Apceļo Latviju un velta laiku mazmazbērniem - teātra vecmeistari Jānis Skanis un Uldis Dumpis priecājas par iegūto brīvību

Un pavisam aizgājuši jau arī nav – kad kovidkrīze būs pārciesta un teātris pilnvērtīgi varēs atsākt savu darbību, abi mākslinieki turpinās kāpt uz skatuves, jo ar teātri attiecības saglabājuši kā ārštata aktieri.

Skanis apceļo Latviju

„Tas ir, abpusēji vienojoties, un viss ir okei – darbs turpinās ārštatā. Vienkārši esmu brīvāks cilvēks; līdz ar aiziešanu no štata man ir lielāka personīgā brīvība. Tas ir godam nopelnīts, tagad varu smuki padzīvot pats savu dzīvi. Gribas jau arī kaut ko drusciņ citu, piemēram, kaut kur aizbraukt, paskatīties un būt mazliet saimnieks pats sev,” par aiziešanu no Latvijas Nacionālā teātra štata mierīgi teic Jānis Skanis.

Tagad ar prieku mākslinieks rosās pa māju Čiekurkalnā. „Mums ir liels dārzs, te ir kā ar Sanfrancisko tiltu – kad vienu galu beidz krāsot, jāsāk krāsot atkal otrs. Tāpat man ar dārzu – kad pabeidz pļaut, drīz atkal no otra gala jāķeras klāt pie jaunas pļaušanas. Sieva dārzā audzē puķes, un man gribot negribot ir jābūt gudrajam padomdevējam, klāt stāvētājam un padevējam. Ābelēm, plūmēm un ķiršiem jau speciālu kopšanu nevajag, tie aug paši no sevis. Bet zāli pļaut gan man dikti patīk – uzreiz ir redzams rezultāts, rodas sakoptība. Tagad krietnu laiku nebiju pļāvis, jo zālienu krāšņoja pienenes, tulpes, Bētlemes zvaigznītes, un gribējās tās atstāt, lai bitītēm ir, kur uzsēsties. Tagad, kad viss ir noziedējis, visu beidzot nopļāvu un priecājos par padarīto,” smaidot stāsta Jānis Skanis.

Vaicāts par izbraucieniem, Jānis teic, ka nu bez saskaņošanas ar darbavietu, kad vien vēlas, var aizbraukt uz saviem laukiem Latgalē, kā arī apceļot Latviju, piemēram, nupat apciemojis vedeklu ārsti Ilzi Konrādi skaistajā mazpilsētā Strenčos. „Grasos arī aizbraukt uz Mazirbi, kur savulaik atjaunojām baznīcu un mācītājmuižu. Pagaidām pa Latviju, bet abi ar sievu gaidām, kad pasauli atvērs, jo esam pieraduši katru vasaru divatā izbraukt uz Eiropu – Vāciju, Itāliju vai Poliju. Ceram, ka izdosies, bet druscītiņ jau bailes arī ir. Ar to vīrusu neko nevar zināt, lai gan drošības pasākumi vairāk vai mazāk ir. Bet ir jau tā, ka sevi jāsargā pašam, tad arī Dievs sargās,” saka aktieris, piebilzdams: „Ir tā, ka tu vienkārši dzīvo, jo it kā rītdienu tagad nevari daudz plānot. Jāpaļaujas uz to brīdi, kas ir dots, un izrādās, ka nekādas vainas šim brīdim arī nav, pat otrādi – brīdis ir baigi labais!”

Dumpis dzīvojas ar mazmazbērniem

Vēsts, ka Uldis Dumpis ir beidzis štata aktiera darbu Latvijas Nacionālajā teātrī, publiskajā telpā „uzpeldēja” līdz ar pirmajām ziņām par to, ka vairākiem skatuves māksliniekiem nācies pāriet ārštatā kovidkrīzes ieviestā taupības režīma dēļ. Dumpis, dzirkstoši smiedams, atklāj, ka viņš no teātra nav nedz atlaists, ne palūgts aiziet, jo par godam nopelnītām vecumdienām funktierējis jau vismaz piecus gadus, vienīgi iepriekšējam Latvijas Nacionālā teātra direktoram Ojāram Rubenim skatuves leģendu gadu no gada izdevies pierunāt palikt teātrī štata vietā.

„Bija visādi, bija laiks, kad cīnījos ar nopietnām veselības problēmām, kuras, paldies Dievam, ir uzveiktas, ceru, uz visiem laikiem. No teātra puses esmu saņēmis tikai to labāko attieksmi, un par to esmu pateicīgs. Tāpat bija arī ar manu aiziešanu – man pat pašam bija iespēja izvēlēties datumu, kad savu darba mūžu beigt. Tas notika jau pagājušā gada 1. augustā – dienā, kad tieši pirms 54 gadiem parakstīju līgumu, ka būšu aktieris Nacionālajā teātrī. Teātra jaunais direktors Jānis Vimba respektēja manu lūgumu neizcelt aiziešanu no teātra kā publiskojamu notikumu. Tādu uzmanību negribēju,” stāsta aktieris, kurš tagad dienas aizvada savu tuvinieku lokā lauku mājā Raiskumā – otrā ezera krastā Bieku mājām jeb "Saknītēm", kur pirms 39 gadiem uzņemta Jāņa Streiča kinofilma "Limuzīns Jāņu nakts krāsā".

Uldis Dumpis, kas daudziem aizvien asociējas ar šīs filmas varoni Ēriku, teic, ka lūkoties, kas tagad notiek "Saknītēs", nav devies, taču pa ceļu garām sanākot braukt regulāri. Un ar pļaušanas darbiem, tikai nu jau ne vairs ar izkapti, viņš tagad ar lielāko prieku nododas paša sētā. „Es nekur nejūtos labāk kā savos laukos. Daru visu, kas darāms, dzīvojos ar mazmazbērniem, kuri nu jau man ir trīs. Jūtos lieliski un labā noskaņojumā,” teic skatuves mākslinieks. Arī par veselību un pašsajūtu viņš sūdzēties nevarot. „Rēķinos, saprotu un pieņemu, ka gadi jau savu paņem. Jā, redze ir krietni pasliktinājusies, bet – kā ir, tā jādzīvo!”