Filma, kas saniknoja latviešus visā pasaulē: britu darbs, kur Latvija un Rīga esot parādīta kariķētā gaismā

Gan filma, gan romāns stāsta par neveiksmīgi inscenētu pretpadomju sacelšanos okupētās Latvijas galvaspilsētā Rīgā.

Britu detektīvs dodas uz Rīgu atbalstīt pretpadomju dumpi

1966. gadā pirmpublicējumu piedzīvojošais Deitona romāns “Miljards vērtās smadzenes”, kura galvenais varonis – britu ne īpaši veiksmīgais, bet brīnumaini no visām ķezām sausām kājām iznākošais Londonas privātdetektīvs Harijs Palmers bija iecerēts kā konkurējošais tēls tolaik popularitāti ieguvušajai bondiādei – slavenajam aģentam 007 Džeimsam Bondam. Un kādu laiku Harijs Palmers (oskarotā angļu aktiera Maikla Keina atveidojumā) arī slavas laurus dalīja kopā ar Džeimsu Bondu. Tomēr Palmers neizturēja sīvo cīņu ar aģentu 007.

“Miljards vērtās smadzenes” Harija Palmera sērijā jau bija trešā grāmata un trešā filma. Okupētajā Latvijā šis šedervs nav ne izdots, ne izrādīts. Sīkāk ar to (un tulkotajiem fragmentiem) varat iepazīties digitālajā bibliotēkā periodika.lv šķirstot 1967. gada jūlija laikraksta “Austrālijas Latvietis” numurus vai arī meklējot tā ekranizējumu internetā krievu valodas tulkojumā (“Мозг ценой в миллиард долларов”).

No šodienas skatu punkta kinodarbs varētu likties naivs un stulbs, bet tas ir pagājušā gada sešdesmito gadu otrās puses tipisks britu kinoestētikas un gaumes paraugs, kā, piemēram, Latvijas televīzijās jau šajā gadsimtā bieži izrādītie seriāli “Ķeriet Smārtu!” vai „Montijs Paitons”, kas arī uzņemti 20. gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē. Toreiz šādi kinodarbi, filmas-parodijas bija megapopulāras un arī šobrīd tos ar sajūsmu vēro laba britu humora mīļi.

Teksasas naftas karaļa karagājiens pret komunistiem

Gan romāns, gan filma „Miljards vērtās smadzenes” stāsta par neveiksmīgu pretpadomju sacelšanos okupētajā Latvijā, ko gan idejiski, gan finansiāli atbalsta kāds baltiešu izcelsmes naftas karalis no Teksasas, kurš pēc kara emigrējis uz ASV un tur kļuvis pasakaini bagāts, lai varētu īstenot savu sapni – no zemes virsas noslaucīt visus komunistus. Protams, ka viņš šo krusta gājienu pret boļševikiem nolēmis uzsākt savā dzimtajā pusē – Rīgā.

Šis pirms 53 gadiem sarakstītais un pirms 52 gadiem ekranizētais romāns ir kritiķu daudz analizēts, bet laikam vislielāko kritiku saņēmis no trimdas latviešiem. Savulaik trimdas latvieši pie kinoteātriem gan Amerikā, gan Austrālijā rīkoja protesta demonstrācijas, pārpludināja ar sūdzībām laikrakstu redakcijas un zākāja gan romāna, gan filmas autorus par zaimojošo attieksmi pret latviešu vēlmi atbrīvoties no komunisma jūga.

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē Rietumu latvieši no pabērniem un mītnes zemju sabiedrības žēlojamiem pamazām nonāca pavisam citā „kategorijā”, kura izpelnījās daudzu amerikāņu un rietumeiropiešu ja ne nicinājumu, tad neizpratni.

Brīvās pasaules latvieši ar degsmi neiesaistījās pacifistu kustībā, kuru izraisīja protesti pret amerikāņu karavīru sūtīšanu karā pret Ziemeļvjetnamas komunistiem. Latvieši taču nevarēja iebilst cīņai pret komunistiem!

Tāpat sešdesmitajos gados Rietumvācijā sākās skaļā prāva pret ebreju šāvēju Viktoru Arāju un citiem latviešu nacistu kolaboracionistiem, kas vairs latviešus neļāva viennozīmīgi uztvert kā komunistu vajātos. Staļina režīmu nomainīja Hruščova atkusnis un daudzi Rietumos uz PSRS sāka skatīties daudz labvēlīgāk un pat izskanēja aicinājumi ASV atzīt Baltijas valstis kā Padomju Savienības sastāvdaļu.

Visā šajā kontekstā Rietumu latvieši arī negribēja saskatīt „Miljardu vērtās smadzenes” kā absurdu politisko komēdiju ar melnā humora elementiem, bet gan kā klaju ņirgāšanos par latviešu svētajām brīvības alkām.

