"Uz skatuves jābūt viegli ievainojamam," - aktieris Toms Liepājnieks par teātri, seriāliem un dzīvi

Viņš – arī Juris, kas lenc ieslodzītā Artūra sievu seriālā «Nemīlētie», un Stenlijs Valmieras Drāmas teātrī topošajā izrādē «Ilgu tramvajs». Ar šo lomu aktieris pēc septiņu gadu pārtraukuma atgriezīsies uz lielās skatuves. Vairāk par sevi un saviem darbiem Toms pastāstījis intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi".

Mēdz teikt, ka ne viss ir tā, kā izskatās… Droši vien neesi no Liepājas?

Nē, esmu no Talsiem.

Ā, tad jau ar zināmajiem talseniekiem – brāļiem Busuļiem vai Leperiem – kopā mācījies?

Ar Rihardu Leperu gāju vienā klasē. Viņam septembrī dzimšanas diena, man – novembrī. 9. klasē gan viņš aizgāja uz Rīgu.

Bet par aktieriem kļuvāt abi…

Es aktieros iestājos vēlāk – kad man bija jau 22 gadi.

Jo?

Tajā gadā, kad beidzu vidusskolu, neuzņēma aktierus. Izdomāju politoloģiju studēt, bet drīz aizgāju prom. Pastudēju arī uzņēmējdarbību, pirms nonācu līdz šim «pasākumam». Man īsti nebija domas kļūt par aktieri, mēģināju no tās pat iet prom. Ka varētu par to mācīties, man ieteica no malas. Jo biju diezgan runātīgs. Tā teikt, kompānijas dvēsele, kas varētu izveidoties arī par skatuves dvēseli.

Kas tev pašam lika noticēt, ka vari būt aktieris?

Pabraukāju mazliet apkārt, un radās doma akiermeistarību studēt Anglijā. Taču ģimenes apstākļu dēļ vajadzēja pēc pāris mēnešiem atgriezties. Bet te tieši sākās «aktieros» iestājeksāmeni, domāju – pamēģināšu vispirms, vai mani šeit ņem pretī, pirms startēju kaut kur citur. Kā būs – būs… Naudas man nebija, taču tiku iekšā budžeta grupā. Domāju – nu labi, dzīvošanai Rīgā tāpat man naudas nav, bet nu kādu nedēļu patestēšu, kā tur ir studēt. Tā arī sanāca tos četrus gadus palikt. (Smejas.) Man bija forši kursabiedri: Kaspars Dumburs, Juris Jope, Madara Botmane, Anta Aizupe, Kristians Kareļins…

Kā risināji naudas problēmu?

Visādi, ko tik nedarījām. Picērijās strādāju. Pirmais darbs bija Latvijas Televīzijas raidījuma «Sems» vadīšana. 2004. gadā? Kopā ar Lauri Reiniku, Elīnu Doļģi, Kasparu Mauriņu. Tad «Hamleta» teātrī kādu laiku līdzdarbojos. Kad kādā projektā jutos sevi izsmēlis, centos ko mainīt. Tā tas bijis ar šiem pieminētajiem.

Savulaik biji Nacionālā teātra štatā. Vai arī no turienes aizgāji, jo juties izsmelts?

Pēc studiju beigām domāju – ja mani ņems Nacionālajā teātrī, to sezonu pamēģināšu, kā būs, būs. Tajā laikā jau kārtoju iestājeksāmenus uz augstskolu Anglijā, tāpēc tas bija apzināts solis. Nevienam neteicu, ka iešu prom, jo gribējās izmēģināt to iespēju, kā ir būt štata aktierim. Tā 2011/2012. gada sezonu nostrādāju.

Tik sen jau? Šķiet, ka tas bijis vien pirms pāris gadiem… Tad uz Angliju aizbrauci?

