"Ar vienu vārdu sakot, laime ir!" aktrise Zane Burnicka par filmēšanos, teātri un bērniem

Citkārt droši vien prātotu, ka pārāk banāls jautājums, lai vaicātu. Bet ne šā brīža situācijā… Kā patlaban jūties?

Paldies, labi! Cītīgi mazgāju rokas. Tagad vēl klāt nākusi roku dezinficēšana, katrā somā pa tūbiņai. Netālu no manas mājas ir tāds dīvains armijas lietu veikaliņš. Viendien logā redzu ielīmētu lapiņu – «Roku dezinfekcijas līdzekļi». Tad nu pirmo reizi tur iegāju un nopirku veselu kasti – 12 gabalus. Izdalīju bērniem, ieliku mašīnā  un visās ikdienas rokassomiņās.

Emocionāli gan sajūtas ir divējādas. Ļoti patīk, ka iestājies zināms miers. Nav agri jāceļas, jo dēlam e-klase sākas tikai deviņos, kad modinu viņu un ieceļu «skolu» – datoru – gultā. Ja man nav jāsteidzas, tieku nereti iesaistīta mācību procesā. Tagad ļoti labi orientējos Livonijas laikmeta lauksaimniecībā Latvijā un renesanses laika mūzikā...  Bet, jāatzīst, man patīk.

Mājmācībai ir ļoti daudzi plusi. Arī tukšās ielas bez  sastrēgumiem ir kā sapnis, uz darbiem nokļūt var ļoti ātri. Tikko piedzīvoju tādu ne pārāk smieklīgu kuriozu. Braucot mašīnā, stāstīju meitai, ka vajadzētu taču vairāk kustēties, jo manas mīļās sporta nodarbības katru rītu pusdeviņos  ir atceltas, tādēļ sāk piezagties tizlums. Un ko mana mašīna – tieši dienā, kad izņemta no servisa un izgājusi tehnisko apskati, pa ceļam uz mājām saplīst. Lūk, pierādījums teicienam – uzmanīgi ar vēlmēm! Tā nu mana vēlme – vairāk kustēties – rezultējusies ar divu stundu sportisku pastaidziņu uz Zaķusalu un atpakaļ.

Bet drusku uztrauc neziņa – cik ilgi būs dīkstāve? Vai izdosies to izturēt bez citu atbalsta? Man nav problēmu iet dobes ravēt vai ogas lasīt. Ja vien būs vakances. Varu arī šūt mēteļus un kleitas. Lai vai kā, panikas manī nav. Ir paļāvība, ka viss būs labi.

Tāpat kā citi teātri, «Austrumu robeža» uz ārkārtas laiku slēgta… Ja nemaldos – ar skatītāju iemīļotā «Dienesta romāna» pēdējās izrādes nosvinēšanu? Kāds bija jūsu trupas ieskrējiens, kurā bija jāapstājas?

Tikām noņemti no trases nedēļu pirms pirmizrādes...  Jaunais humora vakars «Mūsu pašu republika 3» neieraudzīja rampas ugunis. Darbs bija ielikts milzīgs. Jau bija iestājies tas mazais pirmspirmizrādes drudzītis. Tagad ir tāda tukšuma sajūta. Bet labā ziņa ir tā, ka «Austrumu robežai» nākamā gada janvārī būs 20 gadu jubileja. Un nu ir laiks par to domāt un izstrādāt nevainojamu repertuāra politiku un svinību plānu.

Teātri sāk darbošanos pārcelt interneta vidē. Esat domājuši par šādu iespēju?

Interneta vide patlaban atgādina lauku estrādi vasaras sezonā – viesojas visi, kam nav slinkums. Koncerti, izrādes, šovi un atrakcijas, spēj tik apmeklēt. No vienas puses – brīnišķīgi! Tautu tas ielīksmo, saliedē un vairo labo pasaulē, rodas neikdienišķas lietas. Ļoti patīk Zanes Jančevskas pienesums – viņa koklē un dzied nedzirdētas tautas dziesmas, ko atradusi, studējot Mūzikas akadēmijā. Un pareizi dara arī tie, kas tirgo biļetes uz saviem pasākumiem. Piemēram, Antai Eņģelei maijā būs online koncerti.

No otras puses – teātra vai koncerta apmeklējums tomēr ir notikums, tāds fascinējošs komplekts, ko internets nevar sniegt. Pati tagad vairāk lasu. Meklēju lugas, kuras kādreiz gribētu iestudēt. Divas pat iztulkoju. Tas ir daudz! Jo visos iepriekšējos gados, kad darbs dzina darbu, tas nekad nebija izdevis.

Kas notiek ar filmu ierunāšanu?

