Ģitārists Kaspars Zemītis valsts pabalstam nekvalificējas, bet grūtsirdībā negrimst

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Zemītis padalījies ar šova aizkulisēm, atklājis noslēpumu, kas viņu saista ar žurnālisti Ilzi Jaunalksni, un izstāstījis, kā viņam un citiem mūziķiem ir ar izdzīvošanu Covid-19 ārkārtējā stāvokļa laikā.

Lielas ausis liecina par inteliģenci

Tas, ka Kasparu tagad daudzi uzrunā par Lutausi, viņu nepavisam nesatrauc. “Man taču ausis ir virs vidējā lieluma. Es vienmēr esmu izcēlies ar lielām ausīm, esmu pieradis, ka mani kāds nosauc par Lutausi,” paskaidro Zemītis un smejoties piebilst: “Cilvēki ar lielām ausīm bieži vien apveltīti ar labu muzikālo dzirdi. Esmu arī lasījis, ka lielas ausis liecinot par inteliģenci. To arī saprata Anna Brigadere un ne velti savā pasakā par Sprīdīti inteliģentāko lomu piedēvēja tieši Lutausim.”

Izrādās, ka, uzsākot dalību šovā, Kaspars pats pateicis, ka grib slēpties zem Lutauša maskas. “Es nemaz nezināju, kādas ir iespējas, kādus tēlus piedāvās, tāpēc uzreiz pats pateicu, ka gribu būt Lutausis. “Labi! Uztaisīsim tev tādu masku!” – šova veidotāji man atbildēja. Un maska bija lieliska,” atceras ģitārists. Vasarā, kad Kasparam izteica piedāvājumu par dalību šovā, viņš nopriecājies. “Daudzi plānotie koncerti bija atcelti, uzstāšanās iespējas krietni samazinātas. Padomāju, ka nu vismaz būs kaut kas interesants, kaut kas citāds, nekā ierasts, turklāt tā būs iespēja atkal kāpt uz skatuves. Tāpēc, ilgi nedomādams, piekritu,” teic Zemītis.

Pārcietis pamatīgi stresu

Kaspars Zemītis atzīst, ka dalība šovā bijusi patiešām aizraujoša un interesanta, taču viņš nebija iedomājies, ka piedzīvos tik pamatīgu uztraukumu. “Studijā iedziedot šova dziesmas, stress bija no tā, kā izdarīt, lai mani neatpazītu pēc balss tembra. Taču tas stress bija sīkums, salīdzinot ar to, kāds mani piemeklēja, ik reizes šovā kameru priekšā uzsākot priekšnesumu. Solokoncertos man vismaz ir ģitāra, pie kā pieturēties, bet šovā pat tās nebija,” neslēpj mūziķis, sakot, ka satraukumu piedzīvojis, pat televīzijā skatoties savas uzstāšanās: “Un tas ir dīvaini! Par ko man stresot, ja vairs nekas no manis nav atkarīgs, jo skatos jau ierakstītu raidījumu? Bet nē – man ir stress!”

Zemītim ir pamatīga skatuves pieredze, vai tiešām viņš nav iemācījies tikt galā ar lampu drudzi? “Es ballītes spēlēju, kad man vēl nebija 20 gadu. Protams, tad bija uztraukums, bet ballīšu blicē bez manis bija gan bundzinieks, gan citi muzikanti, un, ja es ar savu ģitāru netrāpīju uz pareizās nots, to tāpat nepamanīja.

Bet "Balss maskā" stress bija pakāpi augstāk. Jo dalība šovā taču nebija lieta, ko daru ikdienā. Tas man bija pavisam kas jauns. Pat ar visu manu milzīgo skatuves pieredzi. Jā, cik tā ir ilga? Ja man tagad ir 47 vai 48 gadi... Paga, cik man ir gadu? Tūlīt pajautāšu sievai!” aizdomājas Mārtiņš, turpinot: “Tātad, ja man ir 47 gadi, tad mana skatuves pieredze ir 30 gadi. Bet, arī 30 gadu pavadot koncertos, satraukums ir tikai normāls. Es ar saviem studentiem par to runāju, mēs no šīs lietas nebēgam, bet analizējam un pētām. Man pat viena studente rakstīja maģistra darbu par skatuves uztraukumu. Satraukums ir dabisks process, un es no tā necenšos izvairīties. Dažreiz sieva pirms atbildīgiem koncertiem piedāvā paņemt kādu nomierinošu tabletīti, bet es atsakos. Jo uzskatu – ja man roka notrīc, tad tam ir tā jābūt. Jo tikai tad es esmu dabisks, patiess – tā ir tā īstā manta. Nervu tabletīte, glāze alus vai konjaciņš pirms kāpšanas uz skatuves, protams, tas ir forši, bet tā vairs nav tīra uzstāšanās. Uzskatu, ka uztraukums ir svarīga sastāvdaļa, lai no skatuves sniegtu nepieciešamo enerģētiku.”

Baidījies, ka tikai Busulis uzreiz neatšifrē

Zināms, ka Kaspars Zemītis spēlē ģitāru Intara Busuļa pavadošajā grupā.