Jā, aizbraucu. Londonas Drāmas centrā iestājos uz maģistriem kinoaktiermeistarībā. Apzinājos, ka tādas naudas, lai tur mācītos, man nav. Bet varu pieteikties uz stipendiju, kā būs – būs; vismaz būšu pārbaudījis, vai to varu izdarīt… (Smejas.) Ilgu laiku neko neatbildēja, turpināju strādāt Nacionālā teātra ārštatā, līdz pirms Ziemassvētkiem paziņoja, ka mācības jāsāk janvārī. Tajās divās nedēļās bija dzīve jāapgriež otrādi. Aizbraucu uz Angliju, bet tur – neskaidrības ar papīriem; kamēr tiešā vadība ļāva iet uz skolu, administrācija neļāva, nespēja kaut ko saskaņot. Man apnika tā ņemšanās. Kad vasaras sākumā atbraucu uz māsas izlaidumu, biju domājis, ka drīz atgriezīšos Anglijā, biju nopircis jau atpakaļbiļeti, bet pēkšņi plānus mainīja iespēja filmēties Turcijā – trako kāzu komēdija «Düğün Dernek», kurā strādāju kopā ar Rihardu Leperu. Otro reizi turpceļa biļetes uz Angliju izmetu, kad man piedāvāja filmēties «Pelnu sanatorijā». Tā bija kā zīme, ka vairs nevar pirkt biļetes uz Angliju.

Kino studijas palika kā nepiepildīts sapnis?

Tas jau nebija kā pašmērķis tajā skolā būt. Papīram jau īsti nozīmes nav, tas negarantē, ka būs kādi zelta vārti, pa kuriem ieejot, viss notiks. Tālāko ceļu meklēju savādāk – esmu apmeklējis meistarklases Amerikā, Anglijā – un neko nenožēloju.

Esi Rīgā atvēris savu aktieru studiju. Kas lielākoties ir jūsu «studenti»?

Studijā organizējam nodarbības (nav runa par šā brīža ārkārtas laiku) jebkādiem cilvēkiem, kas grib pamēģināt aktiermeistarību. Ir nākuši arī aktieri. Kurš no komforta zonas caur to kāpj laukā, kurš jaunības dienu sapni pārbauda, cits grib būt aktieris. Labākie un izturīgākie pavirzās tālāk. Pasniedzu gan es, gan Ināra Slucka, Madara Melne-Tomsone un Lauma Balode. Gadu jau esam Ganību dambī, ir liela zāle, kur arī profesionāļu izrādes tiek taisītas. Bija plāns, ka turpināsim rādīt «Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi», bet kovids norāva «stopkrānu».

Ņemot vērā tavu filmu sarakstu un vēlmi pēc maģistra izglītības tieši kino meistarībā, var teikt, ka kamera tevi uzrunā vairāk par skatuvi?

(Ilgi domā.) Kino droši vien ir mana prioritāte, ja prasi tā noformulēt.

Teātrī gandarījuma mēraukla ir saņemtā skatītāju enerģija. Kas kino sniedz gandarījumu?

Filmēšanās laukumā ir sava maģija. Kino nedrīksti nofeilot nevienu sekundi, jo kamera to pamanīs. Arī šeit rezultāts ir gandarījums, tikai ilgāk gaidāms.

Seriālā «Nemīlētie» izskatās, ka tavam varonim Jurim ir ciešs kontakts ar tēvu. Kādas ir tavas attiecības ar tēvu dzīvē?

Labas. Ciešākas nekā seriālā. (Dziļdomīgi pasmaida.) Viņš bija jūrnieks uz lielajiem zvejas kuģiem, kad biju mazs. Pēc tam galdniecībā strādāja, citus darbus darīja. Ģimenē esam četri bērni. Vajadzība būt ar ģimeni vairs neļāva braukt jūrā, bet jūrnieks sirdī viņš ir palicis. Domāju, nav «bijušo» jūrnieku.

Kā tas izpaužas?

