Juris Kaukulis saviem suņiem devis dižciltīgus vārdus

Pirms diviem gadiem Kaukuļi nolēma, ka ģimenē nepieciešams vēl viens suns. Viens no iemesliem tam bija tas, ka Balduram bija nepieciešama kompānija un rotaļu biedrs, bet otrs – Kaukuļu meita Rūta izdomāja, ka viņai vajag pašai savu suni, jo mammai un tētim taču jau ir Baldurs. “Un tas nebija spontāns lēmums. Tas bija ilgs meitas darbs ar pārējo ģimeni, lai mūs pārliecinātu, ka nepieciešams vēl viens suns,” skaidro Juris.

Abiem suņiem ir dižciltīgi vārdi. Baldurs ir no skandināvu mitoloģijas – augstākā Dieva, Asgardas valdnieka Odina dēla vārds, bet Sisī aizgūts no Austroungārijas ķeizarienes Elizabetes mīļvārdiņa. “Patiesībā Sisī vārds sākotnēji nepavisam nebija saistīts ar ķeizarieni. Meita suņuku nosauca par Sisī, jo, kad viņa pirmo reizi ieraudzīja šo mazo kucēnu, tas izskatījās pēc sikspārnīša. Meita tā arī pateica, ka viņu sauks par Sikspārnīti – saīsinājumā Sisī,” skaidro Kaukulis.

Mūziķis gan atceras, ka sākumā Balduram bijis ļoti grūti pieņemt jauno ģimenes locekli. “Baldurs, kurš pieradis, ka ģimenē ir galvenais priekšnieks un karalis, bija mazliet greizsirdīgs. Mazais sunītis visādi centās Baldura sirdi mīkstināt, lai viņš viņu pieņemtu, līdz tas arī izdevās. Un nu abi suņi ir nešķirami. Viņi nav atraujami viens no otra, visur iet kopā, dauzās kopā. Baldurs samācījis Sisī visādas blēņas. Piemēram, vecais vīrs Baldurs suņu meitenei iemācījis kauties!” teic Juris, bet mūziķa sieva Aija stāsta, ka Sisī no Baldura pārņēmusi dažus suņu puikām tipiskus gājienus, piemēram, nokārtojoties paceļ vienu kāju.

Pateicoties suņiem, Jurim katru dienu ir garas pastaigas mežā. Bet kuru no Kaukuļu ģimenes suņi uzskata par savu saimnieku? “To, kurš biežāk izved viņus pastaigāt. Lai gan saka, ka svarīgākais esot tas, kurš dod ēst, mūsu suņu gadījumā tā nav! Piemēram, ja es kādu laiku esmu vairāk ar viņiem devies pastaigāt, tad es viņiem esmu lielākais draugs. Viņi mani klausa, viņi ir gatavi uz visu, lai tikai tiktu ārā. Piemēram, kad pienāk pastaigu laiks, abi no manis neatstājas ne soli. Suņi nāk man līdzi, vienalga, lai kur ietu! Ja aizeju spēlēt ģitāru, viņi nosēžas man blakus un gaida, kad beigšu spēlēt – ļoti uzmanīgi klausās, tēlojot, ka viņiem viss patīk. Galvenais, lai es nepārdomāju iziet ar viņiem ārā. Bet, kad pavisam vairs nevar sagaidīt, pieklājīgi paņem manu roku savos zobos un velk uz durvju pusi – ar visu savu būtību sakot: “Čalīt, pietiek spēlēt ģitāru, ejam ārā!”” smejas Juris, sakot: “Viņi abi jau ir baigie “naži”. Zina, ka divreiz dienā ir jāiet ārā, un, kad pienāk tam laiks, abi nopēta, kurš no ģimenes tas varētu būt, un sāk mērķtiecīgi viņu “apstrādāt” – sēž blakus un skatās acīs, guļ uz kājas, sāk bakstīt ar purnu sānus... Tajās reizēs, kad ar auto braucam garākās pastaigās uz mežu, suņi paši paņem zobos pavadas un dodas uz automašīnu. Lai gan suņiem nepatīk, ka liek pavadu ap kaklu, bet, zinot, ka klāt brauciens uz pastaigu, viņi gatavi uz visu!”

Lai arī Kaukuļu abiem suņiem ļoti patīk pastaigas, vēl vairāk viņiem tomēr patīk būt mājās. It īpaši uzņemt ciemiņus. “Viņi ir bara dzīvnieki, viņiem patīk, ka mājās ir savs bariņš – mēs, visa ģimene. Tad viņi ir vismierīgākie un priecīgākie. Bet, kad pie mums ierodas ciemiņi, Baldurs ir vislaimīgākais. Savukārt Sisī ciemiņiem nes dāvanas. Tas ir tik smieklīgi, interesanti un sirsnīgi, kā Sisī atnes kādu kurpi vai reiz ciemiņam kā īpašu dāvanu pienesa lielu putekli. Jo kaut kas jau ir jāuzdāvina, un, suņaprāt, puteklis ir kaut kas ļoti vērtīgs! Un tad visi smejas, visiem ir jautri, arī pašiem suņiem ir jautri,” mīļi stāsta Juris Kaukulis.

Blēņas? Protams, kā tad bez tām! “Reiz uz galda atstājām lielo valriekstu torti. Sagadījās tā, ka visai ģimenei bija steigšus kaut kur jāaizbrauc. Atgriezāmies pēc desmit minūtēm, bet Baldurs pazudis. Arī kūkas uz galda vairs nav. Izrādās, Baldurs visu bija apēdis un noslēpies, lai viņu pie šī nedarba nepieķertu. Mēs bijām satraukušies, ka sunītim varētu būt kas slikts noticis, jo suņiem taču liels saldumu daudzums ir kaitīgs veselībai, var izraisīt smagu alerģiju. Bet Balduram vispār nebija nekādu problēmu!” atceras Juris Kaukulis.