Katrā jokā ir daļa patiesības - intervija ar stāvizrāžu komiķi Rūdolfu Kugrēnu
"Esmu stendapā, jo te varu darīt sociāli nepieņemamas lietas. Un cilvēki to piedod, jo esmu taču uz skatuves. Piemēram, paprasīt meitenēm vecumu, un viņas atbild!" vienā no savām stāvizrādēm saka Rūdolfs Kugrēns.
Zinot, ka katrā komiķa jokā ir daļa patiesības, pieņemu, ka tā arī ir. Tāpat kā daudzi, pēc uzvārda spriežot, pieņem, ka viņš varētu būt slavenas aktrises dēls, kas nozīmē tikai vienu. Nē, ne to, ka viņš tas ir, bet to, ka Rūdolfu ievērojuši ne tikai pusaudži un jaunieši, bet arī paaudze, kas zina Nacionālā teātra pieredzes bagātākos meistarus.
Stendaps kā izklaides un mākslas žanrs Latvijā ir salīdzinoši jauns, un tā redzamākie virzītāji – uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Komiķa Rūdolfa Kugrēna atpazīstamība veidojusies kārtu pa kārtai, kā pats saka. Jokus publikai viņš, kā jau visi šajā «nozarē», sāka stāstīt bāros, turpināja – jau par biļetēm kultūras iestādēs, festivālos un nu jau arī savās stendap tūrēs pa visu Latviju. Viņš ir arī pasākumu un kanāla «Best4SportTV» basketbola raidījuma vadītājs.
Man tas ievads sanācis kā prāta mežģis, lai arī jautājums pavisam vienkāršs. Kā tur ir – tev ir radniecība ar Nacionālā teātra aktrisi Lāsmu Kugrēnu?
Jā, cilvēki mēdz par šo jautāt, īpaši, kad aizbraucu uzstāties uz Bausku. Mans tēvs un vecvecāki ir Kugrēni, kas ir no Bauskas. Arī Lāsma Kugrēna nāk no tās puses. Bet neesam bijuši pazīstami. Kādreiz teātrī strādājot, esmu ar aktrisi par šo runājis. It kā attāla radniecība varētu būt – runā, ka mūsu senči ļoti sen sastrīdējušies, pēc tam sadalījušies, tā kaut kā... Bet neesmu pētījis, lai pateiktu precīzi.
Savos stendapos stāsti par sevi vai izdomātiem tēliem? Cik daudz tajos ir patiesības?
Protams, ka tie ir stāsti gan par mani, gan manu pieredzi – par to, ko esmu redzējis, piedzīvojis un par ko domāju. Pat ja pārspīlēta un pielāgota skatuvei, katra izspēlētā epizode ietver kādu patiesības daļu. Tas, ko daru uz skatuves, atspoguļo to, kā domāju un skatos uz pasauli. Tāpēc, klausoties manus jokus, var uzzināt arī par mani.
Laikam lieki jautāt, vai stand up komiķis pats sev raksta jokus... Skaidrs, ka jā. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai joks, piemēram, radies no kāda mana neveikla jautājuma, nonāktu līdz skatuvei?
Protams, mēdz būt izņēmumi – ir lielās zvaigznes, kam palīdz rakstīt jokus. Bet arī viņus ar pierakstiem rokās var noķert bāros un komēdijklubos, testējam savu materiālu. Ja tu pats raksti un ej tam procesam cauri, tev ir nepieciešams jokus testēt uz skatītājiem. Tam kalpo brīvie mikrofoni, komēdijvakari. Pasaulslavenais komiķis Bils Burs, kurš pirms pāris gadiem bija arī Latvijā ar diviem izpārdotiem Kongresu namiem, ar lapām rokās parādās turpat, kur čalis, kurš uzstājas tik otro gadu. Joks ir daudz jātestē. Kad tas aizgājis dažādās publikās, pilnos un nepilnos bāros, pie dažādām tautībām, tad tikai ir liekams izrādē. Kamēr saliec vienu programmu, vari muļļāties pat gadu. Kad tā gatava, meklē gaismotāju, skaņotāju, iesildītāju un taisi tūri augšā.
Tu skolas laikā biji liels mutes bajārs?
Jā, pēc vārda kabatā nav bijis jāmeklē. Tas stāsts – biju kluss, apcelts, tad nolēmu visiem atriebties, tāpēc kļuvu par komiķi – nav par mani. (Smejas.) Biju salīdzinoši aktīvs, sportisks. Patika pasmieties, reaģēt, iznest cauri... Ja šķita, ka skolotājam nav taisnība, ka rīkojas negodīgi, runāju pretī, strīdējos. Atceros, man bija kādi 13 gadi, kad ar kaķeni un dzēšgumiju iešāvu klases meitenei pa muguru. Skolotāja prasa: «Kā tev liekas, Rūdolf, – tas, ko tu izdarīji, ir labi vai slikti?» Teicu: «Man ir 13 gadu, esmu puika, man liekas, ka tas ir tikai normāli...» Apmēram tāda bija tā muldēšana pretī...
