Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Apbrīnojama spēja iet līdzi laikam - intervija ar atmiņu kolekcionāri Liu Guļevsku
no privātā arhīva

Apbrīnojama spēja iet līdzi laikam - intervija ar atmiņu kolekcionāri Liu Guļevsku

Slavenības
2020. gada 7. novembrī 08:35 2020. gada 7. novembrī 08:35
  Ieva Valtere | Žurnāls "Rīgas Viļņi"
Leģendārās žurnālistes Lias Guļevskas vārds, kas vismaz 40 gadu bijis saistīts ar Latvijas Radio un redzams uz vairāku grāmatu vākiem, nu tapis daudzu ievērots feisbukā un pat "YouTube" platformā, kur viņa, kā pati smej intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi", atbrīvojas no stāstiem, kas dzīvo atmiņās, bet mājiniekiem jau «apnikuši».

Jūs pārsteidzat ar apbrīnojamu spēju iet līdzi laikam. Kas par to ir atbildīgs?

Līdzīgu jautājumu reizēm uzdodu sev pati. Tas notiek kaut kā organiski, ir sajūta – Kāds mani vada. Tas bija pirms gada, kad meita Diāna mēnesi dzīvoja Spānijā. Lai redzētu viņas ceļojuma bildes, reģistrējos feisbukā. Sāku lasīt, ko citi tur raksta, pārspriež. Kad uznāca kovids un nedrīkstēja nekur iet, vairāk sāku piedomāt par cilvēkiem, kas bijuši manā dzīvē, kaut ko uzrakstīt. Darbs pie atmiņu grāmatas «Mūžs kā asara uz vaiga» par Edgaru Kauliņu bija pabeigts, būt par tās sastādītāju man uzticēja ilggadējā A. Pumpura muzeja vadītāja Anastasija Neretniece. Laikam jau gribējās kā radoši izpausties, ne tikai apraudāt sūro likteni, ka nekur nevar iet, ne ar vienu tikties…

Lia ar Ēriku Hānbergu šogad oktobrī. (Foto: no privātā arhīva)

Ievēroju, ka feisbukā reizi vai pat divas nedēļā kādai Latvijas kultūrā nozīmīgai personībai veltāt aizkustinošu atmiņu epizodi. Nupat bija par Ēriku Hānbergu, pirms tam – par Lilitu Bērziņu un daudziem citiem… Esat skaitījusi, cik šādu ierakstu jums ir?

Patlaban ir 75, bet vēl 10 ir padomā. Tad gan likšu punktu. Nekad nedomāju, ka sanāks tik daudz. Jo tālāk, jo vairāk cilvēku atzinuši, ka patīk tas, ko daru, raisījās sarunas. Kad sāku saņemt draugu ieteikumus to apkopot grāmatā, sapratu, ka esmu rosinājusi arī citu cilvēku atmiņas. Domāju vasarā beigt, bet citi teica – nē, turpini! Tā tas viss kovida ietekmē panesās. Un tikai vakar, rakstot par Leonu Briedi, līdz kaulu smadzenēm sapratu viņa vārdus, ka «rakstniecībai piemīt īpašas pašterapijas spējas». Un punktu šiem atmiņu stāstiem gribu pielikt ar cilvēkiem, kas mani visvairāk ir iedvesmojuši jaunībā. Dziedātājs Georgs Ots. Viņa dēļ juka prātā visa Padomju Savienība, es arī. (Smejas.) Biju pat iemācījusies viņa autogrāfu. Vēl tagad mājās mūzikas diskus uzlieku un paklausos.

Visam mūžam cauri iet gleznotājs Mikolajs Konstantīns Čurļonis. Viņa daiļradē iemīlējos 24 gadu vecumā, kad Mellužu grāmatnīcā nopirku milzīgu Čurļoņa gleznu. Kad jau darbojos kā žurnāliste, brāļojos ar viņa muzeju Kauņā, daudz braucu uz turieni, ik reizi pie viņa darbiem saņemot jaunas atklāsmes. Visu ģimeni esmu aplaidusi ar Čurļoņa vīrusu. (Smejas.)

