Vai latviešiem, tāpat kā japāņiem, būtu jāiemācās gribēt mazāk - vieglāka dzīve vai graujošs trieciens ekonomikai?
Japānā notiek kaut kas pavisam īpatnējs. Iedzīvotāji kļūst arvien pasīvāki, viņi ir neieinteresēti sasniegt savus karjeras mērķus, gūt panākumus, iegādāties lietas un pat atsakās veidot attiecības. Vairāk par šo fenomenu Jauns.lv pastāstīja “Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.
Viņi strādā mazāk stundu, atsakās no paaugstinājumiem un dzīvo pieticīgi. Viņi īrē, nevis pērk; taupa, nevis investē; un viņus arvien mazāk interesē romantiskas vai seksuālas attiecības. To sauc par “low-desire society”, jeb tulkojumā “zemo vēlmju sabiedrību”. Šādu terminu šim fenomenam devis japāņu zinātnieks Keničī Ome (Kenichi Ohmae).
Strautiņš norāda, ka Japānā pat ir izdomāts īpašs nosaukums cilvēkiem, kuri izvairās no saskarsmes ar sabiedrību, tostarp saviem ģimenes locekļiem, un gandrīz visu laiku pavada savās istabās, spēlējot videospēles vai citādi izklaidējoties vienatnē. Viņus sauc par hikikomori.
Bet kāds varētu būt par iemeslu izvelēties dzīvot šādi?
Ekonomists skaidro, ka Japānai un arī citām Āzijas zemēm raksturīgi, ka vecāki saviem bērniem izvirza ļoti augstas prasības. Tāpat viņu sabiedrība ir izteikti hierarhiska. Ja cilvēks nespēj pievienoties augstāk atalgotajai sabiedrības daļai, iegūt darbu prestižākajos uzņēmumos vai tamlīdzīgi, tas var viņiem “dārgi” maksāt.
Un, lai “atrautu” sevi no šī dominējošā dzīvesveida daudzi cilvēki Japānā ir gatavi sper radikālākus soļus, pilnīgi saraujot saites ar vidi, kurā līdz šim dzīvojuši, pārceļoties uz attālām vietām, nomainot vārdus, skaidro Strautiņš. Viņš pat piebilst, ka situācija nonāk līdz tam, ka par viņu likteni neko nezina vistuvākie radinieki, dažkārt par šādiem notikumiem neziņojot policijai, baidoties no sabiedriska apkaunojuma vai arī vēloties respektēt šādu tuvinieku izvēli. Pat tad, ja policijai tiek ziņots, stingrie privātuma aizsardzības likumi un plašās identitātes maiņas iespējas nereti padara viņu atrašanu neiespējamu, dalās Strautiņš, minot, ka šos cilvēkus japāniski dēvē par jōhatsu.
Eksperts vēsta, ka, šāda uzvedība, iespējams, ir novērojama arī citur uz pasaules, bet ne tik spilgti, kā Japānā. Daļa no iemesliem šādai parādībai ir kopīgi Japānai un pārējai pasaulei. Savukārt Japānā tie izpaudās agrāk. Strautiņš dalās, ka dēvētu to par pārkairināto jutekļu sabiedrību. Viņš norāda, ka mūsdienu tehnoloģijas pārsātina uztveri, jo mums apkārt esošajos ekrānos ir daudz vairāk krāsu, skaņu un kustības nekā dabiskajā vidē. Cilvēki no tā nogurst, kā arī zaudē interesi par lietām, kas mūs dara “dabiski” laimīgus.
“Viena no zemo vēlmju sabiedrības ilglaicīgajām izpausmēm var būt šādas sabiedrības izmiršana,” vēsta Strautiņš.
Ekonomists norāda, ka šāda uzvedība nepalīdz uzlabot valsts katastrofāli zemo dzimstības līmeni. Pēdējo aptuveni desmit gadu laikā ir novērots krass dzimstības kritums vairākās valstīs, lai gan vēl nesen tā bijusi ļoti augsta. Viņš uzsver, ka daudzi nebija gaidījuši, ka dzimstība Indijā jau šīs desmitgades laikā nokritīsies zem tā saucamā aizvietošanas koeficienta. Tāpat viņš norāda, ka dzimstība ļoti strauji samazinājusies arī Turcijā, tai pietuvojoties Rietumeiropas līmenim.
Kā vienu no iemesliem, kāpēc novērojama šāda situācija, ekonomists min viedtālruņu izplatību, tie tagad ir pieejami gandrīz visā pasaulē, tai skaitā arī nabadzīgākajās valstīs. Viņš atzīmē, ka labi zināma ir šo ierīču negatīvā ietekme uz emocionālo veselību. Tādēļ ir cilvēki, kas apzināti atsakās izmantot mūsdienu civilizācijas labumus, izvēloties dzīvot pieticīgāk, piemēram, amiši, kuru ideālais dzīvesveids ir balstīts 19. gadsimta zemnieku sētas modelī.
Vai varbūt vidējai Latvijas mājsaimniecībai būtu noderīgi iemācīties "gribēt mazāk" situācijā, kuru raksturo neparedzamība, šaubas, ģeopolitiski satricinājumi, inflācija un zema dzimstība?
Izvēle par labu materiāli pieticīgam dzīvesveidam var būt saistīta nevis ar vēlmi noslēgties vai bēgt no sabiedrības, bet vienkārši baudīt mierīgu dzīvi, skaidro eksperts. Arī viņš ir dzirdējies par cilvēkiem no Latvijas, kuri no pilsētas pārcēlušies uz lauku sētām, mēģinot pārtikt galvenokārt no tā, ko ir iespējams izaudzēt pašiem. Ekonomists norāda, ka varbūt tā ir Latvijas atbilde hikikomori dzīvesstilam – nevis sēdēt vienatnē savā istabā lielpilsētas dzīvoklī, bet tuvināties senču dzīvesveidam.
Ko šādas izvēles nodara ekonomikai?
Ja cilvēki mazāk strādā un patērē, vai arī daudz strādā, bet tomēr maz patērē, toties bauda lauku mieru, tad ekonomika kļūst mazāka, skaidro eksperts. Taču viņš uzskata, ka pēc iespējas lielāks IKP nav sabiedrības vienīgais mērķis, izvēles brīvība ir svarīgāka. Noslēgumā ekonomists norāda, ka neizslēdz iespēju, ka cilvēki, kuri pārcēlušies dzīvot laukos, varētu būt daudz sagatavotāki kādam vēl nezināmam, dramatiskam nākotnes scenārijam nekā tie, kas dzīvo pilsētās, kur labklājība un pat izdzīvošana ir cieši atkarīga no ekonomikas ar augstu darba dalīšanas līmeni.
