Latviešu spiegu stāsts. Filmas «Spiegs, kurš mans tēvs» recenzija

Ko darītu jūs, ja, viesojoties pie tēva ASV, viņš piepeši piedāvātu palikt? Visticamāk, ka padomātu, apspriestos ar pārējo ģimeni, draugiem, un tad pieņemtu lēmumu. Bet ko jūs darītu, ja tas būtu Aukstā kara laikā un palikšana ASV nozīmētu vairs nesazināties ar dzimteni, nomainīt vārdu, sākt jaunu dzīvi un pat nevarēt to pateikt mammai? Lūk, šādas neiespējami smagas izvēles priekšā tika nostādīta tolaik vēl studente - Ieva Lešinska-Geibere. Režisori Jāks Kilmi («Ātrie igauņu puiši») un Gints Grūbe («Lustrum») pie šīs filmas strādājuši ilgu laiku, un rezultāts liecina par lielu ieguldītu darbu, kā arī iejūtību pret filmas galveno varoni.

Kad 1978. gadā Imants Lešinskis pieprasīja FIB politisko patvērumu, tas padomju Latvijā bija liels notikums. Taču vēl lielāks pavērsiens tas bija divdesmitgadīgās Ievas Lešinskas-Geiberes dzīvē, kurai bija jāsāk viss no nulles. Tie, kas gaidīs spriedzes pilnu spiegu trilleri, kas atklās nezināmus faktus un skandalozus notikumus, iespējams, būs vīlušies, lai arī spriedzes ir gana. «Spiegs, kurš mans tēvs» seko līdzi Ievas stāstam, kurā viņa mēģina saprast, kas tieši bija viņas tēvs. Dubultaģents? Spiegs, kura rīcībā bija padomju varai bīstami fakti? Jautājumu ir vairāk, nekā atbilžu. Kopā ar savu galveno varoni šo stāstu mēģina rekonstruēt arī režisori kopā ar operatoru Aigaru Sērmukšu veidojot elegantus, retro stilistikā bāzētus inscinējumus.

Dokumentālajā kino spēlfilmu elementi un rekonstrukcijas reizēm šķiet ļoti neveiklas un stīvas (to, piemēram, var pārmest pat skandalozajam «Netflix» seriālam «The Family»), taču šoreiz šādi pārmetumi būtu nevietā. Ievas Lešinskas-Geiberes lomā iejūtas Elizabete Balčus, bet viņas tēvu Imantu Lešinski atveido Jānis Kaijaks. Mēs redzam gan mirkļus no aktieru atlases procesa, gan grimēšanas un pārtapšanas procesu. Inscinējumi lielākoties balstās fotogrāfiju sērijās, kas ne tikai piedien retro stilistikai, bet arī spiegu dzīvei, kur slepeni uzņemti foto attēli ir ikdiena. Montāžas režisors Armands Začs tos ir sakārtojis ritmiskā un ievelkošā filmā, kur fotogrāfijas dabiski mijas ar kustīgām ainām. To visu pavada aizkadra teksts, kas ir gan asprātīgs, gan smeldzīgs, un ļauj kaut mazliet iztēloties galvenās varones pasauli šajā dīvainajā situācijā.

Mozaīka

Salīdzinājums ar mozaīku figurē vairākkārt, runājot par šo filmu - to rada ne tikai asprātīgi veidotās atsauces uz detektīvžanru, bet arī pati filmas uzbūve. Mēs sekojam arī tam, kā filmas veidotāji liek kopā savu «mozaīku» - filmas vizuālo stilistiku, struktūru un virzienu.

Šī ir kā filma filmā un stāsts stāstā, kas, iespējams, izklausās mulsinoši, bet gala rezultāts neraisa ne mulsumu, ne apjukumu - tas ir ievelkošs un pārliecinoši izstāstīts stāsts ar augstvērtīgām mākslinieciskām kvalitātēm.

Ģimenes albums

Fotogrāfiju izmantošana filmas inscinējumu daļās šķietami ir ne tikai vēlme apspēlēt retro estētiku, bet ir arī atsauce uz ģimenes albumiem, kas bieži vien paliek kā vienīgās atmiņas par aizgājušajiem radiniekiem.

Tiek rādīts arī gana daudz dokumentālu attēlu, kuros, piemēram, redzama Ieva Lešinska-Geibere dažādos laikos ASV. Un caur šiem attēliem skatītājs var pats salikt galvā kopā savu stāstu par šo jauno sievieti, par viņas emociju evolūciju un dzīves gaitu.

Viegli par smago

«Spiegs, kurš mans tēvs» ir smags stāsts ne tikai par to, cik daudz dzīvju iznīcināja padomju vara un Aukstais karš. Tas ir stāsts par meitas un tēva attiecībām un to, cik lielu rētu atstāj šādi «neesošie tēvi». Vai tēvi, kuriem ir sava slepenā dzīve, kur bērniem īsti vieta nav paredzēta.

Lai arī emocionālais iespaids ir spēcīgs, filma ir pārsteidzoši asprātīga un dzīvespriecīga. Ir vieta jokiem, ir vieta asarām, ir vieta ilgām pārdomām pēc filmas noskatīšanās. Iesaku.

«SPIEGS, KURŠ MANS TĒVS»

Dokumentāla filma, Latvija, Igaunija, Vācija, Čehija, 2019
Režisori: Jāks Kilmi, Gints Grūbe
Piedalās: Ieva Lešinska-Geibere, Elizabete Balčus, Jānis Kaijaks, Lelde Dreimane, Elizabete Skrastiņa un citi.

KRITIĶU VIEDOKĻI

TOMS ZARIŅŠ, KINO KRITIĶIS, INTERNETA ŽURNĀLĀ «KINO RAKSTI»: STILISTISKI NEVAINOJAMI

****

Daudzās Ievas atmiņu ainas filmā tiek izspēlētas galvenokārt inscenētu fotogrāfiju, bet dažbrīd arī kustīgu kadru veidā. Šeit minētie kadri ir stilistiski nevainojami un emocionāli pilnasinīgi. Autori skatītājam apzināti rāda arī to, kā šīs rekonstrukcijas tiek izveidotas.

KRISTĪNE SIMSONE, KINO KRITIĶE, ŽURNĀLĀ «IR»: BEZ SENSACIONALIZĒŠANAS

*****

Lešinsku ģimenes dzīves līkloči, protams, veido intriģējošu sižetu, kas atgādina kāda kinoklasiķa rūpīgi konstruētu psiholoģisku drāmu. Taču jāuzteic Kilmi un Grūbes dokumentālistu ētika: viņi necenšas stāstu sensacionalizēt, bet tā vietā izvēlas iet sarežģītāku ceļu. 

EGILS LEVITS, LATVIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS, FILMAS «FACEBOOK» LAPĀ: IESPAIDĪGA FILMA

*****

Iespaidīga filma, labi konstruēta, emocionāla un vienlaicīgi dokumentāla. [..] Ir ļoti labi ietverta atmosfēra, kas tajā laikā bija. Viņa meita, kas ir autore, ir mēģinājusi salikt kopā dažādus mozaīkas gabaliņus, lai rekonstruētu savu tēvu.