Gribu vēl uzrakstīt par Rasmu Luiku, kas Rīgas 50. vidusskolā vadīja literāro pulciņu, un, pateicoties viņai, skolas gados nonācu pat līdz Eduarda Smiļģa apkampieniem. Un pēdējais – mans skolasbiedrs Valdis Darbiņš, žurnālists, erudīts vīrietis un mans labs draugs, kas nu jau mūžībā.

No malas izskatās, ka jūsu ierakstu mērķis ir atmiņas uzturēšana par mūsu kultūras cilvēkiem.

Apzināts mērķis man tas bija, «Mikrofonā» strādājot. Arī pēdējos piecus gadus radiofonā, kad veidoju autorprogrammu «Siluets», apzināti aicināju māksliniekus, kas jau bija nost no lielās skatuves, lai runātu, atgādinātu. Gribējās, lai viņi paliek atmiņās. Arī patlaban projekts «Trīs kamoli», kas redzams «YouTube», balstīts uz to, kā vēl noķert mirkli un iemūžināt atmiņas.

Latvija ir tik pārbagāta ar izcilībām! Smejos, ka 19. gadsimta beigās Dievs attaisīja un aizmirsa aizsiet talantu maisu, tos vienkārši noberot pār Latviju.

Un mēs viņus nedrīkstam aizmirst, jo viss ir «saknēs». Nesen biju uz Mihaila Kublinska urnas glabāšanu kapos, turpat pretī – Cilinskis uzkalniņā. Īsti nesaprotu, kāpēc viņam uz pieminekļa ir tikai Gunārs Cilinskis. Veltai Līnei – tas pats. Pieļauju, ka viņu vēlēšanās tāda bijusi. Bet jaunākas paaudzes taču nezina, kas viņi ir. Ir jāraksta kā Smiļģim: Dailes teātra dibinātājs, režisors… Uz kapa pieminekļa tas jāraksta! Ejot garām, ar citām acīm vismaz paskatos – vai tur ārsts, diriģents vai cita amata meistars guļ. Tas mani ļoti tracina – šī aizmiršana. Bērniem ir jāstāsta par leģendāriem māksliniekiem, par viņu ieguldījumu. 

Foto: no privātā arhīva

Kā sevi dēvētu vienā vārdā?

Esmu radiocilvēks pamatā. Pārējais nācis paralēli.

Jūs tagad var pieteikt kā soctīklu rakstnieci! Ko jums prasa šīs atmiņu dzirkstis? Saprotu, ka mājās glabājas rūpīgi kārtots arhīvs, kurā dokumentētas intervijas ar mūsu dižgariem, fotogrāfijas…

Man nav cita arhīva kā sirds arhīvs. Par soctīklu rakstnieci sevi neuzskatu, negribētu arī tāda būt. Rakstu tikai par tādiem cilvēkiem, ar kuriem mani saistījis arī kāds personisks pārdzīvojums. Par ko, protams, varu pateikties tikai savai profesijai, visvairāk jau «Mikrofonam».

1979. gadā ar Raimondu Paulu. (Foto: no privātā arhīva)

Iespaidi jūsu sirds arhīvu bagātina joprojām. Tagad ar Gunāru Jākobsonu un Raimondu Paulu Nacionālā teātra Baltajā zālē sarunājaties par to, kā bija un ir, «YouTube» kanālā. Tiek piesaukts "Spotify" un citi svešvārdi, kur šo sarunu jeb podkāstu var noklausīties. Kāda ir izjūta, zināmā mērā atgriežoties interviju studijā?

Kā atgriežoties mājās. Visi modernie svešvārdi ir producentu ziņā, prieks, ka viņu vidū ir arī mans mazdēls Kristers Bērzs.

