Par viļņa tiesu no nāves - bijusī Jūrmalas mēre Aizstrauta izglābj slīkstošu draudzeni

Otrdien apritēja tieši mēnesis, kopš Ineses Aizstrautas varonīgā rīcība izglāba kādam cilvēkam dzīvību. Viņa metās palīgā draudzenei, kura bija devusies jūrā peldēties un netika vairs krastā. Viņa bija trāpījusies uz tā saukto nāves straumi – atstraumi, kas ikvienu peldētāju velk dziļāk jūrā. Šī dabas parādība sastopama gan okeānos, gan arī Baltijas jūrā, taču pie mums par tās bīstamību ir maz runāts. Lai arī katru gadu nāves straume paņem pa kādai dzīvībai...

Nelaime piezogas nemanot

„Saulkrastos jūrā izglābj divus spēcīgos viļņos iestrēgušus cilvēkus,” – šāda sausa ziņa Latvijas medijos bija lasāma 7. jūlijā. Tajā īsi aprakstīts, ka 6. jūlija vakarā kāds aculiecinieks ziņojis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, ka jūrā cilvēks sauc pēc palīdzības. Ierodoties konstatēts, ka 50 metrus no krasta atrodas divi cilvēki un spēcīgo viļņu dēļ saviem spēkiem netiek krastā. Viņi tika izglābti.

Tagad 6. jūliju Inese Aizstrauta sauc par savu otro dzimšanas dienu. Viņa bija viena no tiem, kam tovakar glābēji palīdzēja izkļūt no jūras. Un patiesībā zem šīs sausās ziņas slēpjas asinsstindzinošs, taču arī ļoti pamācošs stāsts, ar kuru bijusī politiķe padalījās tikai mēnesi pēc notikušā – emocionālais šoks bijis tik smags, ka viņa nevēlējās par to runāt.

Kad sociālajos tīklos uzgājusi vēl šāda līdzīga gadījuma aprakstu un uzrunājusi kādu Mārtiņu Vecvanagu, kurš pirms gada Carnikavā izglābis nāves straumē iekļuvušu peldētāju, Mārtiņa iedrošināta, Inese saprata – par notikušo nedrīkst klusēt, lai cilvēki saprastu, cik bīstama var būt šķietami mierīga jūra.

„Arī mums neienāca prātā, ka nevainīga lēkāšana pa viļņiem var beigties traģiski! Ka pie paša krasta ir tādas straumes, kas velk dziļāk jūrā,” savu stāstu žurnālam "Kas Jauns" iesāk Inese Aizstrauta, kura tovakar kopā ar draudzenēm devās pastaigāt pa Saulrieta taku pie jūras Saulkrastos.

„Tā bija draudzeņu satikšanās – no Kanādas pēc tur pavadītiem pieciem gadiem ciemos ieradās viena no mūsu draudzenēm. Viņa, priecīga par iespēju atkal redzēt dzimto Baltijas jūru, nolēma nopeldēties. Nē, tā nebija pārgalvīga rīcība. Viļņi tiešām nebija lieli – jūra kā jau jūra, ūdens arī nebija auksts. Un mēs nebijām lietojušas alkoholu,” teic Inese Aizstrauta, uzsverot, ka šis nebija tas gadījums, kad „zaļais pūķis peldētājiem sapinis kājas”.

„Nē, viss notika absolūti skaidrā prātā! Kamēr draudzene lēkāja pa viļņiem, mēs uz jūras fona fotografējāmies. Mēs pat nepamanījām, ka draudzene sauc pēc palīdzības, tikai nodomājām, kāpēc viņa vēl nenāk krastā – ko tik ilgi var lēkāt. Viņas saucienus pēc palīdzības nedzirdējām, jo krastā jūras šņākoņa noslāpēja visas citas skaņas. Viņu sadzirdēja kāds vīrietis kāpās, kurš piezvanīja glābējiem, un tikai tad, kad pie mums pieskrēja kāda sieviete, vaicājot, vai mēs jau izsaucām glābējus, sapratām, kas noticis,” atceras Inese.