Kā tas atbalsojās pie taviem vecākiem? Skolotājas dēliņš kā nekā biji...
Dēliņš un mazdēliņš... [Rūdolfa mamma – sākumskolas mācību pārzine – un vecāmamma – literatūras skolotāja – strādāja Āgenskalna ģimnāzijā] Ja ko sliktu izdarīju, nesanāca neko noslēpt. Bet es nebiju ļauns, kas grūž un sit, brauc virsū skolotājam. Man bija foršas attiecības ar daudziem skolotājiem, no kuriem daļu tagad manu arī savās izrādēs.
Ko pēc vidusskolas darīji?
Mācījos Kultūras akadēmijā – kultūras menedžmentu un socioloģiju. Esmu trīs kursus pabeidzis, kaut kad tas jāizdara līdz galam... Tajā laikā sāku palīdzēt Kultūras akadēmijas producentiem, kas mazliet ievilka mani teātra pasaulē. Producējot sāku palīdzēt vienam teātra gaismotājam, un gaismas mani pārņēma uz vairākiem gadiem – tās man šķita interesantākas par socioloģiju. Tā piecus gadus nostrādāju dažādos teātros ar gaismām, līdz sāku stendapu un tad pilnībā pārgāju uz to.
Skatos «Shortcut» tavu jaunāko izrādi «Kā to ņem» un šķiet, ka esi filmējies tukšā zālē, jo ieraksts tapis speciāli šai lietotnei. Kā salīdzinoši juties?
Tas ir drausmīgi runāt tukšai zālei, bet mēs to ierakstījām pandēmijas laikā, citas izejas nebija. Divas reizes izrāde «Kā to ņem» man bija onlainā. Kopumā esmu trīs reizes uzstājies bez skatītājiem un ļoti ceru, ka kovids atkal neiedzīs onlainā. Tas nav tas, stendapam nepieciešama dzīva publika.
Tu savās izrādes droši pasmaidi arī par mūsu slavenībām. Linda Leen, Dārta Daneviča, Liene Šomase, Mesa... Ko viņi par to saka?
Kad jokojos par slavenībām, es nesaku, ka tas un tas ir tāds un šitāds. Joku balstu uz to, ko viņš izdarījis vai pateicis, es nesmejos par viņu. Ceru, ka to, kuri uz mani apvainojas, nav daudz, jo pārsvarā taču jokojos par sevi. Bet, kas gan ir taisnība – man mēdz rakstīt dusmīgi cilvēki, kas kādu joku pieņēmuši kā par sevi. Esmu vēstules saglabājis, jo man ir plāns kādā no nākotnes programmām šos vēstījumus (anonīmi) palaist uz ekrāna.
Ir tēmas, par ko principā nejoko?
Negribu iedalīt tēmās. Es nejokoju, ja tam nav attaisnojuma, tikai lai šokētu. Man nebūs joku, piemēram, par to, ka «būt par geju ir stulbi», jo man tas tā nešķiet. Man drīzāk būs joki par cilvēkiem, kas uzvelkas par šo tēmu. Tie ir tie principi. Man nebūs joku par rasēm, nacionālistisku joku – «stulbie krievi» vai kaut kas tāds –, jo nemetu cilvēkus «vienos maisos». Arī par kristietību vai reliģiju nejokošos kā tādu, bet par konkrētiem viedokļiem, kas man pašam šķiet absurdi un aplami.
Tātad precizēšu, kas no runātā uz skatuves atbilst tev kā Rūdolfam! Tev nepatīk sarunāties ar taksistiem?
Pārsvarā nepatīk. Tāpēc laba izeja ir elektriskie skūteri.
Vai «lohs no Kandavas» tev ir salauzis žokli pirms 10 gadiem?
Jā. Tas bija basketbola spēlē, man joprojām nav divu zobu no tā laika. Spēlētājs, kam bija grūtāk valdīt emocijas, iejauca man pa seju. Nokritu un izrubījos. Ārsti teica, ka čalis trāpījis pareizā leņkī tieši tur, kur vajag, lai šitā notiktu...
Par laimi, nav pieredzes... Ko nozīmē lauzts žoklis?
Tas nozīmē to, ka tev ir asiņaina mute un tevi aizved uz stomatoloģijas centru, kur nākamajā dienā taisa operāciju. Izņem zobus, liek uz pusgadu iekšā titāna plāksni, savelk visu kopā, pēc pusgada ir vēl viena operācija, kurā to titāna plāksni ņem laukā. Tā – īsumā... Nedēļu pēc operācijas cepumus ieēst nevari. Beidzot – nākammēnes – plānoju likt vietā zobus.
Kopš tā laika basketbolu nespēlē?