Kā ir strādāt ar Gunāru partnerībā šodien? Vai viens otru izjūtat tāpat kā «Mikrofona» laikos?

(Smaidot.) «Mikrofonā» man no Gunāra bija bail. Tagad vairs nav.

Bail no Gunāra?!

Kad «Mikrofonā» sižetus taisījām, savam korespondenta gabaliņam ievadu paši ierunājām. Atceros, bija sižets par Liepājas teātra aktrisi Veru Šneideri, kas karalieni Elizabeti tobrīd spēlēja. Ierakstu savu ievadiņu, Gunārs pēkšņi saka: «Nu, vai tad nepietiks ar vienu karalieni, divas jau nevajag!» Domāju, ka iegrimšu zemē no kauna, knapi valdījos, lai nesāktu raudāt… Acīmredzot tik patosainā intonācijā biju to runājusi, ka Gunārs man aizrādīja. Pēc kāda laika man bija sižets par maizi, atkal runāju sākumu, un viņš beigās noteica: «Malacis!» Tad gan biju starā.

Li ar Gunāru Jākobsonu pērn Lejasciemā - pirms "Mikrofona" aptaujas dziesmu lielkoncerta, (Foto: no privātā arhīva)

Latvijas Radio jubilejas vietnē apkopotas īsas tagadējo darbinieku videoliecības par to, kā sākuši radiofonā strādāt un ko šis darbs nozīmē. Kāds būtu jūsu rezumējums dažos teikumos?

Joprojām esmu Dievam pateicīga, ka man bija lemts nokļūt Latvijas radiofonā un darboties tur tik daudzus gadus. Esmu laimīga, ka to turpina mana meita Diāna un no astoņu gadu vecuma «Kāpēcīšos» sāka darboties arī mazdēls.

Radio nokļuvu, kad mana meita bija maziņa. Padomju valstī bija populāri lozungi, ka jaunajiem visām spējām ir atvērts ceļš, par jaunām māmiņām nemaz nerunājot. Taču, kad Diānai bija pusotrs gadiņš, no darbavietas – bibliotēkas, kur tobrīd strādāju – mani aizsūtīja uz kolhozu Babītē raut burkānus. Un es šausmīgi apvainojos. Zvanīju savam skolasbiedram Valdim Darbiņam, kurš jau strādāja Radio, un prasīju, vai arī man tur neatrastos kas darāms. Viņš teica, lai nāku šurp. Tā sāku pie Rutas Darbiņas kā ārštata autore strādāt raidījumā «Dzirkstele». Rišardu Labanovski, kas tur bija ārkārtīgi stingrs priekšnieks, uzskatu par savu pirmo un vienīgo skolotāju žurnālistikā. Pēc trim gadiem man paziņoja, ka Jākobsons tiek paaugstināts amatā par ziņu galveno redaktoru un viņa vieta «Mikrofonā» ir brīva. Tiesa, raidījumam meklēja vīrieti, bet piedāvāja pamēģināt. 1. novembrī mani apstiprināja «Mikrofona» štatā.

Ar Gunāru esat palikuši draugi?

Draugi esam visu laiku. Neticami, bet «Mikrofons» tautā ir dzīvs vēl joprojām, par ko liecina aptaujas 50 gadiem veltīto lielkoncertu popularitāte. Kopā tos vadām jau otro gadu. Vasarā bija Viesītē, plus divi koncerti paredzēti decembra beigās jaunajā hallē Stopiņu novadā. Redzēs, kā būs. Koncerti vienmēr ir izpārdoti, dzied līdzi pat jaunieši. To redzam, jo ar Gunāru visu koncerta laiku sēžam uz skatuves, kā jau kādreiz tas «Mikrofonā» bija. Un, kamēr dzied, viņam čukstu – es pieveru acis, man liekas, ka sapņoju un tūlīt pamodīšos... «Mikrofons» man joprojām ir brīnums, un brīnīšos par to līdz pēdējam brīdim, kamēr tie koncerti notiks.

