Fascinējoša personība ar stingru mugurkaulu - Nacionālā teātra aktieri dalās atmiņās par režisoru Mihailu Kublinski

Pirms došanās uz 1. Meža kapiem teātrī notika sirsnīgs pasākums – dažādu paaudžu aktieri sanāca kopā, lai, kā parasti pirmajā jauniestudējuma mēģinājumā, kopā lasītu amerikāņu rakstnieka Ričarda Baha stāstu "Kaija, vārdā Džonatans Livingstons".

Piemiņas pasākuma autors aktieris Voldemārs Šoriņš "Kas Jauns" teica: “Lai arī Miks (tā Kublinski sauca teātrī) dzīvē bija visai noslēgts cilvēks, mēģinājumos viņam ar aktieriem bija tāda savstarpējas uzticēšanās un ģimeniskuma atmosfēra kā reti kuram citam režisoram. Šī stāsta lasīšana bija domāta kā pats pirmais mēģinājums, kad visi izrādē saliktie aktieri sanāk kopā un lasa savu lomu tekstus. Vienīgais, kas, cilvēkam aizejot, paliek, ir atmiņas par viņu, un mēs arī pastāstījām cits citam kādas personīgas atmiņas par Miku. Es domāju, ka viņam pašam tas labi patika, jo gan jau viņš tur arī bija klāt. Arī pašā stāstā ir daudz lietu, kas ir gluži kā par viņu uzrakstītas.”

Mihails Kublinskis vienmēr bija uzticīgs Nacionālajam teātrim un nostrādāja tur visu savu radošo mūžu, sākot no 1957. gada. Sācis kā aktieris un rekvizitors, 1966. gadā viņš kļuva par režisoru un ir iestudējis desmitiem izrāžu, no kurām daudzas ir atstājušas ļoti paliekošas pēdas latviešu dramaturģijā. Viņam 1973. gadā uzticēja arī vērienīgā Latviešu dziesmu svētku simtgades noslēguma koncerta iestudēšanu. Par darbu saņēmis arī "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu un Triju Zvaigžņu ordeni.

Ārpus darba teātrī Kublinskis bija visai noslēgts cilvēks un savai privātajai dzīvei nevienu no teātra kolēģiem tuvu nepielaida. Pēc aiziešanas no teātra viņš ar bijušajiem kolēģiem sazinājās nelabprāt un nomira vientulībā savā dzīvoklī 28. martā neilgi pirms savas 81. dzimšanas dienas. Covid-19 epidēmijas dēļ teātris nolēma urnas ar viņa pelniem ierakšanu kapos atlikt uz laiku, līdz no viņa varēs atvadīties visi, kas to vēlēsies. 29. septembris nebija izvēlēts nejauši, jo šajā datumā ir vārdadiena Mihailam, Mikam un Miķelim.

Kas jums bija Mihails Kublinskis?

Aktieris Normunds Laizāns: “Viņam ir ļoti liela loma manis kā aktiera atvēršanā un varēšanas tapināšanā, jo pirmās lielākās lomas es spēlēju tieši pie Mika. Izrādē "Dūdieviņš", ar kuru mēs sākām, tad komēdijās – noteikti ir palikusi prātā izrāde "Ceļojošā komija gals". Mums tur bija brīnišķīgs aktieru ansamblis, bija pat tā, ka mēs, paši aktieri, zinot izrādes saturu, gājām no kulisēm skatīties, kas notiek uz skatuves. Tas bija tik īsti un patiesi. Jā, Miks bija mans režisors.”

Aktieris Ģirts Jakovļevs: “Mihails Kublinskis bija mans kursabiedrs, pēc tam teātrī kolēģis, tad kā aktieris no "Amerikāņu traģēdijas", kurā mēs abi spēlējām. Pāršķirstīju grāmatu "Vienā karuselī" ar Ģirtu Jakovļevu, kur ir manu lomu saraksts, un konstatēju, ka es pie Miķeļa šajos gados esmu nospēlējis pilnīgi neaptveramu izrāžu skaitu ar ļoti daudz skaistām lomām.”

