“Savu ģimeni es vienmēr pabarošu!” aktieris Edgars Pujāts pesimismam neļaujas
Liepājas teātra viens no vadošajiem aktieriem Edgars Pujāts (49) neļaujas satraukumam par nākotni un uzskata, ka īstam vīrietim ir jābūt gatavam strādāt jebkādu darbu, lai uzturētu ģimeni.
Neraugoties uz ziņām par draudošo finansiālo krīzi Liepājas teātrim, aktieris Edgars Pujāts par iespējamo palikšanu bez darba nesatraucas un pat nepieļauj šādu iespējamību. Viņš jau sācis darbu pie jaunajiem iestudējumiem, pošas pēc pusgada gaidāmajai 50 gadu jubilejai, muzicē ar vecāko dēlu Kristapu un ik brīvo brīdi bauda aktīvu atpūtu kopā ar sievu Martu un saviem mazajiem puikām Roju Kristeru (3) un nepilnus divus gadus veco Marku Eliotu.
“Jāskatās uz dzīvi optimistiski, jāsmaida un jāpriecājas, neraugoties ne uz ko. Mazie aug, nevaru atļauties nokārt degunu. Par laimi, vēl tik mazi, ka neko daudz neprasa – arbūzu, mīlestību un uzmanību,” smaidot teic Edgars Pujāts.
Nāk virsū liels ievērības brīdis – tuvojas jūsu 50. jubileja. Kā jūties?
Jūtos labi, kā jau vasarā, arī savas dzimšanas dienas atzīmēšanai jau sāku noskaņoties. Pēc mana plāna, ja atkal pasauli neapstādinās kāda pandēmija, februārī Liepājas teātrī uztaisīšu divus koncertus Pujāts un draugi par godu tiem maniem apaļajiem 50. Visgrūtāk, kā noprotu, ir ar plānošanu. Visi plāni ir kā debesīs rakstīti. Bet es cenšos daudz par tālejošiem plāniem nedomāt, lai pēcāk nebūtu, par ko kreņķēties...
Kultūras jomu un vispār radošo darbību kovidkrīze uz vairākiem mēnešiem apturēja pilnībā. Kā tīri emocionāli pagāja sliktais laiks, kad neziņa bija augstākajā punktā?
Kā visiem cilvēkiem, kas bija ko saplānojuši. Bija koncerti, darbiņi, kas svarīgi finansiālajā ziņā, jo ģimene jau ir jāuztur un jābaro, un viss pēkšņi pajuka. Tas, protams, radīja apjukumu. Protams, ka bija arī kreņķis – tā jau vienmēr ir, kad kādi plāni sabrūk, jo tas ir sāpīgi gan finansiāli, gan morāli, jo šādi apstākļi rada neskaidrību, haosu un zināmā mērā arī bailes.
Bet, no otras puses, paldies liktenim, ka nebijām baigi izlepušie. Un arī neesam. Mēs esam vienkārši, ar naudu nesvaidījāmies, nešikojām, tāpēc nekur tā baigi nokrist nevaram – kā dzīvojām, tā dzīvojam arī tagad. Galvenais, ka paēduši esam. Nekāda ietaupījuma gan nebija, jo visu laiku iet arī kaut kādas celtniecības, remontu lietas, līdz ar to nekādu drošības spilvenu sakrāt nesanāk. Visu tikai lieku iekšā, un tādā situācijā vienīgais, kas var būt, ir parādi.
Domāju, ka pandēmijas laikā daudzi cilvēki paši savas lietas sakārtoja, pārvērtēja, varbūt kāds saprata laika būtību, mirkļa vērtību, kopābūšanas lietas.
Tev ir liels pluss, jo ir ģimene ar maziem bērniem. Viņi noteikti novērtēja jūsu iespēju būt kopā.
Jā, man bija lieliska iespēja neskraidīt. Man tagad ir pašam tāds grafiks, ka līdz pulksten trijiem dzīvojos pa māju ar bērniem, sieviņa strādā. Kad viņa atgriežas, es ķeros pie saimniecības lietām. Nemaz tik vienkārši jau tas nav.