Ir skaidrs, ka šādus atmiņu pavedienus var raisīt tikai cilvēks, kurš pa dzīvi iet ar milzu cieņu, atbildību un mīlestību pret citiem. Šāda attieksme raksturo arī jūsu ģimeni. To īpaši jūtu, kad jums tuvojas kādi godi – darba vai dzīves jubileja, jauna grāmata, tagad – raidījums. Par to parasti uzzinu no Diānas sūtītām vēstulītēm. No kurienes jums šī māka – uzturēta un mantojumā nodota – citam par citu gādāt?

Esmu pārliecināta, ka viss nāk no ģimenes, no saknēm. Līdz skolai augu pie mātes vecākiem, kur tiku ļoti, ļoti mīlēta, savukārt tēva tēvs bija grieķis, un grieķiem ģimeniskums jau ir kulta līmenī. Gan meitai, gan mazdēlam nebeidzu stāstīt ne tikai par mūsu ģimenes, bet arī Latvijas kultūras bagātībām.

Foto: no privātā arhīva

Kā jums citādi klājas? Ejot gadiem, saprotu, cik patiesībā liela māka ir uzturēt sevī interesi par dzīvi – to aizrautīgo vēlmi, kas uzdzen kņudinošo sajūtu pakrūtē. Kāds ir jūsu mundruma noslēpums? Domāju, šoruden jautājums, kā noturēt labu pašsajūtu, ir īpaši aktuāls…

Nepateikšu neko jaunu – viss ir galvā. Nedrīkst ļauties negatīvām emocijām. Nedrīkst, un viss! Cilvēka uzdevums šajā pasaulē ir – būt godīgam, mīlēt un palīdzēt. Vairāk nekā 10 gadus Majoru kultūras namā darbojoties kopā ar akadēmiķi Andri Buiķi un reanimatologu Pēteri Kļavu – sadarbībā, kas sākās mūsu radio intervijās –, esmu daudz ko sapratusi. (Lia palīdzējusi A. Buiķa grāmatu «Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam» un «Vai tas esi tu vai kāds cits», kas kļuvušas par bibliogrāfisku retumu, sakārtošanā). Pētera teicienus varu skaitīt no rīta līdz vakaram – tie man daudz palīdzējuši. Un atbilde uz klasisko Hamleta jautājumu ir – BŪT! Cilvēkiem biežāk vajadzētu atcerēties tādu jēdzienu kā garīgums.

Par mūsdienu iespējām runājot. Kas ir tas, ko neesat vēl izmēģinājusi, bet ļoti gribētu?

Visumā viss ir līdzsvarā. Esmu laimīga palīdzēt. Jebkādā veidā. Bet, ja izmēģināt… Tad ar «Rail Baltic» palīdzību pāris stundās nokļūt Kauņā, manā mīļajā Čurļoņa muzejā.  

LIA GUĻEVSKA

  • Dzimusi 1944. gada 17. maijā Rīgā.
  • Senči: vectēvs nācis no Grieķijas. Meitas uzvārds – Kukuvasa (brālis – mūziķis Adrians Kukuvass).
  • Absolvējusi LU Filoloģijas fakultāti.
  • 15 gadus vadīja raidījumu «Mikrofona aptauja».
  • Vairāk nekā 10 grāmatu sastādītāja un līdzautore.

Citi šobrīd lasa

"Harijs skumst, viņa sirds ir salauzta": par princi izteicies draugs 3
Arī sākumskolās mācības no nākamās nedēļas notiks attālināti
Ierobežojumu mīkstināšana turpmāk tiks pārskatīta pēc "luksofora principa" 9
Pievienot komentāru

«Пугачёва сказала, что это будет позор»: адвокат о суде Орбакайте за сына

Беременная Эмили Ратажковски снялась в «голом» бикини