Bijušais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis: “Kā skatītājs es ar režisoru pirmo reizi sastapos izrādē "Vasara Noānā". Tā bija viena no manām mīļākajām izrādēm, otra bija "Elektra" ar Lāsmu Kugrēnu. Kad atnācu uz teātri strādāt, Miks kādu laiku neko nebija iestudējis, un es pats viņam piezvanīju – balstoties uz tā laika atmiņām un dažu cilvēku ieteikumiem, uzaicināju atgriezties. Kad viņš pie manis nāca, es biju pārbijies kā diegs, jo tā personība, tas lielums un attieksme, saturīgums bija ļoti fascinējošs. Kad sākām kopā strādāt, Miks izrādījās ļoti pretimnākošs un teātrim vajadzīgs, un es esmu laimīgs, ka viņš manā laikā paspēja iestudēt 11 izrādes.”

Aktrise Marija Bērziņa: “Esmu viena no retajām, kam nav izdevies nospēlēt lomu viņa izrādē, lai gan kuriozs gadījums ir bijis. Miks man reiz palūdza ierunāt vienā izrādē kādu balss tekstu, līdz ar to mans vārds parādījās arī lomu sarakstā. Draugi atnāk uz pirmizrādi ar puķēm, bet manis nemaz nav. Ja nopietni, Miku varēja cienīt par to, ka viņam bija ļoti stingrs mugurkauls. Mūžam paliks atmiņā vārdi, ko viņš teica, saņemot balvu Spēlmaņu naktī: “Ja man būtu vara, es aktieriem ieviestu vienpadsmito bausli, un tas skanētu – tev nebūs baidīties.”

Aktieris Zigurds Neimanis: “Miks bija ļoti sarežģīta personība, bet kā mākslinieks bija izcils. Viņš parasti izvēlējās ļoti augstas raudzes dramaturģisko materiālu, dīvainas ludziņas viņš netaisīja. Es pat brīnos, kā viņam tas vienmēr izdevās – izvairīties no tā laika obligātās tematikas. Atceros tikai vienu lugu, kas bija veltīta kaut kādiem "Fiat" autorūpnīcas strādniekiem, un teātris pēc tam par to dabūja žiguli par brīvu.”

Aktrise Lāsma Kugrēna (Kugrēnu daudzo galveno lomu dēļ Kublinska izrādēs teātrī dēvēja par “Kublinska princesi”): “Man ir divas ģimenes – viena dzīvē, otra mākslā. Miks šajā mākslas ģimenē man ieņēma tēva, vīra, brāļa, mīļākā un pat bērna lomu, jo visas savas lomas, kas bija veidotas kopā ar viņu, es arī vispirms izspēlēju kopā ar viņu. Es ļoti mīlu savus skatuves partnerus, bet tas kopējais radīšanas process ir pāri visam – es teiktu, ka esmu viņa radīta. Tajā pašā laikā es neko nezināju par viņa dzīvi, nekad neesmu bijusi pie viņa mājās, un viņš nekad nav bijis pie manis. Tie bija divi cilvēki – viņš absolūti atturīgs dzīvē, bet pilnīgi atvērts mēģinājumos.”

Aktieris Mārcis Manjakovs: “Mihails Kublinskis, kuru es satiku, kad biju jau nospēlējis diezgan daudz lomu, iedeva man pilnīgi citu aktierisko lēcienu – es sāku aizvien vairāk sevī dziļāk rakties un dabūju ārā no sevis pilnīgi citu aktiera dimensiju, ko cenšos izmantot arī šodien. Viņš ļoti centīgi strādāja ar aktieri, viņš ļoti uzticējās aktierim, bet tajā pašā laikā mācēja atrast dvēselē tās visdziļākās līnijas, par ko īpašnieks pat nebija nojautis. Tas varēja reizēm būt pat nežēlīgi, bet tas nekad nebija aktierim noārdoši vai iznīcinoši. Viņa izrādes nekad nebija plakanas, un šajā laikā, kad teātri arvien vairāk komercializējas, viņš mums būtu ellīgi vajadzīgs.”

Citas ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!