Deva slīcējai cerību

Viņa reaģējusi nekavējoties – momentā novilka drēbes un metās jūrā. „Protams, tā bija spontāna, varbūt pat neapdomīga rīcība, jo nezināju, vai pašai pietiks spēka cīnīties ar jūru. Taču apzinājos, ka glābēji jau izsaukti, tāpēc man tikai jānoturas līdz viņu atbraukšanai, jo šis laiks var būt draudzenes dzīvībai izšķirošs. Sapratu, ka katra minūte var būt no svara, ka man jāpalīdz, ka nedrīkstu pieļaut, ka draudzene zaudēs cerības. Un pēc tam viņa atzina, ka, redzot, ka dodos palīgā, tieši tas viņai palīdzējis saņemt spēkus turpināt cīņu ar viļņiem un straumi,” atceras Inese.

Kad viņa tikusi līdz slīcējai, sajutusi jūras dibenu, tāpēc saukusi, lai atsperas pret to. „Taču draudzene jau bija spēku izsīkumā, muskuļi vairs neklausīja. Stūmu viņu no muguras uz krastu, taču nekur tālu abas netikām – straume nesa atpakaļ. Centos viņu noturēt virs ūdens, un gaidījām glābēju ierašanos. Tikmēr krastā esošā viena no draudzenēm jau bija sazvanījusi vīru, kurš no netālu esošajām mājām skrēja šurp ar glābšanas riņķi. Otra zvanīja glābējiem vēlreiz, saucot pareizo adresi, jo viņa to zināja precīzi, trešā skrēja uz šoseju pretī glābējiem, jo tikai viņa zināja īsāko taku līdz jūrai. Tas bija īsts komandas darbs, svarīga bija katra sekunde.”

Ieradās arī glābēji. „Pie mums devās viens no viņiem ar vienu glābšanas boju, jo sākotnējā informācija taču bija, ka slīkst tikai viens cilvēks. Kad nonāca līdz mums, teicu, lai vispirms izvelk draudzeni, kura jau bija zaudējusi visus spēkus. Man iedeva to glābšanas boju, līdz palīgā ieradās otrs glābējs.

Es tiešām nezinu, kā viss būtu beidzies, ja nebūtu ieradušies glābēji. Kaut arī man vēl bija spēka noturēties virs ūdens un nevienu brīdi nekritu panikā, šaubos, vai spētu pati izkļūt krastā,” nosaka Aizstrauta, piebilstot – kad slīcēja bija izglābta, mediķi viņai konstatēja ķermeņa atdzišanu. Pēc ūdenī pavadītajām 25 minūtēm viņai temperatūra bija 35 grādi: „Ilgi viņa nebūtu izturējusi.”

Vai rīkojās pareizi?

Pēc notikušā Inese, ieraugot savus mīļos ģimenes cilvēkus, knapi valdījusi asaras. „Mazbērniem nopirku dāvanas, jo sajutu, ka tā man ir otrā dzimšanas diena. Es sev pārmetu, ka nepadomāju par savējiem. Viņiem būtu jācieš, zaudējot mani. Tas mani emocionāli satrieca,” saka Inese, neslēpjot, ka pirmās nedēļas pēc šā atgadījuma dzīvojusi, maigi sakot, – apjukusi.

„Man nebija atbildes, vai rīkojos pareizi. Vieni teica – dullā, ko tu darīji, tu varēji noslīkt, bet citi – tu esi varone, tu izglābi dzīvību. Arī glābēji uzsvēra, ka šāda rīcība bijusi pārgalvīga, ka pirms tam rūpīgi jāapsver savas spējas. No vienas puses, viņiem ir pilnīga taisnība, bet no otras – jā, es neesmu laba peldētāja, pati nesapratu, kāpēc pieņēmu lēmumu mesties jūrā, bet... Pēc tam divas nedēļas mocījos murgos, visu laiku acu priekšā bija šis skats, kā draudzene slīka... Kā viņa pazuda zem ūdens, tad atkal parādījās, saucot palīgā...

Stāvēt un mierīgi noraudzīties, kā aiziet bojā tavs draugs, tas nav iespējams,” nosaka Inese Aizstrauta.

