"Caur ērkšķiem uz..." negaidīts pavērsiens! Pirmo reizi projektam pievienojas vīrietis

33 gadus vecais rīdzinieks Edgars – alkoholiķis un izbijis cietumnieks – žurnālam "Kas Jauns" atklājis, ka viņa mērķis ir izrauties no līdzšinējās dzīves. Viņš vēlas atrast darbu un sapņo par dzīvi, brīvu no atkarībām, jo līdz šim nevienā darbavietā ilgstoši nav noturējies, spējis nodzert pat mēnesi no vietas un izticis no savas dzīvesbiedres – 2. grupas invalīdes – pabalsta.

Princis baltā zirgā

“It kā jau apmierināts esmu, ka piedalījos Ērķšos,” sarunu iesāk Edgars un paskaidro: “Eju autoskolā, man tagad ir iedotas “baltās” tiesības, un tas nozīmē, ka varu sākt mācīties vadīt automašīnu. Tas jau ir ļoti daudz. Divas nedēļas gāju ārstu komisiju, lai man piešķirtu atļauju sēsties pie stūres. Man nemaz negribēja to dot. Kāpēc? Jo domāja, ka esmu debils, prasīja, kāpēc esmu mācījies palīgskolā. Beigās jau to atļauju iedeva. Uz gadu. Tāpēc tagad daru visu, lai iemācītos vadīt auto un iegūtu autovadītāja apliecību. Jā, esmu mainījies.”

Edgaru raidījuma veidotāji uzrunāja sociālajos tīklos. “Piekritu, jo patiešām vēlos mainīties. Kā līdz šim dzīvoju, zemāk man nav, kur krist. Esmu raksturā vājš cilvēks, kas nespēj saņemties. Tāpēc nolēmu iesaistīties projektā,” stāsta 33 gadus vecais puisis.

Viņa pievienošanās "Caur ērkšķiem uz..." dalībnieku komandai bija visai amizanta. “Kad projekta veidotāji man apskaidroja, kas un kā man tur būs jādara, un izstāstīja, ka būšu vienīgais vīrietis starp desmit sievietēm, vaicāju, vai tad man gluži kā princim balts zirgs arī būs. Un, tiklīdz to pateicu, pāri kalnam pie manis atveda baltu zirgu. Biju šokā!” atceras Edgars.

Šokā bija arī Ērkšķu dalībnieces, ieraugot Edgaru ierodamies kā sapņu kavalieri baltā zirgā. Turklāt bija dāmas, kas ar viņu pat nerunāja un atteicās ar jauno vīrieti braukt vienā kemperī, tāpēc Edgars ilgu laiku nakšņoja atsevišķi, līdz beidzot tika pieņemts kā līdzvērtīgs projekta partneris. “Draudzīgi mani neuzņēma. Vispirms domāja, ka esmu kaut kāds jāšanas instruktors, kurš mācīs viņām jāt. Taču, kad uzzināja, ka būšu viens no dalībniekiem, viņas bija pamatīgā šokā. Bet es viņas saprotu! Viņas ir sievietes, turklāt dzīvo kemperī, grib tur pārģērbties, mazgāties, gulēt. Nerādīs taču savus plikumus svešam vīrietim!” uzsver Edgars, piebilstot: “Bet pēc tam jau viss bija normāli. Pēc kāda laika sadraudzējāmies, un uz beigām mani jau pieņēma.”

Kopdzīvē ar gados vecāku sievieti

Edgars sevi raksturo kā mierīgu cilvēku, kurš pats kašķus nekad neuzsāk. Izņēmums esot, kad viņš ir diezgan lielā skurbulī – tad gan viņš varot kļūt agresīvs. Taču "Caur ērkšķiem uz..." laikā Edgars sevi parādīja kā sirsnīgu un atsaucīgu puisi. Viņš visa projekta laikā centās neiesaistīties dāmu kašķos, bija izpalīdzīgs, draudzīgs, meitenēm no rītiem pat gatavoja kafiju, nekad nebija strīdu iemesls un no peripetijām turējās pa gabalu.

“Man tiešām patika meitenes apkalpot, man patika viņām no rīta pagatavot kafiju. Gluži tāpat, kā no rītiem to daru savai draudzenei – uztaisu viņai brokastis, kafiju. Man patīk gatavot ēst! Varu bez problēmām stāvēt pie plīts un taisīt ēdienus,” atzīst Edgars un uz ieteikumu, ka varbūt tagad vajadzētu apgūt pavāra arodu, noburkšķ: “Man jau liekas, ka tas ir par vēlu. Tās ir pārāk lielas pārmaiņas, un tam vajadzīga nauda. Tā jau man tagad autoskolā par nepieciešamajām medicīniskajām komisijām samaksāja tētis. Bet uzskatu, ka viņam tas nav jādara. Esmu pieaudzis cilvēks, man ir 33 gadi, man pašam vajadzētu par sevi padomāt. Nevis paļauties uz tēti un citiem. Man žēl tēva, viņš joprojām braukā par tālbraucēju šoferi, un viņam vēl par mani jārūpējas.”