Ik pa brītiņam pa Latviju kaut kur izbraucam. Vai nu pie vecākiem Saldū un Vērgalē, vai kaut kur pie draugiem paciemoties. Bieži dzīvojamies pie jūras. Vasarā arī pabijām Rīgas Zoodārzā. Mazajam puikam tā bija pati pirmā reize. Mums īpašs notikums!
Tavu vecāko dēlu Kristapu vasaras sākumā manījām, Rīgā izvadājot ēdienu ar "Wolt" vai "Bolt" velosipēdu un somu uz muguras...
Ko nu darīs – kaut kā jāpelna ir, dzīve piespiež. Viņš tomēr ir pieaudzis cilvēks, kam pašam savas darīšanas, savi izdevumi. Tad nu viņš Rīgā kaut kādus gabaldarbus bija strādājis, vēl man dziesmu uzrakstīja, ko noaranžēju un jau ierakstīju studijā. To viņš veltīja tieši man – savam tēvam. To izdarījām tieši koronavīrusa laikā. Mums šis laiks bija produktīvs. Tagad vairs ēdienu nevadā, tas laikam beidzās. Bet mēs tagad aktīvi muzicējam, sniedzam koncertus. Šajā jomā jau viss pamazām atsākas, atdzīvojas.
Uzskatu, ka tā ir goda lieta, ka, būdams mūziķis, cilvēks nebaidās no cita darba. Viņš zina manu viedokli. Esmu viņam teicis: “Dēls, tu tagad sēdēsi mājās gultā un gaidīsi, kad kāds tev piezvanīs un uzaicinās uz Holivudu?! Tā nebūs! Ja pats nedarīsi, nekā nebūs!” Mēs varam ņemt jebkuru piemēru: lai arī cik populārs cilvēks būtu, viņš taču ir izgājis cauri visam kam – kur tik nav strādājis un ko tik nav darījis! Es tikai atbalstu.
Jau no agriem laikiem teicu, ka vecim ir jāstrādā. Ka darbs ir darbs, un darbs ir jādara. Kaut kā tā iztika sev ir jānopelna.
Kristaps ir darījis visu ko – strādājis gan par bārmeni, gan Anglijā kaut kādā auto fabrikā. Darbs jau veci rūda. Neko briesmīgu nesaskatu.
Prieks, ka tagad atkal ir iespēja kopā muzicēt. Mums ir Pujātu ģimenes ansamblis. Viņš angliski dzied savas dziesmas, es – savu repertuāru. Mūsu programmas nosaukums – "Es esmu mīlējis... vēl tevi mīlēt". Braucam visur. Esam bijuši kultūras namos, kāzās mūs ir dāvinājuši kā apsveikumu, uzstājamies dažādās viesībās.
Nu jau man arī darbs teātrī kādu laiku ir atsācies. Spēlējam to, ko nepaspēja nospēlēt līdz pandēmijai, ir pirmizrādes, strādājam pie nepabeigtajām izrādēm. Teātrī mēģinājumi notiek, jāpamēģina arī vecās izrādes, kas maz spēlētas, lai atcerētos. Šajā sezonā būs daudz mazā formāta izrāžu, monoizrāžu. Tagad strādājam ar režisori Māru Ķimeli. Viss notiek!
Tavs sacītais izklausās ļoti mierīgi un optimistiski! Tiešām nevienu brīdi nav bijušas bažas, vai tiešām rudenī darbs teātrī vispār vēl būs?
Es esmu optimists un ticu, ka finansējums teātrim tiks piešķirts. Cik esmu dzirdējis, šīs lietas jau tiek kārtotas. Nu kāpēc man lieki stresot? Es negribu!
Kā jau minēju, īstam vīrietim ir jābūt gatavam strādāt jebkādu darbu, lai uzturētu savu ģimeni. Skaidrs, ka ģimeni vienmēr pabarošu!
Arī celtniecības lietas pieproti?
Kā tad! Piemēram, savā mājā visu taisu pats. Strādniekus nemaz nevaru atļauties algot. Šķūnīti pats uzcēlu, pat betonu salēju. Tā ka es nekur nepazudīšu – vai nu spēlēšu teātri un dziedāšu, vai nu strādāšu un darīšu ko rokām!