Mistiskās sakritības

Vaicāta, vai pēc notikušā kaut reizi bijusi jūrā peldēt, Inese Aizstrauta atbild, ka – jā. „Aizbraucu uz to pašu vietu. Gāju tur kā svētceļojumā. Gāju pa to taku, kur skrēja otras draudzenes vīrs ar glābšanas riņķi, skaitīju soļus, cik tālu tas ir līdz jūrai, iedomājos, kā viņš tobrīd jutās, kad viņam piezvanīja sieva, sakot, ka slīkst nu jau divas draudzenes. Aizgāju līdz jūrai, kur mani šis vīrs jau gaidīja. Viņš teica – ieej un pasaki jūrai paldies, ka viņa tevi nepaņēma. Jūra tad bija ļoti mierīga, un es to izdarīju. Man tiešām palika vieglāk, visas šīs smagās emocijas mazliet atlaida,” stāsta Inese, piebilstot, ka viss šis notikums ir mistisku sagadīšanos pārpilns.

Piemēram, kaut vai tas, ka glābējus pirmais izsauca puisis, kas ar slīcēju bijis pazīstams kopš bērnības: „Tā ir prātam neaptverama sagadīšanās. Kad viņa vēlējās sameklēt savu glābēju un pateikt paldies, izrādījās, ka tas ir bērnības paziņa, kuru kopš tiem laikiem vairs nebija satikusi.

Viņš ar sievu bija atbraukuši gleznot, un, stāvot kāpās, viņš pamanīja, ka kāds slīkst un sauc pēc palīdzības. Draudzene mājās pat atrada fotogrāfiju, kurā redzama viņa, vēl divas meitenes no mūsu kompānijas, un aizmugurē puisis, kurš izsauca glābējus. Redz, kāda sagadīšanās, re, kā šis gadījums saveda kopā senas paziņas. Mistika... Nebūtu viņš toreiz bijis kāpās, nebūtu viņam līdzi telefona... Visādi varēja beigties.”

Bet vismistiskākais noticis dažas nedēļas pēc tam. „Neesmu ticīgs cilvēks, bet vēlējos Tam Augstākajam pateikt paldies, ka viss atrisinājies laimīgi. Domāju nolikt pateicībā svecīti, nomierināt savu dvēseli, un izlēmu to darīt pareizticīgo katedrālē. Kur nebiju bijusi kopš tiem laikiem, kad tur vēl bija Planetārijs. Un tā ceturtdienas vakarā aizgāju un to izdarīju. Nākot ārā, uz kāpnēm saskrējos ar savu izglābto draudzeni – arī viņa tieši todien, tieši tajā laikā un tajā katedrālē bija nolēmusi nolikt svecīti. Bet mēs to nebijām sarunājušas, mēs viena par otras plāniem neko nezinājām! Satikāmies, apskāvāmies, apraudājāmies un atgriezāmies dievnamā. Nu, kā varēja notikt tāda sagadīšanās?! Tas patiešām bija kaut kas ļoti, ļoti mistisks,” nosaka Aizstrauta.

Pārdomu vietā

Pagājis mēnesis, un tagad Inese Aizstrauta par tovakar Saulkrastu jūrmalā piedzīvoto jau spēj padomāt daudz mierīgāk. Bez sirdsklauvēm un iekšējām šaubām, un pārmetumiem. Lūk, viņas domas: „Bailes? Vai man nebija bail lēkt ūdenī, neparedzot iznākumu? Nē! Bailes vairs sen man neko nespēj nodarīt. Pēc tā visa, kam esmu gājusi cauri dzīvē un politikā, man bailes vairs gandrīz nepastāv.

Es nezaudēju loģisko domāšanu, es nekritu panikā, un mana rīcība bija pareiza. Man bija jādod cerība, man bija jāpalīdz, un man bija arī jāsargā sevi. Un es zināju, mums ir jācīnās un jāiegūst laiks, drīz nāks glābēji, tie palīdzēs. Protams, vienmēr ir vieglāk peldēt “pa straumei”! Bet tas nozīmētu – nekad vairs neatgriezties dzīvē! Arī pret straumi peldēt nav iespējams. Tāpēc vienīgā pareizā rīcība ir visiem spēkiem tikt prom no straumes, un tā arī mums bija sanācis. Tāpēc stāstam ir laimīgas beigas.

Cilvēki, kas tajā notikumā atradās krastā, vēlāk stāstīja: viņiem licies, ka katrs mirklis ir vesela mūžība, ka laiks iet un vai mums pietiks spēka. Bet man tajā pašā laikā, kad abas ar draudzeni cīnījāmies ar ūdens spēku, katrs mirklis likās uzvara, katrs izcīnītais mirklis deva cerības izglābt cilvēku. Tagad man ir sajūtas, ka sekunde, salīdzinot ar mirkli, ir jau mūžība, kas var cilvēku šķirt no dzīves.

