Aizkustinošs stāsts no Liepājas - Leons Zviedris sagādā negaidītu pārsteigumu ielu muzikantam

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", Liepājā pie "Rimi" lielveikala centrālajām durvīm regulāri sēž kāds puisis un spēlē mežragu. Ziema vai vasara, lietus vai sniegs – jau vismaz gadus piecus. Vietējie viņu sen uztver kā savējo – pieklājīgs un visādi citādi patīkams zēns. Apsargs viņam vienīgajam tur atļāvis nolikt savu veco saliekamo sēžamo, ieplīsušo porcelāna trauku un ar mūziku kaut ko papelnīt. Kurš iemet naudu, kurš padalās ar bulciņu, kolas pudeli vai pašceptas maizes klaipu no tirgus letes.

Arī sestdien puisis ir klāt. Ģērbies neatbilstoši drēgnajiem laikapstākļiem, tomēr piecas stundas, kā ierasts, apņēmies nospēlēt. Tikpat ievērots, cik pats muzikants, ir viņa instruments – nekad neesot redzēts, ka kāds spēlētu ar tik nolietotu mežragu. „Trubiņas” stiprinātas ar padomju laika „izolenti”, metinātas, līmētas ar ķitei līdzīgu masu, talkā ņemta pat locīta avīžlapa, lai vaļīgu vietu padarītu stingrāku un rezonējot tā neklabētu. Redzams, ka katrs pūtiens prasa pūles, kas droši vien būtu mazākas, darbinot jaunu instrumentu.

„Viņš uzplēsa manas rētas”

Aprakstītajai ainai regulāri par liecinieku kļuvis arī horeogrāfs Leons Zviedris, kas kopš gadu mijas dzīvo Liepājā. „Kad iegāju samainīt naudu "Rimi", lai iedotu puikam, apsargs pastāstīja, ka viņš ir vienīgais, kuram atļauj te spēlēt, jo esot ļoti porjadočnijs, pat vaktējot, lai viņu neviens neabižotu.” Jo vairāk muzikantu dzirdējis un redzējis, jo vairāk Zviedris par viņu domājis. „Pat naktis vairs nevarēju gulēt. Sirds sažņaudzās no tā skata vien. Ārā cilvēku nav, jo laiks riebīgs, bet viņš trīcēdams pūš no visa spēka.”

Kad Leons kādu dienu centies noskaidrot, kādi ir apstākļi, kuru dēļ spiests spēlēt pie veikala, puisis atrunājies, ka viņam tāds hobijs. Tomēr vārds pa vārdam aizrunājušies, ka šis rūpals ir izdzīvošanas jautājums. „Man nebija miera, jo pats esmu tādas „elles” izgājis viņa vecumā… Viņš asociējas ar mani, kad biju tāds jauns gurķis; var teikt, redzētais uzplēsa manas rētas. Teicu – stāsti, kā ir, es gribu saprast, kāpēc tev, jaunam puisim, te jāstāv sniegā, lietū un vējā, es gribu tev palīdzēt! Mežrags tak tūlīt sabirs, ar ko tad pelnīsi naudiņu?” atceras Leons, kurš par savu bērnību un jaunību allaž bijis noslēpumains, vien atklājis, ka dzimis Liepājā un tie viņam bijuši grūti laiki.

Tā Zviedris noskaidrojis, ka puisis, vārdā Didzis, nāk no četru bērnu ģimenes Priekulē. Lai atvieglotu ģimenes iztikšanu, pirms laba laika uzsācis patstāvīgu dzīvi, un mežraga spēlēšana to kaut cik palīdzot nodrošināt. „Aizrunājāmies, ka viņš no pašvaldības īrē dzīvoklīti, ka salst, kolīdz pārstāj kurēties krāsniņa, tāpēc apkārt tai sakrāmējis ķieģeļus, lai uzturētu siltumu. Bet dzīvoklim esot parāds,” stāsta Leons. Vēlēdamies dot puisim pamatīgāku atspērienu par traukā iemestu ziedojumu, Zviedris lūdzis atnest dzīvokļa kvītis un nomaksājis ne tikai pusgada parādu, bet vēl tikpat uz priekšu. Taču nu Leonu, kurš visu radošo mūžu pavadījis kultūras darbā, mieru nav likušas domas par mežraga baiso stāvokli. Sākot pētīt, ko Latvijā iespējams iegādāties un kādas būtu Didža vajadzības, viņš nonāca līdz jauna instrumenta iegādei Rīgas mūzikas veikalā.