Kā viņi tiekas, kā iespringst cits par citu, iet uz bērēm… Kuģa dzīve tēvam atstājusi iespaidu uz darba kultūru, pieprasot visu izdarīt perfekti un atbildīgi. Nekādas ķēpāšanās un gulēšanas līdz pusdienlaikam. Ja slinkoji, dabūji «režīmu». Viņš ir no Latgales, 12 bērnu ģimenes. Un mūs – bērnus – pieradināja pie veselīgas disciplīnas, lai cik šausmīgi tas mūsdienās izklausītos.

Visur sevi piesaki ar pseidonīmu. Kā pie tāda tiki?

Tas man ir jau kādu laiciņu. Pamatojums tāds, ka ārzemēs Liepājnieku izrunāt ir grūti, un Tomam vēl tas «–s» jāpieliek klāt. Tā nonācu pie secinājuma, ka jāpieņem skatuves vārds. Apsvēru visādus variantus, līdz vienā dienā atausa šis. Tas visur figurē filmu sakarā, ērtības un korektas datubāzes labad arī Latvijā to tā raksta.

Ko J. Benedict ietver?

Paturēšu to pie sevis un vēl viena cilvēka, kas to zina. Tie nav nejauši burti, tur ir pamatojums, bet tikai man zināms. Tāds dziļi personīgs pseidonīms.

Feisbukā redzams, ka esi saderinājies?

Jā, ir kādu laiciņu.

Kāzu datums jau nolikts?

Tam vajadzētu kaut kad notikt, bet datums vēl nav nolikts. Bija nolikts, bet viens, otrs notikums to izjauca.

Vai esi viegli aizkustināms cilvēks?

Profesija jau ar mums tāda. Uz skatuves jābūt viegli ievainojamam, citādāk – ja neko nejūti un nekas tevi neskar, nekas tur nenotiks. Protams, blakusefekts ir tāds, ka balansu grūti noturēt starp to jūtīgumu un emocionalitāti, kam jābūt uz skatuves, un biezo ādu, kam jābūt ārpus skatuves. Tās ir tādas pretējas sajūtas.

Reālajā dzīvē izdevies audzēt biezāku ādu?

Esmu centies. Pašā sākumā man bija diezgan bieza āda. Pamazām sāk ārdīties un kļūt plānāka. Kad studē savu tēlu, tev jābūt lielai empātijai – nevis slikti vai labi, ko tas cilvēks dara, bet ir jāizprot, kāpēc dara tā vai šitā.

Bet mēģinu to «ādu» ikdienā audzēt. Man ir meita, tāpēc netaisos kā tāds emocionāls vilciņš griezties pa pasauli.

Tevi meitiņas piedzimšana mainījusi kā cilvēku?

Noteikti esmu kaut ko jaunu sevī atklājis, par ko līdz šim nezināju, tostarp atbildību citā līmenī.

Par seriāla Juri turpinot, viņš beidzot sāk uzdarboties, nav tikai tēva ēna… Kā tu uztvēri savu varoni?

Uztvēru, pieņēmu, izpratu un aizstāvēju vairāk, nekā scenārijs man piedāvāja to darīt. Ar režisoru brīžam gribējām katrs savu variantu, un man nācās likt lietā pūles, lai to tēlu nepadarītu par pilnīgāko lohu. Brīžiem šķiet, ka viņš bija nenovērtēts. Juris sirds dziļumos ir lāga zellis, ar viņu vēl varētu kādreiz saskrieties.

TOM J. BENEDICT

• Īstajā vārdā Toms Liepājnieks.
• Vecums: 35.
• Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju 2011. gadā.
• Seriāli: «Markuss» (2019), «Sarkanais mežs» (2019), «Nemīlētie» (2020).
• Filmas: «Pelnu sanatorija» (2016), «Maģiskais kimono» (2017)
• Tētis meitai Johannai (1 gadiņš).