kā publiska izrādīšanās? Pat heteroseksuāli pāri gadiem dzīvo kopā, savas attiecības nenoformējuši juridiski, un tāpat jūtas labi, bet te pēkšņi diviem vīriešiem nepieciešams apprecēties!

“Ja mēs mīlam viens otru, ja mēs cienām viens otru, tad kāpēc savas jūtas nevarētu apstiprināt oficiāli?” ar pretjautājumu atbild Jānis, bet Kašers papildina: “Ja tas ir iespējams, kāpēc to nedarīt? Es mīlu Jāni, Jānis mīl mani, un laulību gredzens pirkstā būs apliecinājums gan pašam sev, gan sabiedrībai, ka šī ir mana ģimene, ka šis ir cilvēks, ar kuru saistu savu nākotni, ar kuru kopā ejam vienu ceļu, ar kuru ir kopēji sapņi un mērķi. Tas mums ir svarīgi! Jā! Varbūt citām ģimenēm laulība nav būtiska, bet mums ir.”

Bet kā ar bērniem? Kas tā par ģimeni bez bērniem? “Šobrīd ar šo jautājumu nesteidzamies. Pagaidām bērnam gatavi neesam, jo mums ir citas prioritātes. Vispirms ir jānostabilizējas, jāsakārto savs bizness, un tad varbūt,” paskaidro Kašers, piebilstot: “Jāskatās arī, kā būs ar adopcijas iespējām pasaulē, jo skaidrs, ka Latvijā adoptēt bērnu ir diezgan nereāli. Visticamāk, vienīgais reālākais ceļš, kā mums tikt pie bērniem, ir surogātmātes iesaistīšana.” Ja tiks izmantota surogātmātes palīdzība, kurš tad būs tēvs? “Ai! Mūsdienās ir jau tādas tehnoloģijas, ka var būt vairāki tēvi,” atbild Kašers, bet Jānis papildina: “Bet varbūt mums būs divi bērni. Tad jau dzīve rādīs, kā būs.”

Citas interesantākās ziņas un notikumus skatiet žurnālā "Kas Jauns"!