Ko Paukštello tagad domā par viņa neiekļaušanu Radzobes 100 izcilāko aktieru grāmatā

Leģendāru teātra mākslinieku vārdi marta nogalē tika pārcilāti aktīvāk nekā jelkad. Iemesls tam bija ne vien teātra kritiķes, literatūrzinātnieces un Latvijas Universitātes profesores Silvijas Radzobes divu grāmatu komplekta "100 izcili Latvijas aktieri" klajā nākšana un ar to saistītās mārketinga aktivitātes, bet arī autores sniegta intervija, kurā viņa sulīgi izteicās par grāmatā neiekļautiem māksliniekiem. Tostarp – Jāni Paukštello. Vieni nav iekļauti, jo, pēc kritiķes vārdiem, ir „deģenerējušies”, bet Paukštello – jo autori „pasūtījis dirst”.

Pieņem lēmumu nepublicēt

Šāda grāmata ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tapusi pirmo reizi Latvijā. Tā izseko aktiermākslas attīstībai visā latviešu teātra pastāvēšanas laikā, tajā portretus veidojuši 22 autori – visu paaudžu teātra zinātnieki un kritiķi –, kas savos rakstos centušies „noskaidrot mākslinieku daiļrades savdabības „formulu””, neslēpjot „pretrunas un dzīves sarežģītos līkločus”. Iespējams, šī novitāte būtu rezonējusi šaurākā kultūrtelpā, ja vien autore netiktu uzaicināta uz sarunu "Delfi TV" pie Jāņa Dombura un viņš nemestos tincināt, kāpēc grāmatā nav iekļauti vairāki leģendāri mākslinieki, kas, pēc skatītāju domām, tajā pelnījuši atrasties.

Uz jautājumu, kāpēc grāmatā nav iekļauts Paukštello portrets, Radzobe neslēpa, ka tāda iecere bijusi, taču to izjaukusi paša aktiera neatsaucība. „Par Jāni Paukštello tika uzrakstīts portrets. Taču man bija lūgums visiem autoriem, un to viņi arī īstenoja, cik es saprotu, – viņiem bija jāintervē aktieri. Taču Paukštello atteicās. Tādas ir viņa tiesības. Portrets tika uzrakstīts bez intervijas, apkopojot pieejamos materiālus un laikabiedru stāstīto, taču mans otrs lūgums autoram bija vismaz saskaņot ar aktieri uzrakstīto, lai novērstu faktu kļūdas. Kad autore piezvanīja Paukštello, lai sarunātu tikšanos, viņš rupji atteicās sadarboties,” sarunā ar "Kas Jauns" paskaidroja teātra kritiķe.

Domburam pēc tincināšanas viņa pat bija atklājusi, ko īsti aktieris pateicis, un tas bijis: „Ejiet dirst ar savu rakstu!” Tiesa, Radzobe neslēpj, ka pati šo mākslinieka „pasūtījumu” nav dzirdējusi, bet neesot pamata neticēt autorei, kas, pēc "Kas Jauns" rīcībā esošās informācijas, par Paukštello rakstu saņēmusi arī honorāru. „Vienalga, kurš rakstīja, es kā projekta vadītāja tam cilvēkam ticu. Viņa ir vēl viena portreta autore, un tas izdevies solīds,” Domburam paskaidroja kritiķe, tomēr izvairoties atklāt konkrēto cilvēku, kam ar Paukštello bijusi šāda saruna. Reaģējot uz šādu attieksmi, mākslinieka nevēlēšanos grāmatā atrasties un „necieņu pret cilvēku ieguldīto darbu”, Radzobe pieņēmusi lēmumu Paukštello portretu nepublicēt.

Kāpēc ne Andris Bērziņš?

Intervijā profesore paskaidroja arī, kāpēc grāmatā neatrast, piemēram, Andri Bērziņu. „Šis nav tikai joku jautājums – kā cilvēki, kas kādreiz bijuši izcili, izturas, kad vairs nav izcili. Un to pārcilājām arī Jāņa Reiņa un Rūdolfa Plēpja kontekstā. Sākumā bija plāns nerakstīt viņu portretus zināmas personības deģenerācijas dēļ, kas notika pēc teātra atstāšanas. Pateicoties manai kolēģei Gunai Zeltiņai, kas uzskatīja, ka tomēr vajag iekļaut arī viņu portretus, šie aktieri grāmatā ir. Un esmu par to tiešām priecīga,” skaidro Radzobe, piebilstot, ka grāmatā nav taisīti „apzeltīti pieminekļi, bet gan atklāti runāts par šo cilvēku kļūmēm, izvēlēm un, jā, arī vājībām”.