Superdators pret komunistiem

„Miljarda vērto smadzeņu” sižets savā ziņā ir banāls. Veiksmīgs Teksasas miljardieris ar vācu nacistu pedantismu un kareivīgumu nolēmis no zemes virsas noslaucīt komunistus. Kara gājienam starts jādod Rīgā, kur cīņu uzsāks Latvijas poļu izveidota bandītu grupa. Filmā tas nav uzsvērts, bet grāmatā gan melns uz balta rakstīts, ka sacelšanās iniciatori ir Latvijas poļi. Tas savukārt izraisīja vēl vienu latviešu kritikas vilni: tie, kas nebija lasījuši romānu, neizpratnē rauca degunus, kādēļ Rīgas „štābā” visi runā poliski.

Krievijas televīzija par "Miljards vērtajām smadzenēm":

Lai atbalstītu pretkomunistu cīnītājus Teksasas miljardieris Somijā noorganizē karaspēka bāzi, kura pāri aizsalušajai Baltijas jūrai dodas palīgā Rīgas nemierniekiem. Visu to koordinē tālaika tehnoloģisks brīnums – superdators. Lai palīdzētu antikomunistiem, kā aģents uz Latviju tiek sūtīts britu privātdektīvs Palmers ar nāvējošu bakterioloģisko ieroci, kurš Helsinkos iekrīt krievu spiedzes Aņas nagos un arī gultā. Starp citu, Aņu tēloja slavenās franču aktrises Katrīnas Denēvas māsa Fransuāza (1941-1967), kura tā arī neiegāja kinovēsturē ar spilgtām lomām, jo viņas dzīve aprāvās autokatastrofā. Viss beidzās ar antikomunistu armijas sakāvi – viņu armādu uz Baltijas jūras ledus sabombardē padomju iznīcinātāji, bet Palmers izrādījās draugos ar VDK virsnieku. Tā nu filmai bija jāliecina, ka cīņa pret komunismu ir bezjēdzīga.

Vislielāko latviešu sašutumu izraisīja „spiegu sarunās” atklātie motīvi, kāpēc tieši latvieši izvēlēti kā pretkomunistu cīnītāju avangards. Lens Deitons romānā raksta, ka latvieši sevi no „labākās puses” pierādījuši vācu okupācijas laikā, bezkaislīgi apšaujot desmitiem tūkstošu ebreju. Tādēļ arī šajā operācijā uz viņiem droši var paļauties – viņi komunistus apšaušot ne aci nepamirkšķinot.

Padomju propagandas uzvara

Brīvās pasaules latvieši satraucās, ka Latvija un Rīga parādīta kariķētā gaismā, pilnā nopietnībā runāts par latviešu līdzdalību ebreju šaušanā, par bezjēdzīgu nodēvēta pretošanās komunistiskajai sistēmai un teju vai slavināta padomju varenība. Vienvārdsakot, latvieši to uzņēma pārāk nopietni.

Romāna autors kā galvenos cīnītājus, pēc visa spriežot, nav izvēlējies nejauši. Viņa rokās acīmredzot bija nonākusi padomju Latvijā iznākusī propagandas brošūra „Kas ir Daugavas Vanagi?”, kurā līdz ar zemi noķengāti uz Rietumiem aizbēgušie leģionāri, kuri raksturoti kā zvērīgi un asinskāri nacistiskie slepkavas. Deitona romānā arī atrodama viena otra rindkopa, kas izskatās kā „copy paste” no šīs propagandas brošūras. Tas liek domāt, ka padomju VDK izdotā grāmata šai gadījumā ir sasniegusi cerēto auditoriju un tās iekļaušana „Miljards vērtajās smadzenēs” savā ziņā uzskatāma par padomju ideologu uzvaru.

Par labu daiļdarba autoram gan jāsaka, ka viņš ir pamatīgi izpētījis romāna galvenās norises telpu. „Miljards vērtajās smadzenēs”, piemēram, varam uzzināt, ka padomju Rīgā Romas viesnīcas vietā uzcelta viesnīca „Rīga”, kafejnīca „Luna” atrodas Padomju bulvārī, Brīvības piemineklis pārdzīvojis vairākas okupācijas.

Savukārt filmas veidotāji gan nebija iedziļinājušies Rīgas ikdienā. Piemēram, vilciens Rīgas centrālajā stacijā iebrauc pa viensliežu dzelzceļu, pilsētas centrs sastāv tikai no vienstāva barakām, bet cilvēki dzīvo teju vai kūtīs kopā ar mājlopiem. Uz visu to skatoties, Rietumu latvieši prasīja grāmatas un filmas autorus sūdzēt tiesā, bet par kompensācijā iegūto naudu viens otrs rosināja noorganizēt vērienīgas Latvijas proklamēšanas 50. gadadienas svinības.

