"Naktīs pārāk labi neguļu,” - Viesturs Kairišs par tīrīšanu Dailes teātrī, melno humoru un kino plāniem

Žurnālam "Kas Jauns" režisors atklāj, kā sācies jaunais darba cēliens, no kā viņa vadībā jāpiesargās aktieriem un kādi ir viņa plāni attiecībā uz daudzu iepriekš piesaukto masveida atlaišanu jeb „lielo tīrīšanu” Dailes teātrī.

Esat jau sācis strādāt Dailes teātrī, un uz darbu nācāt pat savā dzimšanas dienā.

Jā, nāku katru dienu strādāt, taču vienojāmies, ka līgumu slēgšu tikai 2. martā kopā ar Juri Žagaru, kad viņš oficiāli kļūs par Dailes teātra direktoru. Bet ar tagadējo direktoru Andri Vītolu es savas darba attiecības jau esmu noformējis; ir jāpasteidzas, nevar gaidīt 2. martu, jo nākamajai sezonai jau sen vajadzēja būt saplānotai, bet nu tas ir jārisina steidzami. Visu laiku noris intensīva „ņemšanās”, tikšanās, sapulces, sapulces...

Vai orgasms, ko, kā teicāt, gaidījāt līdz ar jauno amatu, ir sasniegts?

Man jau nav tāda orgasma! (Smejas.) Jā, reiz teicu, ka doma par to, ka es varētu kļūt par Dailes teātra māksliniecisko vadītāju, man šķiet uzbudinoša. Bet naktīs vēl pārāk labi neguļu. Un tas ir nevis satraukuma dēļ, bet tāpēc, ka domas par risināmajām lietām neļauj gulēt... Iespējams, ka man ienākšana Dailes teātrī tomēr sanāks ļoti dabīgi, bez orgasma. (Pasmaida.)

Tas nozīmē, ka „galvā nav sakāpis”? Panākumi, jaunas virsotnes iekarošana jau dažkārt cilvēkus apreibina.

Šis nebūs stāsts par mani. Esmu pārliecināts, ka palikšu tas pats Viesturs, ko visi pazīst. Un rīkošos tieši tāpat, kā vienmēr esmu rīkojies. Galvu mākoņos necelšu, no augšas ar citiem nerunāšu, braukšu ar to, kas man visvairāk patīk.

Jūs uz darbu braucat ar velosipēdu!

Vienmēr, kad laikapstākļi atļauj, cenšos braukt ar velosipēdu, man patīk! Dzīvoju Āgenskalnā, tāpat kā kādreiz Eduards Smiļģis. Uz centru atmīties ir ļoti ērti – braucu pa veloceliņu, pāri Vanšu tiltam, ideāli, neraugoties uz to, ka man ir galīgi parasts velosipēds, ko pirku lietotu. Domāju, ka drīz vajadzētu nopirkt jaunu, jo tagadējais, ar ko braukāju ikdienā, jau sācis čīkstēt un grabēt.

Pārvietojos arī ar automašīnu, bet esmu domājis par to, ka ļoti vēlētos sākt doties uz darbu kājām. Vienīgi jārēķinās, ka tam būs nepieciešams vairāk laika, ko pašlaik nevaru atļauties, jo no rītiem nevaru pamosties. Bet ceru – kad iestrādāšos, ļoti gribētu tās 40, 45 minūtes noiet uz darbu un pēc darba atkal atpakaļ. Tālāku gabalu iešana ir laba meditācija. Sēdēt mašīnā „korķī” tiešām man patīk vismazāk.

Vai pirms desmit gadiem varējāt iztēloties sevi mākslinieciskā direktora amatā Dailes teātrī?

Par Dailes teātri vispār nekad nebiju domājis. Bet reizēm dzīvē, manuprāt, tieši tie ir īstie lēmumi, kurus nākas pieņemt negaidīti. Jo tad tie ir tādi izaicinājumi, kas aizrauj. Jā, par Daili nekad nebiju domājis, nekad! Taču mēdz būt, ka tādi plāni, ko ilgi projicē savā galvā vai uz ko esi mērķtiecīgi tiecies, nemaz nesniedz īsto piepildījumu.

Interesanti arī, ka tieši pirms dzimšanas dienas.

Ziniet, ar to, šķiet, šim nav nekāda sakara. Jā, dzimšanas diena ir nozīmīgs datums, tomēr tā ir katru gadu...

Kā parasti mēdzat atzīmēt?

Dzimšanas dienā gandrīz vienmēr esmu mājās, ar savējiem, izņēmums nav arī šis gads. Reizēm sanāk izbraukt ārpus Latvijas. Bet nekad nebraucu speciāli svinēt. Nepiešķiru tādai svinēšanai tik lielu nozīmi. Tāpat kā Jaungada sagaidīšanai.

Vai atceraties, kad beidzamo reizi svinējāt ar riktīgu ballīti? Varbūt, kad palika 18?

Nē, nudien neatceros! Mana ballīte ir mani bērni, mana ģimene, sēžam, atbrauc mana mamma, visi iedzeram vīnu, kaut ko gardu uzēdam. Ir reizes, kad sabrauc radi, bet arī tad nekas speciāli netiek organizēts.

Un nākamgad, uz apaļajiem 50?

Es pat nezinu, ko tad darīšu. Cerams, neko! (Smejas.) Ā, mēs ar Juri Žagaru, starp citu, domājām, ka mums dikti interesanti sanāk: viņam dzimšanas diena ir 26. janvārī, man – 30. janvārī. Un nākamgad mums abiem būs ar šo dažu dienu starpību apaļa jubileja – man 50, viņam 60. Tā nu gan ir interesanta sakritība, par ko es tikai šodien uzzināju un biju patiesi pārsteigts. Un mēs abi esam kopā darbā sagājuši...