Turpinot „deģenerēšanās” tēmu un pieminot Andri Bērziņu, profesore norādīja, ka viņa atšķirība no iepriekš minētajiem ir tāda, ka „šie abi paspēja ļoti daudz izdarīt teātrī, kamēr Bērziņš – nospēlēt tikai pāris lomu, deģenerēšanās dēļ savu potenci tā arī nerealizējot”.

Skatītāji izbrīnīti

Dombura retoriskie jautājumi un secinājumi, ka „Paukštello nav iekļauts grāmatā tikai tāpēc, ka runājis slikti pa telefonu” un „būtībā aktiera izcilība šīs vienas telefonsarunas dēļ nemainās, tikai atrašanās vieta profesores projektā”, tūlīt pēc raidījuma sakrita auglīgajā interneta augsnē, „plaucējot” viedokļus sociālajos tīklos un portālu rakstu komentāru sadaļā.

Piemēram, Valmieras Drāmas teātra aktieris Imants Strads savā feisbuka profilā uzdeva „dienas jautājumu”: „Kurš/kura bija tas laimes luteklis un iekļuva 100 aktieru kladē Paukštello vietā?” Alberta koledžas docents Armands Kalniņš neslēpa, ka „šī situācija izbojājusi visu priekšstatu par grāmatu”. „Bet kas, jūsuprāt, jādara situācijā, kad aktieris atsakās no intervijas, bet pēc tam, kad raksts uzrakstīts bez intervijas, nosauc rakstu par sūdu un atsakās tikties, lai kaut ko uzlabotu/ieviestu/rediģētu, un pasūta dirst autoru? Lūgties? Publicēt rakstu, par kuru skaidrs, ka šis pats aktieris sacels skandālu?” diskusijā iesaistījās kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska.

Tomēr docents nebija pārliecināms, norādot, ka „pētnieciska rakstura izdevumam nepiedien šāda „dzeltenā mārketinga” taktika”. „Ja reiz Paukštello bija iekļauts sarakstā, domāju, ka lamāšanās nedrīkstēja būt iemesls, lai viņu izslēgtu, citādi tas uzskatāms par emocionālu lēmumu, kas apšauba „pētnieciskumu”, un varas izrādīšanu,” pauž Kalniņš.

Konfliktam senas saknes

Ko par to domā pats Jānis Paukštello? Sazinoties ar mākslinieku, viņš žurnālam "Kas Jauns" atklāj, ka viņa attiecībām ar pazīstamo teātra kritiķi esot ne tas labākais fons, un tas radies pirms desmit gadiem, kad Dailes teātrī iestudēta izrāde "Kis kis – ņau ņau" un par to izteikusies Radzobe. „Lai viņa izvelk savu 2009. gada recenziju par "Kis kis – ņau ņau", kurā iznīcināja mani kā aktieri un cilvēku, teikdama, ka ignorēju uz skatuves Indru Briķi. Zemtekstā bezmaz skanēja, ka esmu viņu iznīcinājis kā aktrisi uz skatuves. Es to uztvēru ļoti personīgi, jo tie bija meli. Grēks par mani rakstīt tā, jo man nepiemīt šīs īpašības. Mana svētākā lieta ir partneris uz skatuves. Varu salamāties ar režisoru, ar Radzobi, bet partneris man ir galvenais. Ja esmu konfliktā ar partneri, tad uz skatuves ir briesmas. Es prasīju pēc tam Briķei, vai tiešām tas tā ir. Viņa teica, ka nē, viss kārtībā. Lai viņa izvelk to! Man pret šo sievieti kopš tā laika vispār nav nekādas pietātes,” joprojām pikts par, viņaprāt, nepelnīto kritiku ir Paukštello.