Pēc laimīgām beigām es ilgi ik mirkli redzēju to skatu, kad viņa atradās zem ūdens, bet tikai rokas bija virspusē. Un es tuvojos, lai palīdzētu noturēties un iegūtu laiku. Pēc notikuma man bija vajadzīgs laiks, lai spētu ar šo bildi sadzīvot. Stāsta, ka cilvēki, kas ir piedzīvojuši karu un kara šausmas, tie visu mūžu redz murgus. Tagad ir jau apritējis tieši mēnesis. Tagad turpmāk ik 6. jūliju varēšu svinēt draudzenes un arī savu otro dzimšanas dienu. Trauksme dvēselē pamazām mazinās, un, cerams, nākotnē atmiņā paliks tikai stāsts ar laimīgām beigām.”

Mārtiņa Vecvanaga stāsts

Līdzīgu situāciju piedzīvoja personīgās izaugsmes treneris Mārtiņš Vecvanags, kurš 2018. gada 8. jūlijā Carnikavā izglāba kādu nāves straumes varā iekļuvušu sievieti. Viņš ar notikušo padalījās sociālajos tīklos, tā vēršot uzmanību, cik bīstamas var būt šīs jūras straumes. Toreiz Mārtiņš rakstīja: “Sākām cīņu kopā. Kādu brīdi man likās, ka neizdosies. Izdevās.” Kā tas viss notika, viņš izstāsta žurnālam "Kas Jauns".

“Todien Carnikavā jūra nebija pavisam mierīga, pūta vējelis, bet arī viļņi nebangoja. Normāla jūra, tāpēc kopā ar ģimeni devāmies nopeldēties. Abi bērni jau metās peldēties, kad kādus 40–60 metrus no krasta pamanīju sievieti, kura māja ar roku un kaut ko sauca. Sākumā pat nepievērsu viņai uzmanību un pamāju ar roku pretim. Sākotnēji man viņas mājieni nemaz nelikās kā palīgā saucieni, jo viņa atradās netālu no krasta, dziļumā līdz krūtīm. Taču sieviete turpināja māt, sapratu, ka tomēr kaut kas nav īsti labi un metos palīgā,” gadu vecos notikumus atstāsta Mārtiņš.

Viņš tagad atceras, ka rīkojies spontāni, bailes piemeklējušas tikai tad, kad viss beidzies laimīgi, bet viņš apzinājies, ka iznākums varējis būt arī citāds. „Nebija laika nobīties, arī glābējiem nezvanīju. Turklāt man pat nebija līdzi telefona. Kad peldēju pie tās sievietes, galvā pārcilāju visas atmiņas, ko zinu par slīcēja glābšanu, kā pareizi jārīkojas. Kad nonācu pie viņas, sapratu, kas ir par problēmu – viļņi sievieti gāza nost no kājām, bet straume vilka dziļāk jūrā. Varēju ar kājām sasniegt jūras dibenu – turēju sievieti, lai viņa nepaiet zem ūdens, bet pats atspēros un ar palēcieniem stūmu viņu krastā. Viegli nebija. Brīžiem pārņēma izbīlis, jo jutu, ka šo cīņu varam zaudēt, ka uz priekšu netiksim, jo straume mūs nes jūrā.

Kādu laiciņu cīnījāmies, līdz izdevās tikt uz priekšu, atsperoties no dibena,” stāsta Mārtiņš Vecvanags.

Viņš atzīst, ka pirms tam bija dzirdējis par bīstamajām atstraumēm, taču nebija tām pievērsis uzmanību. „Zināju, ka kas tāds novērojams dienvidu jūrās un okeānos, bet – ka mūsu pašu Baltijas jūrā un salīdzinoši mierīgajā Rīgas līcī... Nē, tas nebija ienācis prātā. Kaut arī daudz gar jūru dzīvojos, savos četrdesmit pāri gados nebiju ar to saskāries, jo pie mums par šādu bīstamu parādību runāts maz. Tāpēc uzskatu, ka par šādām straumēm ir jābrīdina, tāpēc arī ar piedzīvoto padalījos sociālajos tīklos,” saka Mārtiņš.