Vaicāts, vai kolēģi viņu atpazinuši zem Lutauša maskas, mūziķis atzīst: “Par to es baidījos visvairāk. Mēs taču esam kopā diendienā, viņi pazīst manu uzvedību, balss tembru, taču gan Kārlis Lācis, gan Intars Busulis pat neatklāja, ka es esmu tas Lutausis. Pirmais mani atkoda saksofonists Gints Pabērzs, bet tas notika baigi vēlu – tikai tajā nedēļā, kad šovu atstāju. Gints grupas kopējā sarakstē ierakstīja, ka jāpapēta ciešāk, kas tas Lutausis ir. Par šo tēmu aizgāja čatiņš, es gan mēģināju izlocīties, bet nesanāca – menedžere Una tad ieslēgusi šova ierakstu un redzējusi, kā Lutausis saka: “Nu ko, mīlīši!”. Un viņai uzreiz bija skaidrs, ka tas esmu es. Laikam tā frāze man ir ļoti raksturīga, taču pats to nebiju piefiksējis.”

Savukārt Kaspara ģimene un ģimenes draugi viņu atšifrējuši jau otrajā raidījumā. Bet visinteresantākā situācija bijusi ar TV žurnālisti Ilzi Jaunalksni, kas šovā Balss maskā uzstājās kā Acs. “Mēs ar Ilzīti esam labi, seni draugi. Mums šova ieraksta mēnesī bija arī vairākas sanākšanas draugu lokā. Protams, mēs nevarējām atklāt, ka piedalāmies šajā šovā, protams, mēs nezinājām, kas ir citi dalībnieki, taču es Ilzīti biju jau uzreiz atšifrējis, ka viņa ir Acs. Ilzei ir tik specifisks un izcils balss tembrs, ka viņu nevar neatpazīt. Bet Ilze gan mani neatkoda. Interesanti, ka jau pirmajā duelī mums bija jādzied vienam pret otru!” smejas Kaspars, sakot, ka nācies teju vai kost sev pirkstos, lai Ilzei Jaunalksnei neatklātu, ka ir savu labo paziņu atšifrējis un ka pats ir Lutausis: “Bet es to uztvēru kā spēli – kā pašsaprotamu šova sastāvdaļu. Tāpat kā es ģimenes draugiem neatklāju, kad Lutausis pametīs šovu. Jo tādi bija noteikumi – neko par šovu nerunāt. Un man patīk spēlēt pēc noteikumiem.”

Valsts pabalstam nekvalificējas

Dalība šovā "Balss maskā" Kasparam Zemītim bija patīkams atspaids šajā Covid-19 pandēmijas laikā, kad mūziķi palika bez iespējas uzstāties un ar savu talantu nopelnīt. Vaicāts, kā izdodas pārvarēt ārkārtējo stāvokli, ģitārists ir atklāts: “Smagi. Labi, ka vasarā apjautu, ka otrais vilnis nāks, tāpēc Latvijas Mūzikas akadēmijā kā lektors paņēmu maksimālo slodzi, ko sev varēju. Pasniedzu sešiem studentiem lekcijas klasiskajā ģitārspēlē. Vismaz tagad saņemu minimālo algu. Un par to, ka man maksā šo minimālo algu, es nekvalificējos Covid-19 pabalstam.”

Kasparu ļoti uztrauc valsts attieksme pret tiem māksliniekiem, kas līdz šim paši sev nopelnīja iztikai un no sava darba vēl valstij samaksāja ievērojamus nodokļus. “Diemžēl Kultūras ministrijai nav pieredzes, kā atbalstīt tos radošos, kas nav atkarīgi no valsts finansējuma. Tos, kas paši radīja darbavietas, paši pelnīja un maksāja nodokļus. Tagad viņiem nepieciešama valsts palīdzība, bet diemžēl atbalstu saņem pārsvarā tikai tās kultūras iestādes un mākslinieki, kas jau līdz šim funkcionēja no valsts finansējuma. Bet tie, kas paši nopelnīja naudu, ir atstāti novārtā. Piemēram, kāds mūzikas nams, kurā esmu uzstājies ar daudziem lieliskiem koncertiem, savas darbības laikā no valsts nav prasījis pat centu, bet nodokļos ik gadu nomaksāja ceturtdaļmiljonu eiro. Šis mūzikas nams šogad tā arī vēl nav saņēmis kaut niecīgāko atbalstu, bet īres parādi krājas katru mēnesi. Un tādu stāstu ir ļoti daudz. Es darbojos pašnodarbināto mūziķu biedrībā un zinu, ka ir kolēģi, kuriem pat tiek apķīlāti konti, uz kuriem ieskaita maksājumus par autortiesībām. Jā, tā ir realitāte, ka māksliniekiem pat ķeras klāt šim šobrīd vienīgajam ienākuma avotam!” Zemītim sirds ir pilna.

Bet kā ar iztikšanu ir viņam pašam? Vai nav jākar kaklā ubaga tarba? “Nē! Protams, koncerti atcelti, bet es nevaru sūdzēties, ģimeni uzturēt pagaidām spēju. Un atzīšos, ka pat īsti pats nesaprotu, kāpēc tas tā ir. Jo man viss līdz šim kaut kā ir noticis. Šajā gadā ir bijuši vairāki koncerti, bet, kad to nebija, pēkšņi parādījās piedāvājums piedalīties šovā, kas bija vismaz kaut kāds finansiālais atspaids. Un tā visu laiku – kā rodas kāds tukšums, tā negaidīti kaut kas parādās tā vietā, piemēram, kāds pasūtījuma darbs mūzikā. Un teikšu atklāti – šis ir viens no iemesliem, kāpēc ticu Dievam. Esmu ticīgs cilvēks, katru svētdienu dodos uz baznīcu, un to, kas notiek ar manu dzīvi, uzskatu par Dieva svētību!” uzsver Kaspars Zemītis.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!