FOTO: oriģinālā gleznotāja Apaļā izstādes atklāšanu apmeklē gan Oļegs Burovs, gan Zbigņevs Stankevičs
Ceturtdien, 6. februārī, Latvijas Nacionālā mākslas muzejā notika gleznotāja Ērika Apaļā personālizstādes “Ģimene” atklāšana.
Izstādes atklāšanas viesu vidū netrūka arī sabiedrībā zināmu ļaužu - pasākumu ar savu ierašanos pagodināja gan mākslas jomas cilvēki, gan Rīgas mērs Oļegs Burovs, gan Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Par izstādi:
Ēriks Apaļais ir viens no oriģinālākajiem un izdomas bagātākajiem jaunās paaudzes gleznotājiem, kas pēdējo gadu laikā nākuši no Latvijas. Izstāde piedāvā mākslinieka līdzšinējās darbības pārskatu piecās sadaļās. Pirmajā sadaļā “Prelūdijā” pārstāvētas autora reti redzētās agrīnās gleznas, tapušas šī gadsimta pirmās desmitgades pēdējos gados. To veido galvenokārt mazu, krāsainu, rotaļīgi mīļu, taču vienlaikus biedējošu un tumšu, brīvi izpildītu figuratīvu kompozīciju kopums ar atsaucēm uz bērnības atmiņām un traumām.
Otrajā ekspozīcijas sadaļā ietverta virkne Ērika Apaļā noslēpumaino burtu gleznu. Tās sasaucas ar mākslinieka izlasīto – sākot ar Lakānu un beidzot ar Malarmē. Lasīšana dziļi ietekmējusi viņa praksi un arī atspoguļo filoloģijas studijas. Burti slīd pelēkā gammā, tukšā gleznas telpā, atgādinot par savstarpēji saistītiem elementiem lasīšanā un rakstīšanā, jēgā un nozīmē, literatūrā un lingvistikā. Šajās kompozīcijās, kuras, kā autors teicis, “svārstās starp saskatāmo un izlasāmo”, dekonstruētie elementi – no vārdiem izrautie burti, no konteksta nošķirtie tēli – klusināti apdzīvo audeklus kā izrakti aizmirstu atmiņu, epizožu, pieredzes fragmenti. Šis darbu kopums bija māksliniekam būtisks, jo tas nostiprināja viņa ārkārtīgi individuālo, atpazīstamo stilu, kurā apvienojas konceptuālisms, simbolisms, abstrakcija un formveide.
Vēlāk Ēriks Apaļais kļuva pazīstams ar sev raksturīgajiem neaizpildītajiem, monhromajiem krāsu laukumiem, kuros figūras un priekšmeti peld telpā, kā arī ar alūziju piesātinātiem elipsveida naratīviem, kas izvēršas uz minimālu glezniecisku “uzvedinājumu” pamata. Minētā stilistiskā atšķirība drosmīgi parādās nākamajā sadaļā “Dienasgrāmatas no Zemes”, kurā pasaulīgi priekšmeti redzami levitē, kā šķiet, kosmosa melnumā. Bet vai tā ir? Ērika Apaļā gleznās nojaušamo jēgu nav viegli noteikt, un tieši tas padara viņa darbu tik intriģējošu. Mākslinieks dod mājienus, taču mūsu ziņā ir atšifrēt to, ko redzam. Vienīgā atslēga, ko Apaļais sniedz, ir no autobiogrāfiskās jomas; no turienes arī izstādes nosaukums – “Ģimene”. Tālāk jau skatītājs pats var radīt jēgu, aizpildīt iztukšotās atmiņas semantiskās plaisas.
Visbeidzot autors piedāvā jaunu darbu ciklu “Tukums–Tomska” (2019–2020), kurā ierokas vēl dziļāk pagātnē – gan ģimenes, gan kolektīvajā vēsturē. Gleznas reflektē par bēdīgi slaveno padomju okupācijas laika latviešu deportāciju uz Sibīriju Otrā pasaules kara laikā, kurā cieta arī Ērika vecmamma. Atmiņām atkāpjoties tālāk, mākslinieks cenšas tās izglābt, vienlaikus atzīstot, ka tās nav satveramas. Tāpēc cikla gleznas apdzīvo neskaidro telpu starp atmiņām un to rekonstruēšanas grūtībām, vēsturi un mītradi, realitāti un iztēli.
Ar šo darbu izlasi, kas pirmo reizi eksponēta kopā, Ēriks Apaļais atklāj, cik smalki viņš virzās cauri slidenajai atmiņu un pagātnes teritorijai. Var teikt, ka autoram izdodas panākt glezniecisku ekvivalentu tam, ko Leo Štrauss nosaucis par “ezotērisko rakstību”, domājot par rakstīto vārdu, kas aplinkus saziņā izvairās gan no lineāra naratīva, gan burtiska apraksta.
Izstāde beidzas ar sapņainu, krāsu piesātinātu vidi, ko veido video un gleznas instalācija, kas noslēdz šo loku. Tāpat ekspozīcijā ietverti virkne zemsvītras piezīmju, atsauces uz būtisko mākslinieka radošajā procesā, ieskaitot Andreja Tarkovska un Orsona Velsa filmu fragmentus, Marsela Brodhaera video darbu un Vijas Celmiņas grafiku.
