Muzikālais kulinārs Jānis Ozols: "Bērni beidzot sapratuši, ko es īsti daru"

Jau bērnībā gribējāt būt diriģents? 
Nē, tā bija nejaušība. Mēs ar ģimeni dzīvojām Slokas ielā, un tuvākā skola bija Emīla Dārziņa mūzikas skola. Protams, bērnībā pieteica visās tuvākajās skolās un, joka pēc,  arī Dārziņa mūzikas skolā, kur mani uzņēma. Tā arī automātiski sāku dziedāt zēnu korī, gāju Kora klasē, vēlāk tika nodibināta Rīgas Doma kora skola. Tā arī tas mans ceļš nejauši aizveda līdz tam. Mani vecāki vispār ar mūziku nav nekādā veidā saistīti. Tā ka man nebija ne jausmas bērnībā, ka kādreiz kļūšu par diriģentu. 

Kāpēc, jūsuprāt, latviešiem ir svarīgi dziedāt korī? 
Man šķiet, latvietis ir tāds cilvēks, kuram patīk darīt kaut ko kopā. Mēs neesam ļoti lieli individuālisti. Vairāk tomēr tādi bailīgi un pazemīgi. Vēsturiski jau vienmēr esam bijuši apspiesti. Vienalga, zviedru, krievu vai vācu laikos. Tāpēc arī mums ir tāda mentalitāte, ka labāk darām kaut ko kopā, bet darām labi. Visi vienmēr grib, lai rezultāts būtu labs.

Augusta sākumā ar kori «Maska» piedalīsities konkursā «Eirovīzijas koris»  Zviedrijā, Gēteborgā. Kā notiek gatavošanas tāda mēroga pasākumam?
No sākuma vēl braucām divu nedēļu tūrē uz Japānu. Tad vienu dienu mājās un uz Gēteborgu. Koris trīs nedēļās startēs trijos konkursos, dziedās vairākās slavenās koncertzālēs, piedalīsies vairākās meistarklasēs. Tā gatavošanās ir ļoti nopietna un intensīva. Kaut esam amatieru koris, tiekamies gandrīz kā profesionāļi katru dienu. Cītīgi strādājam, jo apjoms ir liels. Skaņdarbi arī dažādi. 
Par Gēteborgu runājot, programma, protams, nebūs tik ļoti sarežģīta, jo «Eirovīzijas» formātam tā vairāk tāda demokrātiska izvēlēta. Ceru, ka tas arī nebūs pārāk sarežģīti un cilvēki sapratīs, ko mēs darām. Tā ka nedziedāsim tur ceturdaļtoņos un dažādus trikus nerādīsim (smejas). Dziedāsim divas skaistas Lauras Jēkabsones dziesmas.

Konkursa vizītkarti jūs filmējāt purvā. Kāda bija tā doma – parādīt Latviju kā purvu valsti?
Nē, tas bija vairāk tāpēc, ka esam Babītes koris. Babītē ir slavens purvs, kas ir ļoti skaists. Es, ja godīgi, tur nekad nebiju bijis, bet vienmēr gribēju aizbraukt. Tad, kad Latvijas Televīzija prasīja, kur tad varētu filmēt, man pirmā doma, kas iešāvās prātā – purvs! Mēs jautri pavadījām laiku, nofilmējāmies, bija skaisti. Bija arī interesants laiks, kad jau saulriets sākās. Tomēr pats svarīgākais, ka tā ir vieta, no kurienes mēs nākam. Pirmkārt, protams, Latvija, bet, otrkārt, Babīte.

Kādā intervijā teicāt, ka, lai gan koncertu laikā esat ar pagrieztu muguru pret klausītājiem, tomēr jūtat auditorijas reakciju un enerģiju. Tā atšķiras, kad uzstājaties ārpus Latvijas?
Jā, protams. Katra valsts, tautība un mentalitāte ir citādāka. Katru reizi, kad braucam dziedāt, rādām to, kas mēs esam. Diriģents mēģina iedvesmot kori. Koris to nodod piecdesmit reizes stiprāk klausītājiem, un tad klausītāju tūkstoši to nodod atpakaļ mums. Jebkurš koncerts ir enerģijas apmaiņa. Kaut stāvu ar muguru pret skatītājiem,  varu jau uzreiz saprast – ir vai nav. Dažreiz ir tā, ka skudriņas skrien.

Uzskatāt, ka cilvēkus var iemācīt dziedāt?
Domāju, ka ir kaut kādi 0,5 procenti pasaules iedzīvotāju, kurus nevar iemācīt dziedāt. Tā sauktie «lāči». Bet tā ir ļoti maza daļa. Tie cilvēki, kuri domā, ka viņi ir «lāči», visdrīzāk nemaz tādi nav. Man tagad «Maskā» ir puisis Emīls, kas veselu gadu nosēdēja mēģinājumos nedziedot, jo neatļāvu. Viņš cītīgi nāca uz mēģinājumiem, skatījās līdzi notis, sēdēja baritonos un tikai klausījās. Nesen viņam bija man jādzied, lai tiktu uz Gēteborgu. Viņš, ar iekšējo dzirdi klausoties, bija attīstījis savu dziedāšanas muskuli un tagad ļoti tīri un smuki māk dziedāt, kaut pirms gada bija «lācis».