Jūtat arī kādu vienotu skatījumu, dvēseļu radniecību vai ko tamlīdzīgu?

Domāju, mūs vieno godīga cilvēcīgā attieksme pret lietām. Mēs gan esam ļoti dažādi, un reizēm tas, manuprāt, ir ļoti labi. Jo vienādi ir vienādi – kāds gan tur attīstības potenciāls? Galvenais, ka abi ar ļoti lielu entuziasmu esam sākuši savu sadarbošanos. Ejot maziem solīšiem, domājam un virzāmies uz lielām lietām.

Vai ar aktieriem esat ticies? Dailes teātra aktieri, kā bija jaušams pēc izteikumiem, bija jutušies kā pamestie bērni, kas ļoti gaidīja savu līderi, vadoni...

Nezinu, vai tas ir mans uzdevums. Es nemaz nedomāju par īpašu taktiku. Visi zina, kāds cilvēks esmu – neatkarīgs, tomēr draudzīgs, ļoti demokrātisks, ar visiem uz tu, nekādas sienas sevis un citu starpā netaisu. Speciāli ar aktieriem netusēju. Taču strādājot tās ir „cilvēks – cilvēks” attiecības, un tur, manuprāt, nekādi koncepti neiederas. Man ļoti svarīgi ir aktieri, svarīgi ir cilvēki, cilvēciskās attiecības, un domāju, ka, tikai darot darbu, mēs sapratīsimies. Lēnā garā. Nedomāju, ka man tagad jāiet un jāiespiež katrs aktieris stūrī, solot, ka nu gan viss būs tik kruti. Es labāk gribu, lai viss notiek dabīgi. Bet mans uzdevums, kas arī ir mans mērķis, – veidot ansambli, šīs zvaigznes. Tas ir tāpat kā Operā, kur es tikai ar zvaigznēm strādāju un jūtos kā zivs ūdenī, un mani pilnīgi neuztrauc, ka viņi ir zvaigznes. Zvaigznes ir mani čomi visā pasaulē.

Kā ar kino plāniem? Nenāksies pabīdīt uz tālāku nākotni, ņemot par primāro, ka nu jāīsteno mākslinieciskā vadība teātrī ar lielāko skatītāju zāli Latvijā?

Viss turpināsies arī kino! Ir plānā lielā filma, ko uzņemšu, visticamāk, 2021. gada ziemā. Tam aizvien gatavojos, šis projekts būs liela kopprodukcija, ir vēl daudz nezināmā. Un ar teātri šis plāns iet ļoti labi kopā, jo visu laiku būšu uz vietas. Jo skraidīšana starp teātri un filmēšanas laukumu patērē daudz enerģijas.

Ar ko aktieriem jārēķinās tagad, kad pie mākslinieciskās daļas diriģēšanas klāt ķeras Viesturs Kairišs? Ne visi jūs pazīst, ne ar visiem esat kopā strādājis. Varbūt jūs, piemēram, esat rupju vārdu cienītājs, ārdāties kā vells dusmu brīžos?

Lamājos tiešām daudz, bet apsolu, ka turpmāk centīšos to darīt mazāk. Aktieriem ir jārēķinās, ka nevaru strādāt, ja visi nesmejas un nav priecīgā noskaņojumā. Jārēķinās arī, ka man ir visai dīvaina humora izjūta, man patīk provocēt, un šā iemesla dēļ mani reizēm pārprot...

Esat melnā humora cienītājs?

Jā, reizēm mans humors ir krietni melns. Īstenībā jau humors ir tikai melns – vismaz tas humors, par ko nāk smiekli. Diemžēl par ļoti jaukām lietām cilvēks jau nesmejas. Visiem jābūt gataviem uz lielu smiešanos. Protams, smiešanās kādā brīdī pāraug asarās. Tā ir mana latgalieša mentalitāte vai dzīvesstils. Es nevaru izturēt ļoti nopietnu darba procesu. Mans uzskats ir, ka mēs strādājam, lai gūtu prieku. Lai gan strādājam parasti pie sarežģītām tēmām un lietām.

Un kas ar „lielo tīrīšanu”? Gaidot ziņas par jauno Dailes teātra vadību, paklīda doma, ka nupat sāksies gadsimta atlaišana.

Atlaišanas lietas... Domāju, ka mēs ar tādu īpašu atlaišanu nodarboties netaisāmies. Bet skaidrs, ka mēs nākam ar savu komandu, un tas ir loģiski.

Komanda – tas ir par administrāciju?

Nē, es domāju radošo komandu. Skaidrs, ka domājam ļoti nopietni par trupas papildināšanu... Šajā sakarā vēl esam procesā, vēl tikai ejam uz kopīgu viedokli. Ja runājam par aktieriem, mans pamatuzstādījums un mērķis – es gribu sasniegt kaut ko tieši ar šo ansambli. Es gribu ar šo! Šis ansamblis ir Dailes teātra pamats. Kaut ko mēs pa bišķītim piespricēsim klāt, pamainīsim, domājot par nākotni, bet principā nē... Tieši šis ansamblis mani ļoti interesē.

Atslēgu tantiņa jau man teica, ka varbūt lai pagaidām līdz tai jubilejai un tad visus laižam vaļā... Kāda vaļā laišana?! Par ko vispār ir runa? (Smejas.) Bet skaidrs ir tas, ka ļoti nopietni plānojam, kas strādās un ko darīs, bet šobrīd viss vēl ir diskusiju objekts, viss kuģis šūpojas, bet uz pozitīvo – lai ievirzītos jaunā straumē.