Notiek. Jo ko gan cilvēki darītu bez mīļajiem seriāliem! Gribu pasveicināt Dzintru Madonā, Annu Rīgā, Antru Cēsīs, Līviju Liepājā – «Mīlas viesulis» ir un būs! Viņi Vācijā gan arī ir paņēmuši pandēmijas pauzi un jaunas sērijas nefilmē, bet mums ir vēl pāris sezonu, ko rādīt. Process neapstājas.

Īpaši radošajā sfērā strādājošos krīze skārusi ik pa laikam un vissāpīgāk. Kolīdz atvelc elpu un sāc atgūties, ir nākamais trieciens. Vai un ko no šīm situācijām bijis iespējams mācīties, lai maksimāli sevi pasargātu? Sagatavotu?

Jābūt paļāvībai, ka tas labais, kas tev ir paredzēts, tas atnāks. Goda vārds! Jo katru reizi izmisuma situācijās atveras durvis, par kurām pat neesi iedomājusies.

Man ir brīnišķīgs stāsts par manu sākumu «Austrumu robežā». 2013. gada septembrī mierīgi braucu 40. autobusā uz darbiņu Zaķusalā, kur bija mans vienīgais ienākumu avots. Skatos – zvana režisore Dita Bačus. Savulaik spēlēju viņas izrādēs teātrī «Kabata» – biju Pepija Garzeķe, Marija «Riekstkodī», Punktiņa «Punktiņā un Antonā». Tad paliku stāvoklī ar trešo bērnu un teātra gaitas pārtraucu vispār. Nebija laika un vajadzības, peldējos labklājībā kā burbuļvannā. Laiki un attiecības mainījās, paliku viena ar trīs bērniem. Labi, ka bija televīzija un mana balss. Tātad zvana Dita. Un piedāvā jaunu darbu – izrādi «Austrumu robežā». Tā radās izrāde «Padomi precētiem pāriem», kas ir nospēlēta jau 162 reizes un joprojām ir repertuārā septīto sezonu! Tad nāca «Burvīgie blēži», «Dienesta romāns» un vēl daudzas citas.

Nesen nosvinēji jubileju, kas, kā runā, bijusi valstī pēdējā balle, jo notika tieši ārkārtas situācijas pasludināšanas dienā – 12. martā. Sievietes šādu dzīves notikumu mēdz pieņemt ar iekšēju atskaiti, prioritāšu pārvērtēšanu… Vai tas ir stāsts par tevi?

Tas nav stāsts par mani. Man ir 35. Jau nez’ kuro gadu... (Smejas.) Un nejūtos diži vecāka. Prioritātes? Tikai un vienīgi ģimene un bērni. Man nāk smiekli, kad cilvēki zvana uz Latvijas Radio «Ģimenes studiju» un sūdzas, ka šī situācija viņus ir novedusi līdz izmisumam, jo bērni visu laiku ir mājās un krīt uz nerviem. Mana recepte – padomā, kā bērns tevi atcerēsies, kad būs izaudzis. Kā kliedzošu un komandējošu mammu? Vai kā cilvēku, kas ieklausās, pagaida, samīļo un noglāsta, neko nesakot? Balsoju par otro variantu. Un tā arī izturos. Un lai man nepārmet, ka tas nav iespējams. Ir!

Gan «Dienesta romāns», gan «Radiņi» skatītāju priekšstatos nostiprinājuši tevi kā veiksmīgu komisko lomu aktrisi. Vai uz to apzināti esi gājusi?

Neviens Teātra fakultātē studējošs jaunietis netiecas kļūt par komediantu. Visiem ir sapņi par lielām lomām, pēc iespējas dramatiskākās izrādēs. Kad izārdi sevi pa vīlītei, iztramdi visus iekšējos dēmonus.

Mana favorīte ir Maija Doveika. Viņai tas izdodas tik tīri, dziļi un patiesi. Mani liktenis ir aizvedis pa citu taciņu. Un no tiesas esmu par to pateicīga. Komēdiju radīt ir trīspadsmit reižu grūtāk nekā traģēdiju. Bet gandarījums gan ir liels, kad jūti – zāle staro, elpo vienā ritmā un asaras šķīst no smiekliem.

Lasītājiem nevaru nepieminēt, ka ilgus gadus žurnāla «Rīgas Viļņi» literārā redaktore bija tava mammīte Zaiga Burnicka. Bez apbrīnojamām darbspējām un zināšanām viņai piemita arī smalks humors. Viņa nekad lieki nerunāja, bet, kad pateica kaut dažus vārdus, tie bija reti trāpīgi. Biji ar asprātīgām «vārda spēlēm» audzināta?