Viņš arī atzīst, ka tagad gan pats ir uzmanīgāks, gan arī visus citus aicina novērtēt jūru, censties atpazīt vietas, kurās ir bīstamās straumes, un tur nepeldēties. „Līdz pagājušajai vasarai man pat neienāca prātā, ka no kā tāda jāuzmanās. Bet tagad, kad ejam peldēties, piedomāju, ka jāievēro drošība,” nosaka varonīgais glābējs.

Vaicāts, vai, pēc paša domām, rīkojies pareizi, metoties glābt slīcēju, neapzinādamies, ka arī pats varēja noslīkt, aizdomājas: „Ja jau iznākums ir šāds – esmu dzīvs un esmu izglābis citu cilvēku –, tad, protams, jā!”

Jūrā noslīkst Liepājas aktieri

Bīstamās nāves straumes paņēmušas ne vienu vien dzīvību. Piemēram, 2017. gada augustā Rucavas novadā jūrā noslīka 11 gadu vecs zēns. Jūras spēku štāba plānošanas virsnieks Pēteris Subota atzina, ka „var tikai pieņemt, ka tā bija viļņu radīta straume”.

Savukārt 2014. gada 10. augustā Nīcas novada Bernātos jūrā noslīka Liepājas teātra aktieri Inese Jurjāne un Uldis Stelmakers. Toreiz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests informēja, ka pulksten 21.59 saņemta informācija, ka Bernātos divi cilvēki – vīrietis un sieviete – peldoties pazuduši jūrā. Ar viņiem kopā peldējusies arī 13 gadu vecā sievietes meita, kura pašas spēkiem izpeldējusi krastā. Pēc šā traģiskā atgadījuma vietējie iedzīvotāji vērsa uzmanību par bīstamajām straumēm jūrā pie piekrastes.

Šīs jūras straumes liktenīgas izrādījās arī Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātei, Latvijas Tautas frontes aktīvistei Itai Kozakevičai. Viņa noslīka 1990. gada 28. oktobrī, peldoties Tirēnu jūrā Itālijā, kad devās mājās no Vispasaules ārzemju poļu biedrību konferences Vatikānā, kur pirmo reizi Padomju Savienībā dzīvojošie poļi tikās ar tautiešiem no visas pasaules.

Kas ir tā sauktā nāves straume?

Rip current jeb tā sauktā nāves straume ir pārrāvuma straume, kas var rasties pludmales tuvumā ar plīstošiem viļņiem. Šis pārrāvums ir spēcīga, lokalizēta un šaura ūdens straume, kas plūst tieši prom no krasta, pāršķeļot viļņu līnijas kā upe, kas plūst jūrā. Tā var veidoties jebkurā pludmalē, arī Baltijas jūrā un Rīgas līcī.

Šīs straumes ir bīstamas, jo peldētāji, kas tajās iekļūst un nesaprot, kas notiek, var krist panikā un censties izkļūt no jūras, mēģinot peldēt tieši pret ūdens plūsmu. Taču tas ir fiziski smagi, cīņa ar straumi peldētāju nogurdina, un viņš var noslīkt.

Kā atpazīt šīs straumes?

Izvairies no peldēšanas šajās vietās un esi īpaši uzmanīgs, ja redzi kādu no šīm pazīmēm:

• jūrā saskatāmu kanālu ar mainīgu, sakultu ūdeni,
• zonu ar atšķirīgu ūdens krāsu,
• putainu līniju ar gružiem, kuri kustas prom no krasta,
• lūzumu starp viļņiem – visi viļņi nāk vienā līnijā, un starp tiem ir 5–10 metru pārtraukums.

Kā rīkoties, ja nokļūsti straumes varā?

• Nekrīti panikā! Saglabā vēsu prātu.
• Necīnies pret straumi. Peldi paralēli krastam, līdz sāc just, ka mainās ūdens tecējums – būsi ticis ārā no straumes, un tikai tad sāc peldēt krasta virzienā.
• Ja nespēj tikt laukā no straumes, centies pievērst sev apkārtējo uzmanību, taču mierīgi paliec straumē.
• Svarīgākais – pašam palikt virs ūdens. Straume tevi neievilks dzelmē, bet gan ienesīs mazliet dziļāk jūrā. Un tad peldi pa diagonāli uz krastu.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!