Jūs daudzi iepazina kā vienu no dziedošajiem puišiem vokālajā grupā «Cosmos». Pašam nepietrūkst iespējas padziedāt?
Man dziedāšanas nepietrūkst, jo ļoti daudz izdziedos mēģinājumos, demonstrējot, kā esmu iedomājies tam ir jāskan. Publiska dziedāšana vienam pašam arī neinteresē. Droši vien tādā ziņā esmu normāls latvietis. Ar «Cosmos» jau šad tad vēl uzdziedam, un ar to pilnībā pietiek.

Agrāk vadījāt kulinārijas šovu, rakstījāt blogu saistībā ar ēst gatavošanu. Tagad laiks tam pietiek?
Baigi žēl, bet nepietiek! Man tā gribētos, bet nav laika.  

Kam tieši? Gatavot ēst vai rakstīt blogu?
Rakstīt blogā vispār nesanāk. Gatavot ēst dažreiz izdodas, tad ar lielu baudu to daru. Gribētos jau daudz vairāk, jo tā tiešām ir mana sirdslieta. Skatos, kā manam Jānim arī patīk virtuvē rosīties. Tad kopā vārām un cepam. 

Ir kāds ēdiens, kam, piemēram, esat pat saglabājis recepti un ko ļoti gribētos pagatavot? 
Jā, tāpēc man arī tas blogs radās. Zini, kā, citiem ir blogs, lai dalītos ar receptēm, man vairāk radās, lai atcerētos. Piemēram, kad pats taisu sīpolu zupu, ieeju tur un izlasu recepti. (Smejas.) Nevaru taču visu atcerēties! Drīzāk tā ir recepšu grāmata man pašam. Ja kādam noder, tad arī forši. Esmu paskatījies statistiku, un Amerikā skatās manu blogu. Varbūt tie ir vietējie latvieši, jo es jau latviski tur rakstu.

Jūs abi ar sievu tomēr esat vairāk muzikāli cilvēki. Bērniem obligāti būs jāapmeklē mūzikas skola?
Jā, protams. Mana meita jau ir pabeigusi pirmo klasi Tukuma mūzikas skolā. Jānis pēc dzirdes jau smuki spēlē uz klavierēm to, ko māsa ir nospēlējusi pirms tam. Mazais Justiņš, kuram pat nav vēl divi gadi, pats jau dzied «aijā – žūžū», jo viņam to dziedu, kad lieku gulēt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūzika ir visattīstošākais elements bērnam. Tāpēc mani bērni noteikti ies mūzikas skolā. Protams, nekad nebūšu tas, kas uzspiedīs, ka viņiem obligāti jākļūst par mūziķiem, jo tā tomēr ir ļoti grūta profesija.

Bērni saprot, ko jūs īsti darāt? Jo no malas ir daudzi, kas nesaprot, ko tas diriģents tur īsti dara. Tik stāv un vicina rokas.
Lielie bērni laikam beidzot ir sapratuši. Viņi zina, ka tētis un mamma ir diriģenti un tas nozīmē, ka viņi vada kori. Tas ir diezgan skaidrs. Detaļās droši vien viņi īsti nesaprot, ko mēs mēģinājumos darām, bet viņiem tas arī nav jāsaprot. (Smejas.) 

Mājās viņi nav mēģinājuši jūs attēlot?
Man šķiet, ka ir. Pat vakar redzēju, kā Lille [meita Lilija] stāvēja pie spoguļa un it kā skatījās savus jaunos auskarus, bet kaut ko ar tām rokām tur darīja. (Smejas.) Var gadīties, ka kaut ko diriģēja.  

Ko jūs vēl gribētu papildus iemācīties vai darīt?
Es vispār gribētu restorānu. Mans Jānis arī runā par restorānu. Mums ir skaista dīķa māja (tur gan vajadzētu drausmīgi daudz naudas) uz īstiem laukakmeņiem. Tur varētu uztaisīt tādu foršu muižiņu ar kolosālu pop- up restorānu, kas strādātu sestdienās, svētdienās un piedāvātu gurmāniem vietējās Tumes dīķa karpas. Sieva varētu tur savas stelles ielikt, jo viņai patīk aust. Tas tiešām ir tāds sapnis, ko gribētos realizēt.

JĀNIS OZOLS

•    Dzimis 1980. gada 1. novembrī.
•    Babītes novada jauktā kora «Maska» diriģents un mākslinieciskais vadītājs.
•    Garkalnes novada jauktā kora «Pa Saulei» diriģents.
•    Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas jauktā kora mākslinieciskais vadītājs.
•    Blogs: http://dirigents.blogspot.com/
•    Ģimene: sieva Marta, bērni – Lilija (8), Jānis (5) un Justs (1).