Toreiz aktieris, kurš pēdējā brīdī ielēcis slimības piemeklētā Harija Spanovska lomā, vērsies arī pie Radzobes pašas, vaicādams, kā ko tādu varējusi uzrakstīt. „Viņa teica – tad mums ir jāparunājas. Atbildēju – ne man ar jums jārunā; ja gribat, jums ir jānāk pie manis un jāprasa piedošana. Tajā brīdī biju gatavs iet no teātra prom,” par senā konflikta cēloni stāsta aktieris. Par piemēru teiktajam viņš atceras uzstāšanos kopā ar Hariju Spanovski. „Ar Spanovski mēs nebijām draugi, strīdējāmies šausmīgi, bet, kad uzgājām uz skatuves, sapratāmies tā, ka visi mūs mīlēja uz urrā. Ja kaut kas aizgāja greizi, viens otru glābām, drebējām viens par otru. Un te... Kas tas ir? Žogu vārnas variants...” par kritiku, kas rakstīta pirms desmit gadiem, joprojām emocionāli izsakās aktieris.

Aktieris: „Kuru esmu pasūtījis?”

Lai vai kādas būtu aktiera atmiņas par darba attiecību pieredzi, Paukštello šokē ar paziņojumu, ka... par Radzobes grāmatu uzzinājis tikai savas dzimumdienas priekšvakarā – 25. martā, kad viņam piezvanījuši un pavaicājuši, kā jūtas, neiekļauts izdevumā. „Pie manis neviens nav nācis šīs grāmatas sakarā! Neviens! Aizvakar pirmo reizi par grāmatu uzzināju, kad, iznācis no baseina, devos mājās un man piezvanīja žurnālisti. Man nav interneta, es nelasu avīzes, neko par to nezināju,” pārsteidz mākslinieks.

Uzzinājis, ka internetā gozējas aktiera izteikums, ka teksts viņam nav paticis, tāpēc noraidījis portreta tapšanu grāmatai, viņš vairākkārt uzsver, ka noteikti ir pārprasts, jo par grāmatu nekā nezina, ar tās autori nav runājis un kur nu vēl tekstu redzējis. „Kura autore tā ir, kuru it kā es būtu pasūtījis tālāk? Es spēlēju atklātām kārtīm, tad, lūdzu, arī pret mani tā!”

Aktieris neliedzas, ka reizēm var būt pikts un nesavaldīgs. Un, uzzinot par kaut kādu labāko sarakstu, šāda attieksme viņam arī varētu būt. „Ka mani neinteresē nekādi reitingi, neesmu to nekad slēpis.

Ja viņa uzņemas tādu atbildību paziņot, ka tā esmu kādam teicis, tad es nezinu...” nopūšas mākslinieks.

Teju mītisks autors

Vaicāta, kas bijusi Paukštello raksta autore un kā ar viņu būtu iespējams sazināties, Radzobe atklāj, ka materiālu gatavojusi Agrita Aune, taču sieviete nav pilnvarojusi viņas kontaktus dot presei, tā norādot, ka arī komentāri par šo tēmu netiks sniegti.

Par neiekļūšanu grāmatā Paukštello sakās itin nemaz nebēdājam. „Esmu laimīgs, ka neesmu Silvijas Radzobes sarakstā. Nopietni to saku! Teātrī un kino man bijušas lielas veiksmes, par ko ir arī skatītāju mīlestība, un tas ir mans lielākais gandarījums. Kuru gan Dagdā, Alojā vai Dundagā – kuru vienkāršo skatītāju – interesē reitings?! Par ko man bēdāt? Par to, ka neesmu ar kādu 87. vai citu numuru nopublicēts grāmatā? Tas būtu smieklīgi. Esmu pašpietiekams un varu mierīgi pateikt, ka man nevajag. Tāpat kā pirms četrpadsmit gadiem neaizgāju pēc sava "Lielā Kristapa", ko man pasniedza par otrā plāna lomu, jo filma, manuprāt, bija diezgan draņķīga,” attieksmi pret dažādiem pagodinājumiem pauž aktieris, kurš skatītājiem saistās ar Jāzepa lomu izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", lomām filmās "Mans draugs – nenopietns cilvēks", "Cilvēka bērns" un daudzām citām.

Aktieris teic, ka šos pēdējos divus gadus, kopš ir prom no teātra, viņa galvenās rūpes ir par bērniem. „Pēc teātra neraujos, bet man patīk uzdziedāt. Esmu priecīgs, ka pašlaik varu dziedāt kopā ar Lailu Ilzi Purmalieti "Laimes formulā", mums labi saskan. Varu darīt to, kas man patīk, – dziedāt un tikties ar skatītājiem. Pasaule ir skaistāka par Radzobes sarakstiem un viņas reitingiem,” par ikdienu, kas kopš darba gaitu beigām Dailes teātrī kļuvusi citādāka, pauž mākslinieks.