Runājot par Edgara dzīvesbiedri, viņš neslēpj, ka sieviete ir par viņu vairāk nekā 15 gadu vecāka. Ar viņu puisis kopā ir sešus gadus. “Kad iznācu no cietuma, tusēju pa Āgenskalnu. Sēdēju kompānijā sētā, iedzērām aliņu. Un tā sagadījās, ka arī viņa reiz tur bija atbraukusi. Sēdējām, pļāpājām, iepazināmies, un tā arī esam kopā,” paskaidro Edgars un uz jautājumu, vai dzīvesbiedre nebija greizsirdīga, kad viņš mēnesi diendienā bija kopā ar desmit sievietēm, pasmaida: “Protams, ka bija! Es jau arī būtu greizsirdīgs, ja sieva dzīvotu ar desmit čaļiem! Sākumā viņa bija greizsirdīga, bet tad jau saprata, ka nav iemesla. Protams, bija visādas intrigas un runas, ka man ar kādu dalībnieci kaut kas izveidojas nopietnāks... Nu labi, iedevu buču uz vaiga, bet vai tad nevar vīrietis un sieviete būt vienkārši draudzīgās attiecībās?!”

Ir mērķis laboties

Bet par ko Edgars nonāca aiz restēm? “Par zādzībām! Zagu jebko, apzagu veikalus, dzīvokļus. Biju jau divas reizes aizturēts, tika piespriests nosacītais. Un tad mani paņēma ciet trešo reizi un piesprieda reālu cietumsodu. Tas bija 2012. gada 29. maijā, ja nemaldos. Mazliet nācās “pasēdēt”. Nu gadās, dzīvē viss jāizmēģina,” pasmaida Caur ērkšķiem uz... dalībnieks, stāstot, ka divus gadus un vienu mēnesi pavadījis Valmieras cietumā.

Vai tas puisi izmainīja? “Cietumā nekad vairs negribētu nokļūt! Tur pilnībā nav ko darīt, tur zūd laika izjūta. Smadzenes bija tik noslogotas, ka nesapratu, kur un kāpēc atrodos. Lai to izturētu, ir jābūt ļoti mierīgam. Cietumā iemācījos dzert piparmētru tēju, jo tā nomierina,” stāsta Edgars, sakot, ka pirmais, ko izdarījis, iznākot no cietuma, protams, bijusi pamatīga “atzīmēšana”: “Tas bija pirms Jāņiem. Vispirms kādus trīs mēnešus nodzerstījos, tad nedarīju neko, bet pēc gada jau meklēju darbu, sāku strādāt – sāku lēnām dzīvi celt uz augšu.”

Negrib kļūt par bomzi

Kāpēc Edgars vispār nonāca līdz tādai dzīvei – bez izglītības, darba un cietumā? “Bērnībā biju nepaklausīgs. Pirmajā klasē stundās neklausīju skolotājus, staigāju pa klasi. Nu tādi jau bērni bērnībā ir – nepaklausīgi. Tikai skolotāji nodomāja, ka esmu debils, un aizsūtīja mani uz palīgskolu. Vispār jau mana muterīte mīlēja iedzert. Bet viņa nedrīkstēja dzert, jo, kad sāka, nekādi nevarēja apstāties. To mēs visi ģimenē zinājām. Un laikam man tas ir no viņas – es arī nevaru apstāties. Ja dzeru, tad līdz galam. Ir bijis tā, ka iestājos darbā, saņemu pirmo algu un to visu nodzeru. Un zaudēju gan algu, gan darbu. Taču tagad tā vairs nav. Man ir mērķis, es gribu nokārtot autovadītāja apliecību, gribu mainīt dzīvi! Tāpēc es vairs nedzeru katru dienu. Man ir 33 gadi, man beidzot jāsāk strādāt. Gribu atrast darbu, gribu labi pelnīt, gribu labi dzīvot!” atklāj Edgars, uzsverot, ka vairs nevēlas atgriezties vēl tik nesenajā dzīvesveidā.

"Es tā pavadīju daudzus gadus, biju stulbs un jauns, nekā no dzīves nesapratu. Es vispār gribētu dzīvot ārpus Rīgas, kaut kur laukos. Rīga ir pilna visādu dzērāju, bomžu, narkomānu...” teic Edgars un uz iebildi, ka pats taču daudzus gadus pavadījis Centrālstacijas laukumā starp dīkdieņiem, dzerot alu un neko nedarot, attrauc: “Jā, es vienu vasaru tur katru dienu notusēju. Bet vairs turp neeju, jo tur ir pilns ar narikiem. Pats narkotikas nelietoju. Nu labi, kaut kad zālīti uzpīpēju, kaut ko stiprāku pamēģināju, bet nekad neesmu bijis narkomāns! Es tikai dzēru alu... Bet tagad gribu dzīvot citādi!”

Citas interesantākās ziņas lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!