Aktieris Marģers Eglinskis no liepājnieka kļuvis par daugavpilieti
"Daugavpilī bieži runā par vēju, kas tur esot, bet es to nejūtu,” – tā savā domātāja dienasgrāmatā raksta bijušais Liepājas teātra aktieris Marģers Eglinskis.
Aktieris, kurš pazīstams ar ļoti kolorītu personāžu lomām gan teātra izrādēs, gan kinofilmās, gan seriālos (piemēram, slepkava Kazimirs seriālā "Svešā seja"), ir no Brocēniem, bet savas dzīves 20 gadus pavadījis vēju pilsētā pie jūras – Liepājā. Taču nu, kā raksta žurnāls "Kas Jauns", jau vairākus mēnešus Marģers Eglinskis dzīvo un strādā pavisam pretējā Latvijas pusē – Daugavpilī.
Kā viņš tur nokļuva? „Jau vairākus gadus biju prom no Liepājas teātra. Biju brīvmākslinieks, dzīvoju Rīgā, un tad nāca labs piedāvājums no Daugavpils teātra piedalīties vienā viņu izrādē kā viesmāksliniekam. Aizbraucu, sekoja piedāvājums uz lomu vēl vienā izrādē, un tā nu es te, Daugavpilī, paliku,” žurnālam paskaidro Marģers, piebilstot: „Un īstenībā man ļoti paveicās. Jo pēc mēneša iestājās ārkārtējā situācija, kurā es kā brīvmākslinieks būtu pazaudējis visus projektus un ienākuma avotus. Bet tā man bija noslēgts līgums ar Daugavpils teātri, un es mierīgi varēju gatavoties viņu iecerētajiem jauniestudējumiem.”
Daugavpilī Eglinskis ir kopš februāra paša sākuma. Kā cilvēkam pēc pavadītiem 20 gadiem pilsētā pie jūras ir iespējams iejusties pavisam citā Latvijas pusē? Marģers atsmej: „Vienīgā radikālā atšķirība ir tā, ka te nav jūras! Biju pieradis regulāri peldēties jūrā – sākt agrā pavasarī un vēlā rudenī beigt. Bet nu nākas iztikt ar Stropu ezeru. Protams, arī tajā ir savs šarms, tikai ūdens ir pavisam citāds. Viss pārējais jau ir tāpat kā Liepājā – pa dienu dodos uz teātra mēģinājumiem, bet vakaros atgriežos mājās, lai ietu gulēt. Daugavpils ir tikpat liela pilsēta kā Liepāja, man patīk.”
Aktieris Daugavpilī iekārtojies pašā centrā – viņš īrē nelielu dzīvoklīti pie gājēju ielas un viesnīcas "Latgola". „Ar skatu uz teātri! Izbāžu galvu pa logu, un man priekšā ir teātris! Turpat ir kafejnīca "Ezītis miglā", kas ir mana mīļvietiņa ar gardu kafiju. Patiesībā pa ceļam uz darbu iegriežos vairākās kafejnīcās, pasēžu, iemalkoju kafiju un pavēroju pilsētas dzīvi, garāmgājējus. Ko lai dara – kafija ir mans vienīgais netikums!” stāsta Eglinskis, un, taujāts, kā Daugavpilī ir ar nacionālo jautājumu, atbild: „Kad braucu uz Daugavpili, tieši par to domāju – kā tur būs ar latviešu valodu, vai tiešām visur skanēs tikai krievu mēle. Taču tā nav! Ja ieeju kādā kafejnīcā vai veikalā un runāju latviski, ar mani uzreiz sarunājas latviski. Jā, man bija priekšstats, ka Daugavpils ir krieviska pilsēta, taču nav tik traki. Vismaz es neko tādu neesmu pamanījis.”
Brīvajā laikā Marģers jau iepazinis pilsētu, paceļojis arī pa tuvējo un tālāko apkārtni, apskatījis Rēzekni, Ludzu, Velnezeru, bet pirms robežu slēgšanas pabija arī Lietuvā. Kā vēl neīstenots mērķis viņam ir Marka Rotko mākslas centra apmeklējums Daugavpils cietoksnī. „Vienreiz biju turp aizbraucis, bet trāpījos tieši tajā dienā, kad muzejs ir slēgts. Toties izstaigāju cietoksni, man tur ļoti patīk, atgādina Liepājas Karostu, domāju, ka gribētu tur dzīvot. Bet Rotko centrs man jāapmeklē obligāti, jo ar Marku Rotko man ir īpašas attiecības. Savulaik biju „uzsēdies” uz Kurta Vonnegūta grāmatām, vienā no romāniem Džeksons Polloks un Marks Rotko tika pieminēti kā slavenākie pārstāvji mākslā. Pirms uzzināju, ka Rotko dzimis Daugavpilī, es jau biju izlasījis aprakstus par viņa daiļradi. Tāpēc noteikti gribu apskatīt viņa darbus klātienē! Man patiešām patīk Daugavpils, tās arhitektūra, tās fīlings, atmosfēra. Biju plānojis obligāti apmeklēt spīdveja sacensības, bet tās tagad nenotiek. Atliek vien gaidīt, ka spīdveja sezona atsāksies.”
Vai draugu nepietrūkst? „Mūsdienās taču ir mobilie sakari – var piezvanīt jebkurā laikā. Bet patiesībā mēģinājumu grafiks un dzīves ritms ir tik saspringts, ka īsti nekam citam neatliek laika. Protams, no draudzības uzturēšanas viedokļa tas nav labi, bet, no otras puses, tas ir labi, ka ir ko darīt. Un man te ir lieliski kolēģi, ar kuriem, ja vajag, var patusēt, iedzert kādu kafiju. Lai gan tāds aktīvs tusētājs klasiskās bohēmas izpratnē es vairs neesmu jau vairākus gadus,” nosaka Marģers Eglinskis un piebilst: „Par garlaicību nesūdzos. Ja tagad atrastos tādā situācijā, kur man būtu daudz draugu, bet nebūtu darba, domāju, iestātos daudz lielāka garlaicība nekā šeit, Daugavpilī, kur man ir darbs!”
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" dubultnumurā!
