Kad acis plaši atvērtas. Seriāla "Zuleiha atver acis" recenzija

Romāna «Zuleiha atver acis» autore Guzele Jahina, pēc tautības – tatāriete, ir dzimusi Kazaņā 1977. gadā. Beigusi vietējo pedagoģisko institūtu, kopš 1999. gada dzīvo Maskavā, kur 2015. gadā ir absolvējusi Maskavas kinoskolas scenāristu fakultāti. Īstenībā romāns ir pārtapis no scenārija, kuram materiālu Jahina vākusi divus gadus. Kā noprotams no viņas intervijām, tad ar to Guzele gatavojusies aizstāvēt savu diplomdarbu. Taču pēc astoņu mēnešu radošā darba viņa sapratusi, ka jāpārformatizējas, un tā scenārijs pārtapis romānā, lai pēc pāris gadiem atkal transformētos scenārijā.

Patiesībā Zuleihas ceļš līdz lasītājiem bija garš kā Alpu serpentīns – pēc pašas daudzkārtīgi neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast izdevēju, Guzele iesniedza grāmatas eksemplāru kādai literatūras aģentūrai. Un, aleluja! 2015. gadā izdotais romāns viņu padarīja slavenu un dāvāja trīs literārās prēmijas. Pēc 2019. gada informācijas, «Zuleiha» ir tulkota un izdota 22 valodās. Vēl viņas spalvai vai klaviatūrai pieder 2018. gadā publicētais romāns «Mani bērni».

Par ko ir seriāls

Seriāla darbība sākumā norisinās visai skarbā jaunā padomju režīma pastāvēšanas laikposmā (1930. gadā), kad notiek vispārēja lauku mājsaimniecību kolektivizācija un valsts industrializācija. Pirmie, protams, zem sitiena nonāk pašpietiekami zemnieki jeb, boļševiku valodā, kulaki. Tatāru sievietes Zuleihas acupriekšā čekists bez šaubīšanās nošauj viņas vīru Murtazu, pašu, tā teikt, «atkulako», nosūtot katorgas trimdā uz Sibīriju. Līdz finišam (par to – vēlāk) sešu mēnešu garā moku ceļā no aptuveni 800 represētajiem nonāk vien 30. Atvainojiet, viens prātā, jo Zuleiha, izrādās, ir gaidībās.

Nu, te ir tādi asorti, ko nesavāktu neviena beļģu šokolādes konfekškaste! Pilnīgi neapdzīvotā Angāras krastā tiek izmesti – šī vārda tiešajā nozīmē – zemnieki analfabēti, Ļeņingradas inteliģence paspūrušās zīda vestēs, deklasēti elementi un prasti noziedznieki, musulmaņi, budisti un kristieši, neticīgie un ateisti, krievi, tatāri, vācieši, čigāni, čuvaši un burjati. Te arī patiesībā sākas filmas galvenais vēstījums – visi viņi, gluži kā Džeka Londona eksistenciālajos Aļaskas stāstos, par spīti dabas skarbumam un pastāvošās varas bandinieku atklātajai vienaldzībai, cīnās par tiesībām dzīvot. Par tiesībām mīlēt un tikpat lielām – piedot.

Kas patika un kas – ne

Pirmkārt, patika aktieri. Īpaši šoreiz gribas uzteikt vīriešu lomas – čekistu Ignatovu (J. Morozovs), pustrako profesoru Leibi (S. Makoveckis) un gnīdaino zeku, pakaļā līdēju Gorelovu (A. Baširovs). Čulpana Hamatova savu Zuleihu spēlē visai atturīgi, kas neizglītotas tatārietes lomā ir visai loģiski un dabiski. Taču gluži vai spāņu temperamentā uguņo cita dāma – Ignatova piegulētāja un pārliecināta komuniste Nastja Kateļņikova (J. Peresilda). Otrkārt, skaņu celiņš un pusotru minūti garā sākumtitru multene. Ar visas filmas galveno muzikālo tēmu un tituldziesmu «Ai, bilbilim», kas latviskoti būtu – «Ai, lakstīgala!».

Tagad pāriesim pie sliktā, neloģiskā vai vienkārši – neprofesionālā. Pirmais. Ja Zuleihas vīrs Murtaza ir tik karstasinīgs (vai vienkārši – stulbs), te ar cirvi sakapājot savu vienīgo govi, te, kad situāciju vēl var notušēt, metas jau ar minēto cirvi uz čekistu, rodas tikai viens jautājums – kā viņš varēja nodzīvot līdz 1930. gadam?

Otrais. No Kazaņas līdz Krasnojarskai viņi pa Transsibīrijas maģistrāli brauca vairāk nekā sešus mēnešus! Jūs to nopietni? Pieņemsim, ka starpstacijās viņus novirzīja uz rezerves sliedēm. Pieņemsim, ka bieži. Bet – sešus mēnešus! Tātad 4000 kilometrus viņi brauca ar ātrumu (dalām ar 180) 22 kilometri dienā! Man Purvciemā pensionāres kājām, apsekojot visādu preču atlaižu punktus, nostaigā vairāk!