„Domāju, ka tas ir sapnis, no kā pamodīšos”

Ar jauno mežragu 22 gadus vecais Didzis Pomerancis tika pārsteigts turpat veikala durvju priekšā. Sarunā ar "Kas Jauns" viņš atklāja, kā nonācis līdz ielu muzicēšanai. Pēc profesijas viņš esot mēbeļu galdnieks, taču bez pieredzes darbu dabūt nevarot. „Esmu uzrakstījis biznesa plānu, jo sapņoju par savu galdniecības uzņēmumu, taču jāgaida, kad būs kāda atbalstoša Eiropas programma,” saka puisis, kurš jau astoņus gadus maizi pelna, lietā liekot Priekules mūzikas skolā apgūto mežraga spēles prasmi.

Spēlēt uz ielas viņš sācis jau 14 gadu vecumā un ir regulāri satiekams gan Liepājā, gan Kuldīgā. Pat saukts spēlēt kāzās uz septiņiem tiltiem un jubilejās. „Sākums, kā jau visā, bija grūts. Bija uztraukums, drusciņ kauns, bet ar laiku pieradu. Spēlēju, neraugoties uz laikapstākļiem. Cilvēku reakcija lielākoties ir pozitīva. Viens otrs, garām ejot, nosaka – ko es te sēžu, labāk mājās būtu gājis –, bet cenšos neņemt galvā un turpināt darīt savu. Taču lielākoties cilvēki palīdz, pasmaida, parunājas. Esmu pateicīgs un iepriecināts par šādu uzmanību,” stāsta Didzis. Par dzīvi viņš nesūdzas, jo vienmēr esot bijis cīnītājs. „Naudu tērēju, samaksājot rēķinus, pērkot pārtiku un nu arī pa kādam apģērba gabalam vai kaut ko dzīvoklim. Taču ziemā bija saplīsusi „taure”, bet to, ko nopelnīju, nācās ieguldīt degvielā, lai aizbrauktu uz mežu un šķeldai zāģētu krūmus. Naudu par šķeldu saņemšu tikai vēlāk, tāpēc bija iekrājies dzīvokļa parāds,” par iztikšanu stāsta ielu muzikants.

Veco mežragu pēc mūzikas skolas beigšanas Didzis lietotu saņēmis dāvanā. Bet jaunais dodot cerības, ka viņš beidzot varēs piedalīties kādā pašvaldības orķestrī. Vienā otrā ticis aicināts, bet visur jānāk ar savu instrumentu. „Ar tādu taču nevarēju iet,” paskatīdamies uz veco mežragu, nosaka Didzis. Iespējams, viņu kādreiz satiksim spēlējam zaļumballē, kas pašam patīkot.

Pārspriežot iepazīšanos ar Leonu, Didzis neslēpj, ka vairākkārt to pārdomājis un pat skatījies aizdomu un neticības pilns. „Ar Leonu iepazinos, tepat pie veikala reizi pa reizei parunājoties. Bet katrā ziņā ko tādu es negaidīju! Jau tad, kad Leons samaksāja dzīvokļa rēķinu, braucu autobusā mājās un domāju – kāpēc tieši man?! Kad pastāstīju mammai, viņa arī bija aizdomīga. Izbrīnīta, ka ir tādi cilvēki. Domāju… varbūt viņš grib mani izāzēt… Cilvēki jau ir dažādi. Pat prasīju: „Kāpēc jūs to darāt?” – „Es vienkārši gribu darīt labu,” viņš teica,” stāsta Didzis.

Brīdī, kad ieraudzījis Leonu nesam lielo futlāri, Didzis no pārsteiguma bijis kā ne savā ādā. „Iekšā bija liels prieks, bet tajā pašā laikā no satraukuma viss trīcēju. Esmu pats bijis veikalā skatīties jaunu instrumentu, tāpēc zinu, ka tas nepavisam nav lēts… Jūtos tā, it kā būtu noticis brīnums, par kādu rāda filmās. Domāju, ka tūlīt pamodīšos no sapņa. Es pat nezinu, kā pateikties,” aizkustinājumu neslēpa jaunā mežraga īpašnieks. Vaicāts, kā un vai brīnumi dzīvē maina arī pašu, Didzis teic, ka tie rosina uz dzīvi skatīties pozitīvāk. „Pašam arī gribas iet un kaut ko labu darīt citiem – dot to tālāk. Tas viss padara dzīvi krāsaināku,” ir pārliecināts Didzis.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!