Ārprātīga banalitāte

1967. un 1968. gadā Latvijas trimdas preses izdevumi („Laiks”, „Latvija Amerikā”, „Austrālijas Latvietis”, „Brīvība”, „Jaunā Gaita” un citi) publicēja neskatāmus rakstus, kuros „Miljards vērtās smadzenes” nolīdzinātas līdz ar zemi. Rakstu autoriem pievienojās arī ievērojamais latviešu literāts un kinokritiķis Anšlavs Eglītis, kurš laikrakstā „Austrālijas Latvietis” (1968. gada 28. janvāris) raksta:

„Filma mēģina pierādīt, ka ikviens, kas cīnās pret komunismu, ir vai nu kara noziedznieks, vai ārprātīgs. Šāds trakais ir kāds Teksasas bagātnieks, kas nolēmis atbrīvot pasauli no komunisma. Viņš, saprotams, ir alegorisks tēls un zem viņa maskas var iedomāties dažu labu pazīstamu valsts vadoni.

Teksasieti tēlo amerikāņu aktieris Eds Bīglijs, kas specializējies sevišķi nesimpātisku neliešu tēlošanā. Zem pārveidotu kāškrustu emblēmām teksasietis uzrunā „tautu”. Arī visneestētiskākā un ākstīgākā vaibstīšanās nespēj darīt šo ainu komisku un aizēnot „trakās” runas saprātīgo kodolu - mūsu dienu svarīgākā problēma ir komūnisms un cīņa ar to.

Teksasietis piemin arī ungāru revolūciju 1956. gadā un nožēlo, ka pasaule bijusi tik akla, un nav ungāru brīvības cīnītājus atbalstījusi. Teksasietis nolēmis sākt Krievijas impērijas graušanu no Latvijas un apņēmies gādāt, lai šoreiz brīvības cīnītājiem nepietrūktu palīdzības. Viņš uzbūvējis miljardu dolāru vērtu milzīgu kompjūteri, ar kura palīdzību domā vadīt cīņu pret komūnismu”.

Savukārt Juris Mazutis ārzemju latviešu kultūras žurnālā „Jaunā Gaita” (nr. 68) raksta: „Smieklīgs „pagrīdnieku” tēlojums: šī laupītāju un melntirdzinieku banda, kurai it kā būtu jāveic „atbrīvošanas” sagatavošana, runā tikai krieviski! (Deitons un filmas scenārija darinātāji laikam nav sapratuši, ka krievi jau Latviju „atbrīvojuši”).

Filmā ir arī citas sīkākas paviršības, kuras, salīdzinājumā ar grāmatu, sevišķi iezīmīgas. Jau minēta Palmera un citu aģentu slepena izsēdināšana Latvijā. Dīvaini, ka par to neliekas ne zinis ne krievu radara „sēta”, ne turienes iedzīvotāji, kas nometināti vai nu patiešām tālu izretinātos kolchozos vai jau pieraduši pie tādām izdarībām. Aizmigusi somu sādža filmā parādīta kā Rīga, kur Palmers ierodas ar neticami vecmodīgu vilcienu. Kafejnīca „Luna” (kur citur lai Rīgā spiegi satiktos?) izskaistināta tik pasakaini bizantiska, ka varētu tikpat labi kalpot kādā nākamajā „vesterna” filmā.

Ja Džulians Saimonss Anglijas laikrakstā „Sunday Times” spēj jūsmot: „Visas pilsētas vērtētas un aprakstītas ar asu pilsētnieka skatu... Es vairāk atcerēšos šīs grāmatas lokālās vietas un cilvēkus nekā atjautīgo fabulu”, tad būtu bijis interesanti lasīt viņa reakciju, salīdzinot savu un scenāristu izdomu.

Ja esam konservatīvi skeptiķi, tas ir, ja nevērtējam pārāk augstu caurmēra cilvēka inteliģenci un ja arī nesagaidām liberāļu, šo „valsts stūrakmeņu”, iemīļoto gribu vai piepūli skaidrāk saprast to, kas jau pusgremotā, stilizētā, labi sataustāmā formā tiem dots, tad ar mierīgu skatu spēsim vērot sava veida glaimojošu vēstures un varoņu popularizēšanu, kurā jaunu vietu nesen iemantojis „krievu filozofa” tēls”.

Lai arī padomju Latvijā par šo grāmatu un filmu neviens neko nezināja, literatūras žurnāls „Karogs” Lenu Deitonu slavināja kā „izcilu antifašistu rakstnieku”, bet laikrakstā „Pionieris” pat kāds humoreskas rakstīja, viņa vārdu izmatojot kā pseidonīmu.