Trešais. Te nu mana makšķernieka sirds noasiņoja visvairāk! Tātad katordznieki tiek izsēdināti pāris stundu braucienā ar baržu no Krasnojarskas. No pilsētas, gar kuru tek pasaules piektā lielākā upe Jeņiseja, viņi iebrauc tās labās rokas (krasta) galvenajā pietekā – Angārā, kuras lejtecē arī tiek izsēdināti. Angāras lejtecē! Upē, kas ir teju divreiz garāka par Daugavu (1800 km: 1000 km), bet mums nepārtraukti rāda kaut kādu pārplūdušu Lielupi…

Ceturtais. Atkal par makšķerēšanu. Tātad mērkaķa ātrumā tuvojas rudens, bet izsūtītajai kompānijai nav nekā. Mūsu ziķeris – čekas strēlnieks –, izdomā, ka uzraugāmie raks lamatas lāčiem. Blakus tev tek upe. Upe, māt’ tavu! Pilna ar zivīm! Neviens neliek taisīt kaut kādas smalkas makšķeres un kalt āķus, bet uzcakot elementāru tīklu, brideni, kaut vai no klūgām uzpīt vienkāršu murdu – tas būs produktīvi! Turklāt aizkadra optimisma pilnā balss mums vēsta, ka palicis vairs tikai sāls, ko izdzītie ber klāt vārītam ūdenim, ko sauc par tēju. Sāls, kas noderētu zivju saglabāšanai. Pigu jums, čekists liek rakt bedri lāčiem!

Piektais. Te man gribas apstrīdēt vienu, autorprāt, asprātīgu epizodi. Tātad Gorelovs ziņo diezgan stingri iereibušajiem sarkanarmiešiem, ka gleznotājs Ikoņņikovs slepus nodarbojas ar pretpadomju aģitācijas mālēšanas darbiem. Īstenībā Ikoņņikovs grib iepriecināt savu Ļeņingradas paziņu, aristokrāti, ar dažām Parīzes ainiņām. Nu, puiši ar sarkaniem vaigiem un brandvīna nokaitētām smadzenēm atstreipuļo uz klubu, bet mākslinieks neapjūk un mierīgi rāda Triumfa arku, Elizejas laukus, Moulin Rouge ar komentāriem: Arbats, Patriarha dīķi, te uzstājās Ļeņins ar savu kuru tur novembra slaveno runu. Jūs taču atceraties? Un tad, manuprāt, seriāla autori uzņem lažu – rādot Eifeļa torni, čekistiem tiek stāstīts, ka tas ir Maskavas radiocentrs! Pēc eksterjera varam nojaust, ka Kuzņecam ir ap piecdesmit. Eifeļa torni atklāja 1899. gadā. Un jūs tiešām domājat, ka Krievijas impērijā visi bija tādi tumsoņas, ka līdz 1917. gadam (kad Kuzņecam tuvojās ap četrdesmit) ne foto, ne avīzēs, kas noteikti nonāca vienā no Sibīrijas lielākajām pilsētām (Krasnojarskā), tas pats čekists ne reizi nebūtu pamanījis tik zīmīgu būvi? Tas galīgi nebija smieklīgi.

Rezonanse Krievijā

Protams, daudziem nav saprotams, kā atklāti šādu antisovjetisku produktu varēja pasūtīt un topa laikā izrādīt Kremļa galvenais TV rupors – kanāls «Rossija RTR». Sak’, šogad taču aprit 75. gadskārta kopš Lielā Tēvijas (visās normālās valstīs – Otrā pasaules) kara beigām. Kur varoņdarbi – Gastello, Matrosovs, Berlīnes ieņemšana, Harkovas operācija vai kaut vai grandiozā Dņepras aizsargvaļņu šturmēšana? Varoņu ir tik daudz, bet televīzijā rāda čupiņu izsūtīto kaut kādā taigā?

Īpaši zvērīgi «YouTube» ārdās atklāts staļinists un visa, kas bija padomijā,  glorifikators Dmitrijs Pučkovs ar palamu Goblins. Katrai sērijai viņš velta aptuveni stundu (tātad garāku hronometrāžu par pašu sēriju) garu iznīcības un inkvizīcijas piesaukšanas pilnu monologu. No viņa seriāla analīzes, kas 99% gadījumu beidzas ar secinājumu «mazgadīgie debiliķi», varam spriest, ka šis produkts tiešām Goblinam ierāvis skabargu mīkstā vietā. Iepriekš šis 16 un cik tur profesijās (arī milicijā) strādājošais autodidakts tā bija aizsvilies vien visas pasaules skatītāju un kinokritiķu slavētajā «Černobiļas» seriāla autodafē.

Jāteic, ka visai polāras ir arī krievu literatūras kritiķu atsauksmes par romānu. Piemēram, Ruslans Aisins aizrāda, ka autore ir visādi mīkstinājusi tolaiku patiesās un šausminošās piespiedu trimdas reālijas. Savukārt tatāru dramaturgs Rabits Batulla ir kategorisks pret to, ka Jahinu dēvē par tatāru rakstnieci. Viņš deklarē: visi varoņu raksturi ir izdomāti un absolūti mazticami, bet tatāru ikdiena un tradīcijas neatbilst realitātei, kas aizskar un noniecina visu tatāru tautu.