Spēlēju, tas jau bija 16 gados, pēc tam spēlēju vēl Jaunatnes līgā. Tad amerikāņu futbolu, tagad atkal – amatieru līgā basketbolu.
Tev vecāmamma joprojām dāvina dūraiņus, katrā ieliekot divīti?
Vairs nē. Bet ilgi dāvināja.
Esi sakrājis dūraiņus?
Nē, esmu gandrīz visus pazaudējis, visas šī mazās lietas – saulesbrilles, lietussargi, cimdi – ilgi pie manis neturas. Bet pāris dūraiņu vēl man ir.
Vai sieviešu basketbola čempionātā biji jogurta kostīmā?
(Smejas.) Nu.... nē, šis gan viens no stāstiem, kas ir izdomāts. Bet gluži melots nav – ir citās spēlēs man piedāvāts iet jogurta kostīmā.
Tev ir brālis, kas bērnībā tevi izmantoja par «sērfa dēli»?
Man ir astoņus gadus vecāka māsa un piecus gadus vecāks brālis. Bet mums ir ļoti labas attiecības. Tas, ka ieštaukāja un apcēla, bija tikai normāli, tāpat ļoti labi laiku pavadījām kopā.
Vai viņi arī pa mākslas ceļu aizgājuši?
Nē. Es vienīgais. Cik esmu runājis ar vecākiem, visiem tas radošums iekšā sēdējis, visi kaut ko gribējuši darīt – tētis sapņoja būt radio balss, bet ir saistīts ar būvniecību, mammai patīk teātris. Iznāk, ka esmu tos viņu plānus kaut kādā ziņā realizējis.
Skatoties tavus stendapus, vienmēr brīnos, kā spēj to lērumu izstāstīt no galvas?!
Dažreiz pārdzīvoju, ka aizmirstu kādu joku izstāstīt, bet tad sevi mierinu, ka skatītājs jau to tāpat nezina. Patiesībā man ir mazs špikerītis, bet tajā tikpat kā nekad neskatos, izņemot pirmizrādes. Otrkārt, kad liec izrādes secību, svarīgi likt loģiski, izdomājot, kāpēc tieši šis joks sekos iepriekšējam. Un treškārt – man ir diezgan laba atmiņa. Patīk pasaules vēsture, fakti par sportu, karu, ģeogrāfiju, dabu – lasot daiļliteratūru, skatoties dokumentālas filmas un klausoties podkāstus, tiešām patīk visādus faktus iemācīties un atcerēties, līdz ar ko neapzināti trenēju atmiņu. Kad biju mazs, ļoti ātri visām Eiropas valstīm iemācījos galvaspilsētas. Precīzi varu atcerēties senus notikumus, kaut tagad – perfekti pastāstīt, piemēram, kā 12 gadu vecumā ar tēti futbola spēli skatījos.
Kā izjūti atpazīstamību?
Kad pēc stendapiem bāros sāku taisīt solo izrādes «Zirgu pastā» un «Ksunī», līdzās jauniešiem parādījās arī 30 un 50 gadnieku auditorija. Nākamais, kas piesaistīja cilvēkus manām izrādēm, bija politiķu «Cepiens» sarunu festivālā «Lampa», ko vadīju. Tad sāku vadīt raidījumu par basketbolu «Best4SportTV», kas piepulcēja arī basketbola sabiedrību. Tā ka varu teikt – mana auditorija ir diezgan daudzslāņaina. Kā izjūtu?
Laikam jau stendapā esi atbildējis: «Tu esi tas Kugrēns? Nāc šu bildi taisīt!»
Tas, kas komiķus atšķir no citiem skatuves māksliniekiem, ir tas, ka runājam it kā no sevis, esam kā savējie uz skatuves, līdz ar to cilvēkiem, īpaši, ja iesaistīts kāds dzēriens, uzreiz šķiet, ka esam čomi. Ka man var prasīt iepozēt ar aliņu rokās, attiekties familiāri, it kā tu būtu kaut ko parādā. Komiķis visiem liekas pieejams, jo uzrunājis personīgi viņu no skatuves. Jā, tas reizēm ir apgrūtinoši. Bet ar to jārēķinās.
RŪDOLFS KUGRĒNS
- Vecums: 29 gadi. Rīdzinieks.
- Beidzis Āgenskalna Valsts ģimnāziju.
- Mācījies Latvijas Kultūras akadēmijā.
- Rūdolfa Kugrēna izrādes «Shortcut»: «Plezīrs», «Kā to ņem».
- Arī: komandas VEF Rīga «Youtube» kanālā veido sižetus par jauno basketbola sezonu, kanālā «Best4SportTV» vada raidījumu par basketbolu «Ūdenszeļļi».
- Drīzumā: 9 pilsētās būs redzams izrādē «Vesels bars komiķu».
Materiāls tapis sadarbībā ar «Tet»