Jā, humora izjūta – tā ir Dieva dāvana. Mammai biju viena pati meitiņa, mājās baigā joku plēšana nenotika. Bet, tiklīdz sanāca kopā mana paplašinātā ģimene – mammas māsa ar vīru, kas ir mani krustvecāki, un viņu trīs dēli – mani brālēni, kuriem pēc vārda kabatā nav jāmeklē, tā tusiņš var sākties. Mammīte un krusttēvs tagad ieķiķina par mums no mākoņa maliņas. Bet brālēni un viņu ģimenes ir mans bastions. Ja jūs zinātu, cik viņiem ir kolosālas sievas, bērni un mazbērni! Mūsu ir daudz, jau pāri 20... Obligāti tiekamies Ziemassvētkos, tagad mums ir arī sporta spēles augustā. Nezūdos, ka man ap acīm ir dziļas smieklu krunciņas jau no agras jaunības, jo esmu liela smējēja. 

Ar kuru no «Radiņu» kolēģiem aizkadrā jūties visradnieciskāk?

Ar režisoru. Un grimētāju Anniju. Un režisora asistenti Elitu. Un manu mīļo Venerandu – Ilzīti Pukinsku. Brīnišķīgi cilvēki! Tā es varētu turpināt vēl un vēl. Jo katru no filmēšanas grupas es satiekot apskautu, tik ļoti mīļi un forši viņi man ir. Savu Runčuku (Normundu Laizānu) satieku arī ikdienā, jo nereti kopā ieskaņojam filmas. Bet filmēšanās periodam ir cits šarms un smarža. Zinu, kurš ir lietišķāks, kurš steidzīgāks, kuram patīk papļāpāt vai pakoķetēt, ar kuru jāapietas saudzīgi, kurš jāuzmundrina, kurš jānomierina. Arī tā ir sava veida ģimene, kas reizi gadā uz vairākiem mēnešiem ienāk tavā sirdī un prātā. Ļoti ceru, ka arī šogad mums būs tā iespēja turpināt Grāvīšu un Cibuļu stāstu. Jau ilgojos...

Vai Zanei ir kas kopīgs ar «Radiņu» Rasmu?

Tikai tas, ka viņas abas labi izskatās. (Smejas.) Man vajadzētu pamācīties no Rasmas to pucēšanos... Man ļoti patīk askētiskais stils. Bet Rasma ir krāšņa. Arī emocijās. Es noteikti neesmu tik kategoriska un skaļa. Jā, tieša gan. Ciest nevaru lišķošanu un melus.

Bet galvenais jau ir mīlestība. Rasma visu dara ar mīlestību, un Zane arī. Man ļoti glaimo, ka manas draudzenes Binnijas dēliņš Luiss, mani ieraugot, vienmēr sauc – Dūda atnāca! Tā ir tāda tīra bērna mīlestība un jūsma. Tiesa, kopš manas jubilejas svinībām viņš tagad vairāk mīl manu meitu Alisi... Viņiem izveidojās debešķīgs kontakts un saskaņa. Luiss, gulēt ejot, esot savai mammai teicis – man mati smaržo pēc Alises... Vai nav skaisti? Pati vēl neesmu ome, bet man nebūtu nekādu pretenziju par tādu tapt.

Kādu profesionālo ceļu izvēlējušies vai apsver iet bērni?

Mani lielie bērni Alise (26) un Francis (23) nedaudz iepazinuši maģisko kino pasauli, jo jau bērnībā filmējušies reklāmās un mūzikas video klipos. Arī teātra aizkulises viņiem nav svešas. Ādams, kuram tagad ir trīspadsmit, kategoriski atteicās piedalīties jebkādās filmēšanās. Viņš man ļoti sportisks, aizrāvies ar cīņas sportiem. Esmu mierīga par saviem bērniem. Meitiņa ir ļoti komunikabla, strādā Kopenhāgenā par galveno menedžeri restorānā. Tiesa, tagad iestrēgusi Rīgā, jo atbrauca kā pārsteigums uz mammītes jubileju un vairs netika atpakaļ, par ko man, protams, prieks... Brīvi runā angliski, ļoti mīl dzīvniekus, izpalīdzīga un dāsna. Burvīga sieviete.

Francis veidojas par biznesa cilvēku. Ļoti apņēmīgs un mērķtiecīgs. Arī viņam sirds ir īstajā vietā. Ādams, kā jau jaunākais, ir mans saulstariņš. Mūsu saikne ir ļoti, ļoti cieša. Esmu laimīga, ka viņš ar prieku dodas ar mani visādos izbraucienos. Esam kļuvuši par suņu staidzinātājiem patversmē, apsveram iespēju dot mājas kādam pamestam dzīvniekam, lai mūsu kaķenei nav garlaicīgi.

Ar vienu vārdu sakot, laime ir! Bērni, darbs un sirdsmiers. Mīlestība pāri visam.

ZANE BURNICKA

• Dzimusi 1970. gada 12. martā. Rīdziniece 4. paaudzē.
• Aktiermeistarības gēns ticis no vecāsmammas māsas – Dailes teātra aktrises Irmas Laivas.
• Patīk rokdarbi. Zanes zīda puķi piespraudis pat modes eksperts Aleksandrs Vasiļjevs.
• Triju bērnu mamma.